Maratona klubs ir kā dārgumu lādīte, kas pilna cilvēku kā mirdzošu dārgakmeņu.  Katram tajā ir sava vieta un nozīme. Klubā spoži uzmirdzējusi Āboliņu ģimene-mamma, tētis, viņu bērni Markuss un Mārtiņš. Jūs esat Maratona kluba skrienošākā ģimene, ar Jums iesākas šī gada kalendārs un visi esat tik vienoti skriešanā. Tomēr-kurš no jūsu ģimenes pirmais sāka skriet? Vai kāds ģimenes loceklis bija ļoti jāpierunā?

Viss sākās ar Markusu.  Pirmās  sacensības  Talsu pauguraines Stirnu bukā, kas notika 30.07.2016.  Markusam bija 5gadiņi un viņš startēja Susura distancē. Šo skrējienu var uzskatīt par sākumu tam, ka nu jau visa ģimene skrien un piedalās sacensībās. Sākumā skrēja tikai bērni, bet ar laiku piebiedrojāmies arī mēs, vispirms mamma, vēlāk arī tētis.

2017. gadā 4.maijā nu jau abi brāļi piedalījās Talsu novadā organizētajās sacensībās, Mārtiņš bija 2 gadus vecs. Neviens nebija jāpierunā, atlika tikai pateikt, ka braucam uz sacensībām un noturēt bērnus startā, lai neaizskrien pirms laika. Redzējām, ka puikām ļoti patīk skriešana un riteņbraukšana.

Acīm redzami, ka Mārtiņš un Markuss ir kārtīgi aizrāvušies ar skriešanu. Vai arī Guntaram un Tatjanai jau skolas gados sports bija sirdslieta? Kurš no sporta veidiem bija vistuvākais?

Tatjana: Sportot patika gan skolā, gan arī augstskolas laikā, bet viss beidzās tikai ar sporta stundu apmeklējumiem.

Guntars: Skolas gaitas pavadīju Cēsu pusē, mācījos Cēsu sanatorijas meža skolā. Sporta nodarbības  bija visa gada garumā:  krosi, ziemā slēpošanas un daudzas citas sporta aktivitātes bija obligātas. Tie, kuri  ir skrējuši “Cēsis Eco trail”, šo skolu ir redzējuši, jo  trase iet tai garām. Pēc skolas beigšanas ar sportu vairs nenodarbojos, vienīgi piedalījos Zolītes turnīros, kuros arī esmu guvis sasniegumus.

Vēroju jūsu ģimenes  sasniegumus, tomēr pie kādas 20.medaļas tā apžilbu, ka īsti nesapratu, kurš no jums ir godalgām visbagātākais? Vai jums ir arī sava, ģimenes iekšējā konkurence?

Piekrītam, medaļu ir ļoti daudz. Bet  konkurence notiek tikai starp brāļiem. Vislabākās sacensības ir tad, kad uz pjedestāla uzkāpj gan Mārtiņš, gan Markuss. Jo tad vecākiem nav jādomā par mierinājuma balvu.

Cenšamies nekad neizcelt tikai  vienu bērnu un uzslavējam abus par viņa gūtajiem panākumiem. Mācam priecāties par otra panākumiem, bet ne vienmēr izdodas.

Kā jūsu ģimene gatavojas skrējieniem?  Kā esat sadalījuši pienākumus, gatavojoties ceļam uz sacensībām, skrējieniem? Piemēram-kurš krāmē somas, kurš rūpējas par pārtikas un dzērienu rezervēm, kurš izpēta karti, meklē naktsmājas, stūrē auto, plāno skrējienus?

Tētis ir tas, kurš meklē kur skriet, kad skriet, kur gulēt, cikos izbraukt un cikos atbraukt. Mamma domā par to, ko uzvilkt uz sacensībām un pēc sacensībām, ko ēdīsim un dzersim visa ceļojuma garumā. Bērni skaita dienas kalendārā līdz sacensībām, bauda ceļojumu, skrien, un guļ visu ceļu pēc sacensībām.

