Trans Peneda-Geres 2016 Trail World Championships, jeb kā es debitēju pasaules čempionātā 

Drukāt
07.11.2016 20:40

Plkst. 2:40 zvana modinātājs, izlecu no gultas diezgan moža, saģērbjos skriešanas formā un garo treniņtērpu pa virsu... 3:00 brokastis. Nezinu ko labāk ēst...galvenais kafiju, jo saprotu, ka nāksies visu dienu iztikt ar kofeīnu, kas ir želejās un marmelādēs... neesmu droša vai ar to pietiks, lai nesāktos galvassāpes...uzēdu brokastu pārslas, jūtu, ka būs par maz, bet maizi negribas, ieraugu, ka citi ēd rīsus...Saprotu, ka rīsi varētu labi iet iekšā un dot labu bāzi dienai...samaisu rīsus ar ievārījumu un notiesāju kārtīgu porciju. 3:30 autobuss uz startu. Līdz startam apmēram 1h brauciens. Autobusā jūtams strāvojums no adrenalīna uzlādētiem sportistiem, katrs pa savam cenšas noskaņoties... Pati vēl smērēju pretberzes krēmu zem pulsa siksnas un vietās, kur parasti noberž. Saprotu, ka iesildīties laika nebūs, redzu, ka Andrejs smērē sildošo smēri, nolemju, ka manām ceļu locītavām sildošais varētu palīdzēt... Ārā patīkami silts (ap +15*), garo treniņtērpu jau novelku autobusā un visu sapakoju organizatoru sagatavotajā somiņā, ko varēs saņemt tikai finiša zonā.

Starta vietā ierodamies tikai kādas 15 min pirms starta...Tualešu īsti nav...ir tikai viena kafejnīca ar tualeti, kur jau rinda tik gara, ka stāvēšana rindā man sagādātu lielāku stresu, nekā krūmiņu apmeklējums. Izdarām mazās vajadzības un skrienam uz starta koridoru...a tur obligātā inventāra pārbaude – jāuzrāda telefons un follija sega. Tā kā labi zinu kas man kur iepakots, diezgan viegli tieku galā ar pirmo uzdevumu... Uz starta praktiski visas meitenes esam kopā, tikai Marta nav ar mums. Uztaisām pirmsstarta smaidīgo meiteņu kopbildi. Bet tuvojoties starta signālam esam jau pašķīrušās. Tiek dots starts un nu jau tu esi viens ar savām sajūtām un trasi.

Pirmais kilometrs līdzens un priekš treila diezgan ātrs – pa  4:40. Manīju, ka no meitenēm tikai Irita aizskrēja man priekšā.  Sāku jau domāt, ka jānomet temps, nevajag man skriet Iritai pakaļ, zinu, ka viņa spēcīgāka par mani. Uztraucos, jo Līgu neredzēju sev priekšā, arī viņa mani noskrēja CET, bet nu esmu priekšā... NETRAKO! Sev vairākas reizes atgādināju, klausi tēti, viņš arī teica, lai sākumu nesaforsē. Sākoties otrajam kilometram sākās pirmais kalns, itkā skrienams, bet diezgan stāvs – uzreiz pārgāju soļos, sapratu, ka būs pietiekami garš, bet nebūt ne pats grūtākais, kas priekšā. Nav ko trakot, varētu jau vēl paskriet – bet vai vajag sevi samocīt un dzīt pulsu jau pirmajā kalnā? NĒ, nevajag! Lai arī pirmais kalns viss ir labi skrienams ceļš, es nolemju neskriet un ātrā solī soļoju augšup, pulss vēl no satraukuma nedaudz augstāks, kā gribētos, bet jūtu, ka pamazām normalizējas. Redzu, ka blakus dažas dāmas cenšas skriet, elso jau pirmajā kalnā, es mierīgi kāpju, pulss jau normāls un temps tikai nedaudz lēnāks kā tām, kuras skrien. Līdzko nedaudz līdzenāks, pāris soļus paskrienu, bet tad atkal ātri soļoju.

