Raksts Nr.1 no rakstu sērijas: Kāpēc un kā mēs skrienam - Ilze Ķīkule 

Drukāt
31.10.2011 12:02

Šovasar vienā no Maratona kluba koptreniņiem ievēroju meiteni. Viņai mugurā bija NORDEA Rīgas maratona krekliņš un es nodomāju, viņa ir noskrējusi šogad maratonu un mani sāka mākt ziņkārība, kas liek cilvēkiem saņemties un darīt trakas lietas, jo maratons man šķiet kaut kas tāds – liels, neiespējams un nesasniedzams, tas taču ir 42 kilometri. Kādu dienu skrienot man radās doma (skrienot vienmēr rodas foršas idejas) tuvāk iepazīties ar šo meiteni, jo koptreniņos un kopīgos braucienos uz sacensībām nesanāk tā parunāties. Un tā mēģināju sazināties un uzaicināt Ilzi uz kopīgu parunāšanos par skriešanu. Tas ir Ilzes stāsts par mums skrējējiem atkal tik kopīgo tēmu – kāpēc es skrienu un ko skriešana ir man devusi, un kāpēc maratons. Pēc sarunas sapratu, ka Ilze neapstāsies, turpinās skriet un iedvesmos citus sākt skriet.

Sākums.
"Kad sāku skriet? Mums Rūjienas vidusskolā bija stingrs fizkultūras skolotājs, nevarēja tā sēdēt uz soliņa. No kādas ceturtās klases sāku skriet garos gabalus, jo man tā labi padevās – 400 vai 800 metru distances. Tad vēl orientēšanās un tūrisma pulciņš, kuru apmeklēju no piektās klases, piedalījāmies sacensībās un tur jau arī ir tās garās distances. Aizejot mācīties Rīgā uz Medicīnas skolu tur nebija fizkultūras, sapratu, ka man gribas skriet un tad mēs meitenes saorganizējāmies un sākām skriet vienu, divas reizes nedēļā. Patiesībā es visu laiku esmu skrējusi, jo tas man sagādā baudu tāpat kā bērniem vieglprātīga izdauzīšanās. Patīk sajūta pēc skrējiena it kā Tu būtu kaut ko padarījis, tāda gandarījuma sajūta. Es jau neskrienu uz kādu rezultātu, „netriecu” sevi uz laiku, bet skrienu ar baudu, pēc skriešanas man ir enerģija un dzīvesprieks”.
Maratons.
”Es tā skraidelēju savā nodabā un mana māsa Inese (Inese arī ir noskrējusi vairākus pusmaratonus un maratonus) sacīja, ka varu mēģināt piedalīties sacensībās un pirmo reizi jau 2007.gadā noskrēju pusmaratonu. Vairākas reizes esmu noskrējusi pusmaratonus, arī pāris reizes Kuldīgā esmu skrējusi pusmaratonus. Un tad manas māsas vīrs man teica, ja jau esi noskrējusi pusmaratonus, tad jau vari noskriet 42 km un tad izdomāju, ka sev uz savu 40 gadu jubileju uzdāvināšu maratona skrējienu sev. Es pat laiku neuzņēmu, bet kartē izmērīju attālumu, tur varētu būt 42 km. Pirms NORDEA Rīgas maratona es jau ziemā biju divas reizes noskrējusi maratonu un tad noskrēju NORDEA Rīgas maratonu. Pirms Tallinas maratona es jau vasarā atkal noskrēju vienu maratonu, lai ir treniņš un drosme skriet Tallinā. Kopā ņemot esmu jau noskrējusi maratonus kādas piecas reizes, tātad divas reizes sacensībās (Rīgā un Tallinā), bet trīs reizes priekš sevis. Jā, atkal esmu jau pieteikusies uz Rīgas NORDEA maratonu un man jau ir numurs, liekas 172. Jāturpina skriet. Esmu sataisījusies braukt arī uz Berlīnes pusmaratonu.”

