Neatceros pirmo reizi, kad es skrēju pretī citam skrējējam, bet kādu laiciņu man bija tāds kā diskomforts – “ akdies,
pretīskrējējs, kas man jādara? jāsveicina? bet ja nu es izskatīšos pēc stulba lauķa? bet ja nu man labi jāizskatās, bet
tad viņš/-a ies mājās un stāstīs par idiotu, kas sveicina citus un kā tāds stulbs lunis un bojā visādi citādi pozitīvo
iespaidu par skrējējiem “. Pilnīgi iespējams, ka tā mēs arī paskrējām garām viens otram neko nepateigdami un
pokerfeisiski skatoties tālumā vai arī uzkrītoši novēršot skatienu pa labi. Vai arī veroties pulsometrā.

Tad es paviesojos draudzīgajās ārzemēs un biju pārsteigts, kā skrējēji viens otru sveicina – hei, hi, yo, ‘tsup, it does
not bite . Nu labi, nolēmu es, un izdomāju ka turpmāk sveicināšu visus skrējējus, pat ja tā būs vienvirziena
komunikācija.
Tā arī bija – sveicināju visus. Daži atbildēja ar smaidu, citi ar paceltu roku. Bet man visvairāk patika tie kas uzkrītoši
neskatījās un neatsveicinājās. Nu es saprotu, ka dažkārt skrienot esi iegrimis savā pasaulītē un nedzirdi kas notiek
apkārt, pats esmu peifiksējis, kā mani sveicina, bet es neko neredzu, jo klausos, kā džeimsu bondu kārtējo reizi
mēģina nogalināt desmit dažādos veidos. Bet tomēr ir tādi, kas uzkrītoši ignorē sveicienu. Tipina lēnā solītī
svarīgu sejas izsteiksmi, ierauga manu pacelto roku un uzkrītoši sāk skaties tālumā. Un es pie sevis nosmējos
“akdies, kāds lašara”. Tā ka uzjautrina gan tie, kas sveicina, gan tie kas nesveicina. Neviens jau nesaka, ka ir jāapstājas un vienam otru jāapošņā. Vienkāršs galvas mājiens, pacelts pirkstiņš, smaids… pilnīgi pietiekami, lai pateiktu “man ir grūti, tev ir grūti, mēs abi esam malači, veiksmi tev atlikušajā skrējienā”. Mēs tač visi skrējēji.
Atnāca ziema un skrējēju mūsu ielās palika uzkrītoši mazāk. Un vēl mazāk. Un tad atnāca mīnus divdesmit sals.
Laikam grūtības vieno, jo skrējēji palika daudz draudzīgāki. Skrien tu cilvēks stundu, nevienu neredzi (jo ir auksti, jo
ir vēls, jo ir tumš, jo skrien tikai idioti un ziemā skrien vēl lielāki idioti), tad tālumā parādās vēl viens stāvs – vai tas
vientuļš gājāmgājējs? Nē, skrējējs! Pietuvojas tev, redzi pēc sejas – pilnīgs fokus, pacel roku, šis paceļ roku. Viena
kustība. Viena sekunde. Vesela saruna – “čau, skrienam? skrienam! Redzu, ka labi kapā. Jā, tu arī. Forši ziemā, vai
ne? Aha, viegli skrienas. Labs i, es skries tālāk, prieks bija tevi sastaps. Okei, davai, čau”
Tā man izkristalizējās 7 (jā, virsrakstā bija teikts “6”, bet es tak arī esmu tikai cilvēks) dažādi skrējēju tipi:

1. Draudzīgais . Skrienot paceļ roku un pasmaida. Viņš ir savējais – visticamāk skrien garo lēno treniņu. Vai arī
vienkārši jūtas labi, jo skriet ir forši un viņš skrien un tu skrien un laiciņš ir forš (vai arī ļoti slikts, bet jūs abi esat
ārā).
Ko darīt: nekļut familiāram, nothing personal, just business. Ja cilvēks pasmaida un pamāj ar roku, tas
nenozīmē, ka viņš tagad ir tavs labākais draugs.