Priekšā ieraugu Mārtiņu, panāku viņu un nedaudz pasoļojam kopā, pārmijam dažus vārdus, bet tad nemanot esmu jau viņam priekšā...par pārsteigumu sev, pēc brītiņa priekšā ieraugu Iritu, bez piepūles panāku arī viņu... Pārmijam pāris vārdus, Irita saka, ka nav tā pati labākā pašsajūta, es nosaku, ka man gan pagaidām viss labi un pulss arī labs...bet īpaši pa priekšu skriet Iritai negrasos, kā nekā man nav nekādas pieredzes kalnos... Tā nu sākas 6.kilometrs un jūtu, ka kalnam vajadzētu drīz beigties. Jā pagājušas nedaudz vairāk kā 50 minūtes un pirmais kalns ir pievarēts... URRĀ! Sākas pirmais noskrējiens uz leju, sākumā turos ar Iritu kopā, tad mums garām patraucas Mārtiņš, kurš tikai nosaka, ka sākusies viņa „medusmaize”. Pirmais mežs un arī Irita ir prom no manis, nejūtos tumsā tik droši, lai trauktos pa nezināmām takām. Atkal palieku viena...

Pirmais kontrolpunkts ap 15to km. Esam kautkādā ciematiņā, atmosfēra patīkama, ļaudis neguļ, lai atbalstītu skrējējus. Īsti neko vēl negribas, bet uzēdu banānus un apelsīnus. Nelielas problēmas sagādā krūzītes atkabināšana no somas, bet ar brīvprātīgo palīgu palīdzību izdodas un pirmo reizi skriešanas laikā pamēģinu iedzert kolu, jo ūdens man pašai ir pilna sistēma 1,5l (pirms starta pielēju pilnu, lai nav tik bieži jāpilda un līdz šim tik nedaudz nodzerts), bet izotonisko dzērienu nepamanu... Drīz pēc kontrolpunkta saprotu, ka kola nav domāta man...nosaku, ka nākamajos kontrolpunktos vairs nedzeršu kolu.

Jau ar 13to km tendence, ka ceļš atkal ved augšup...bet otrs kalns ir trepveidīgs, ik pa laiciņam ir arī kāds skrienams gabaliņš. Protams, kāpjamie gabali ir daudz vairāk nekā skrienamie. Kādā no kāpjamiem gabaliem panāku Mārtiņu, viņš sūdzas, ka ar kāju nav labi, ar gūžu kautkādas senas problēmas. Pēc kāda laika saprotu, ka ar manu trenētības līmeni šis tik tāds garš pārgājiens ātrā solī vien būs...netērējot laiku pētot skaisto dabu, nevis skriešanas sacensības. Sāk aust saule, tā vien gribas izvilkt telefonu un pafotogrāfēt skaistos dabas skatus kalnos. Sireāli skaisti! Bet netērēju laiku. No vienas puses priecājos par skaisto saullēktu un, ka drīz varēs izslēgt lukturīti, bet no otras puses skatos ar bažām uz sagaidāmo karstumu. Ap 20to km jau sāku saprast, ka smagi kāpjamie posmi ir mana stiprā puse, kāpšanas temps man ir labs, sadzenu un apdzenu konkurentes...uz vieglākiem posmiem, kur taupu spēkus kāpjot, bet kāda izdomā skriet, atkal apdzen mani...uz viegliem noskrējieniem esmu pietiekami ātra, atkal es apdzenu tuvākesošas dāmas, vai temps vienāds, bet uz tehniski sarežģītiem un ļoti stāviem noskrējieniem atkal apdzen mani. Ap 20km atkal sadzenu Iritu, gaisma jau uzaususi un skaista vieta, kāpelējot pa akmeņaini klinšainu ieleju. Pirms pēdējā kāpuma šajā kalnā, lecot pāri upītei Irita paklūp, cik sapratu nesasitās, bet krampji sarāva, Irita tikai noteica, lai es ejot tālāk, ka viņai viss kārtībā...tā nu es atrāvos un kopš šī brīža arī uzņēmos līderes pozīciju starp Latvijas izlases dāmām...kas atkal uzlika papildus emociju bagāžu, jo sapratu, ka distance vēl pat nav pusē un smagākais vēl priekšā...Varbūt jāpiebremzē??? Bet jūtos labi un turpinu.