Esat skrējuši Ēģiptē,  Polijā,  Lietuvā,  Igaunijā,  varbūt  vēl kaut kur? Kur vēl vēlētos skriet?   Izskatās, ka īpaši mīļš jums ir mežs. Un Stirnubuks. Kuras ir jūsu distances?

Mēs domājam, ka Stirnu Buks ir labākās seriāla sacensības Latvijā. Lieliskā iespēja ar visu ģimeni baudīt Latvijas skaistākās vietas, katrs var izvēlēties distanci pēc savām spējām.

Stirnu bukā Mārtiņš izteica vēlmi skriet jau Vāveres distanci. Ir mēģināts skriet “Nakts TrailRace” Lodē – gāja traki, bet beigās patika, bija interesanti.

Katrā sezonā cenšamies piedalīties dažāda veida sacensībās – nakts skrējienos ar šķēršļiem, pa pilsētām, pa mežiem. Esam iecienījuši Polijā organizētās sacensības, jo tajās ir ļoti smalks  sadalījums pa vecuma grupām (bērniem ļoti patīk), teicami noorganizētas un  lieliski pārdomāts sacensības. Ļoti ekskluzīvs bija brauciens uz Ēģipti – vienīgais brauciens bez bērniem. Ja būtu iespējas, noteikti aizbrauktu uz jebkuru  citu pasaules malu, bet kopā ar bērniem.

Fotogrāfijas stāsta, ka Markusam un Mārtiņam ir  vēl arī cita  aizraušanās. Kāda?      

Pamanīju, ka jums tuva mūzika. Varbūt  rīkojat ģimenes koncertus?

Markuss apmeklē Mūzikas skolu -  spēlē klavieres, Sporta skolā trenējas florbolā, patīk darboties šaha pulciņā. Mārtiņš šogad uzsāks skolas gaitas, un ir izteicis vēlmi iet brāļa pēdās.  Pagaidām mēs bērniem iesakām ar ko nodarboties, bet  izvēle ,protams,  paliek viņu ziņā. Saprotam, ka pienāks laiks, kad bērni paši izvēlēsies ar ko nodarboties. Mums atliks tikai atbalstīt. Atļaujam izmēģināt dažādus sporta veidus – skriešanu, riteņbraukšanu utt.

 Runājot par koncertiem, lielākoties tie ir vakaros, kad  jāiet gulēt un no rītiem - kad jāceļas. 

Kādēļ izvēlējāties  Maratona klubu?

Šī ideja radās Guntaram,  kurš Maratona klubu atrada  nejauši, ieraugot rakstu  internetā, kur bija aicinājums pievienoties sporta klubam. Mums liekas, ka  startēt zem Maratona kluba karoga ir aizraujoši un ļoti interesanti. Gribam arī pateikties Maratona klubam par labām idejām,  atbalstu un iespējām!

Jūsu ikdienā ir vēl arī citas nodarbes- skola, darbs, mājas. Vai iznāk arī tā kārtīgi paslinkot? Ko vēl  visi kopā labprāt darāt?

Slinkošanai nav laika, katram ir savs darbs, kam skola, kam bērnu dārzs, kad visas dienas garumā viens otru neredzam.  Tāpēc esam atraduši ideālo variantu mūsu ģimenei, kā  pavadīt laiku kopā - atpūsties, sportot, braukt ekskursijās,  iztrakoties svaigā gaisā, daudz redzēt un iepazīt SACENSĪBAS!

Man šķiet, ka jūs esat visātrākā,  visdraudzīgākā, vislieliskākā ģimene Talsos.

Mēs arī tā gribētu domāt.

Ko jūs vēl vēlaties pastāstīt?   

Nokļūt un skriet sacensībās nav nemaz tik viegli, bet gandarījums pēc paveiktā ir milzīgs, kuru grūti aprakstīt , tas ir jāizjūt!

Paldies Maratona klubam, ka viņi tādi ir, un spēj apvienot skriešanā daudz cilvēkus  ar dažādām interesēm un nodarbēm!

Gaidām pandēmijas beigas un – tiekamies trasē!

Kaut ātrāk pienāktu sacensību dienas rīts, kad atkal visi varēsim tikties!

 

Sandra Kaufmane