             
Ventspils maratona klubs.
„Ventspils maratona klubs kopā ar NORDEA Rīgas maratona klubu organizēja koptreniņu divus gadus pēc kārtas, kaut kad pavasarī, pirmajā gadā es tikai noskrēju un piedalījos, jo mana māsa kopā ar savu vīru( Ilzes māsas vīrs ir Aigars Nords) bija atbraukuši un vadīja šo koptreniņu un viņus atbalstot es piedalījos, un tad otrajā gadā es pievērsu uzmanību, ka piedalās arī Ventspils maratona klubs un vēlāk viena no kluba dalībniecēm Marina aicināja klubā iestāties. Šogad, kad esmu iesaistījusies MARATONA KLUBĀ tik daudz neesmu noskrējusi nekad, tik daudz skriešanas pasākumi, ka radinieki jau saka ir par traku. Darba kolēģi arī saka, atkal viņa skrien. Šis gads man ir visbagātākais ar skriešanas sacensībām. Brīžiem jau likās, ka par daudz, bet Marina ar Jāni tik „ pavelk”, ka tur ir atkal jābrauc, tad tur ir jāpiedalās. Man patīk MARATONA KLUBĀ, jo Tu nejūties viens, bet piederīgs, Tevi saprot kāpēc skrien, visiem viens mērķis, visi ir kā „savējie”, visiem kopīgs vaļasprieks. Ievēroju, ka tagad daudzi skrien, vienmēr satieku vismaz kādus 10 skrējējus (kad skrienu garos gabalus). Es skrienu nedēļa tā vienu reizi, kad es gribu, tad eju un skrienu pēc sajūtām, vienkārši eju un skrienu, vai nu gribu 5, 10 vai visus 42 km. Visu daru pēc sajūtām, kā jūtos. Jā, tagad man maratona klubā ir daudz paziņu, vienādi „domājušie”, mums ir tik daudz ko runāt, visi ir draudzīgi un uz „TU”. Man patīk, ka esmu klubiņā. Tagad esmu jaunā kolektīvā, tad man bija mājas un darbs, bet tagad esmu palikusi sabiedriskāka.”
Esmu laimīga, ka skrienu!
„Skrienot man patīk tas, ka var apskatīt pasauli, piemēram, kā pavasarī visa daba mostas, kā pumpuri plaukst, putni dzied. Skrienot pa lauku ceļu (Užavas vecais ceļš) katru rītu liekas, ka ir kaut kas apkārtējā dabā izmainījies, var redzēt meža zvērus. Man vispār patīk no rītiem skriet. Skrienu parasti no rītiem kaut kur ap astoņiem, tomēr agrāk, jo ir diezgan liela satiksme, mēģinu tikt no pilsētas laukā jau ap pusastoņiem. Man patīk vienai skriet, jo nekad nezinu cikos, cik es skriešu, jo tad es nosaku ritmu, pārdomāju visu dzīvi, skrienot divas vai četras stundas Tu vari izdusmoties uz sevi, pat citreiz pie sevis izlamājos. Un tad pēc skriešanas ir tāda sajūta, ka Tu esi attīrījies un visas Tavas šūnas ir pieelpojušās ar skābekli , sajūta kā pēc pirts. Sajūta, kā no jauna piedzimis, Tu vari sākt jaunu dzīvi un tas aizvainojums vai dusmas ir pazudušas un Tevī ir enerģija sākt visu no jauna. Savādāk. Visi kreņķi ir pazuduši, viss stress ir pazudis. Skrienot Tu izdomā kādus mērķus, darbus vēl varētu izdarīt un interesanti, ka tas viss izdodas. Skrienu baudas dēļ, ne rezultātu dēļ. Tagad gan sāku skatīties rezultātus, kad esmu klubā. Šogad skrienot Valmieras pusmaratonā uzliku mērķi noskriet pa 1 stundu un 45 min, parasti skrienu pa 1,53 min, jo kādus septiņus pusmaratonus jau esmu noskrējusi ar tādu laiku. Tas bija grūti un sapratu, ka man ne visai patīk skriet uz laiku. Kad piedalos sacensībās, tad man patīk tas viss, kas notiek ap mani, tā aura, atmosfēra, cilvēki, jo visi ir kā uz viena viļņa. Patīk runāties un izjust cilvēkus blakus, līdzjutējus, pilsētu. Esmu laimīga, ka skrienu!”

 Visu pierakstīja Ilze Valerte

Komentāri

Vārds


Komentārs


Pievienot komentāru