2. Stilīgais . Visbiežāk šitos redz LSPA rajonā. Skrien ļoti ātri – visticamāk intervālu vai tempa skrējienu. Smaidīt
nedrīkst, jo zudīs fokuss. Da i nav jēgas, jo pēc milisekundes jau būs prom. Uz vienu soli paceļ plaukstu gaisā
uz otru soli to nolaiž. Bet dara to tik graciozi, ka gribot negribot rodas neliels respekts.
Ko darīt: skriet ātrāk, lai arī varētu tik pat graciozi pamest roku. Sajūta ir tāda it kā atkal būtu 11 gadi un
sarokotos ar skolas krutāko džeku.

3. Apmulsušais . Pietuvojoties var just, ka viņš/-a nevar izlemt – sveicināties vai nē. Ir acu kontakts un kad tu
viņu pasveicini, tad viņam/-i sejā parādās apmulsums, jo var just, ka tomēr gribēja sasveicināties, bet nu jau ir
par vēlu. Kaut kā neērti.Ko darīt: ja gadās viņu redzēt nākamreiz, sveicināt ātrāk. Visbiežāk pretī būs draugs uz mūžu.

4. Robots . Tipisks sacensību skrējējs – skrien uz spējas un nespējas robežas – skatiens nefokusēts, var just ka
tur iekšā ir tikai robots. Ja tu viņu pasveicināsi, viņš pat nedzirdēs, bet ja paskatīsies, tad tu vēlēsies, kaut
nebūtu neko teicis, jo viņš tikko veltīja milisekundi tev, bet šī milisekunde finišā varētu būt izšķirošā.
Ko darīt: neņemt pie sirds. Es vienreiz ar tādu robotu runāju, viņš teica, ka esot paskatījies, pasmaidījis un
pasveicinājis pretī. nja….. neko sev pasmaidīja…

5. Lašara . Svarīgais . Ļoti negrib runāt un komunicēt. Uzkrītoši skatās tālumā, pretējā virzienā, pulsometrā.
Dzirdot sveicienu vispār nenoreaģē. Ko darīt: pasmejies

6. Fokusētais . Līdzīgi kā Lašara Svarīgais, viņš arī tevi nedzird un neredz, bet visticamāk viņam ir austiņas ar
mūziku, audiogrāmatu, vai arī viņš citādāk ir iegrimis sevī (moš narkotikas?!). Vai arī vienkārši tik ļoti saguris,
ka viņu izraut no apātijas nespētu ne žonglējoši ziloņi ne arī uz haizivs jājošs tiranozaurs ar bazooku rokās .
Ko darīt: Saprast un domās izteikt atzinību un apbrīnu.

Un nevajag ieslīkt demagoģijā par cilvēktiesībām un uzmākšanos. Skriešana ir subkultūra (nu labi, nav, bet nu ir, …
atšujies). Līdzīgi kā citām salīdzinoši nelielām un izteiktas sociālām grupām, arī skrējējiem ir jaapsveicinās.
Elementāra pieklājība galu galā. Sveiciens ir vienojošs elements, kas apliecina piederību sociālai grupai, šajā
gadījumā – skrējējiem. Un tas ir arī uzmundrinājums. Varbūt tieši tavs sveiciens kalpos kā motivējošs spēriens kāda
skrējēja treniņu plānā. Varbūt kāds skrējējs skrien un domā “bļin, kā man tas viss apnika, kāpēc es to daru”, tad tu
viņu pasveicini vai pat, redzot samocīto seju, padod “thumbs up” un tas skrējējs tā uzreiz “waa, super, es skrienu, es
esmu daļa no subkultūras, es esmu skrējējs, jedritvai, saņemies, lupata, izcīni cīņu līdz galam”. Redzi? Tev gabals
nenokrita, bet tu izglābi citam skrējējam treniņu. Un pēc daudziem gadiem stāvot uz pjedestāla augstākā pakāpiena viņš ieraudzīs tevi pūlī un tu atkal pacelsi “thumbs up” un viņš atcerēsies tevi un nočukstēs klusi “paldies tev”.

Neviens to nedzirdēs, tikai tu.

Iesūtījis "Bannijs Skrien"

 

*redaktors - Bannijs iesūtīja rakstu PDF formātā, līdz ar to teksts dažās vietās "neveikli" izvietojies, bet tas nemaina tēmas aktualitāti