26.kilometrā sākas noskrējiens uz leju, kas brīžiem ir skrienams, bet brīžiem jau liekas par stāvu un sagādā grūtības. Traucē arī botās sabirušie akmentiņi, bet negribas apstāties...nodomāju, ka izturēšu līdz kontrolpunktam. Šajos 5km jūtu, ka labās kājas 2.pirksta nags tiek nospiests, saprotu, ka no naga varēšu atvadīties... Nu jau liekas, ka sāk gribēties ēst, līdz šim pieturējos pie nelielas želejas devas vai marmelādes ik pēc pus h, kamēr vēl kāpu pa kalnu uz augšu apēdu vienu batoniņu, bet skrienot to sauso batoniņu grūti norīt pat uzdzerot krietnu ūdens devu. Sāku rēķināt un saprotu, ka, ja tik bieži ēdīšu želejas, līdz beigām man viņas nepietiks, vienīgi marmelādes varu ēst, tās man pietiekami daudz. Skrienot uz leju pamanos uz ērkšķiem uzplēst plaukstu līdz asinī, izskrienot no meža, dzirdams jau nākamais kontrolpunkts. Ceļa malā, pirms ciematiņa, pamanu ūdens krānu un garām skrienot pamanos noskalot asinis no plaukstas. Varonīgi, ieskrienu kontrolpunktā. Par akmeņiem botās esmu piemirsusi, pirmā doma, jāuzpilda sistēma, liekas, ka esmu ļoti daudz izdzērusi, bet kā izrādījās tikai kādu pus litru pirmajos 30km biju nodzērusi, bet tā kā soma jau atvērta, uzpildu sistēmu atkal pilnu. Iepakoju arī likturīti. Šoreiz uzēdu nedaudz vairāk, bez banāniem un apelsīniem uzēdu arī čipsus un kautkādu musli batoniņu. Sāku baidīties, ka savajadzēsies lielās darīšanas, jo skrienot pa kalnu uz leju baigi sakratījās vēders. Par laimi izskrienot no kontrolpunkta pamanu īstu tualeti ar podiem, ilgi nedomājot skrienu iekšā...pa to laiku dzirdu, ka garām paskrien vairākas konkurentes. Pēc brītiņa atcerējos arī par akmeņiem botās un nolemju apstāties, lai tos izkratītu...

Tālāk ceļš atkal ved augšup, uz ilgāku laiku esmu palikusi viena, neredzu nevienu konkurenti, baidos vai neesmu nomaldījusies, bet nē, mierinu sevi – kamēr oranžas lentītes ir redzamav, viss ir kārtībā. Pēc ilgākas kāpšanas, kur paliek stāvāks atkal panāku konkurentes, kuras līdz šim vairākkāt biju manījusi...Apdzenu vairākas dāmas, bet Irita nav starp viņām, saprotu, ka viņa tomēr nebūs mani panākusi, kamēr biju „karaļbūdā”. Ap 36. km pamanu arī prmos vīrus, kas jau sāk pagurt. Līdz šim tikai dāmas vien bija apkārt (izņemot pirmos padsmit km).

Drīz vien nonāku uz dambja, paveras burvīgi skati, šoreiz pat saņemos un izvelku telefonu no somas, bet apstāties netaisos, kamēr ieslēdzu kameru, sapratu, ka skaistāko skatu jau esmu palaidusi garām...uztaisu 3 bildes, knapi paspēju iepakot telefonu un esmu jau pie dienas ilgākā kāpuma. Sev saku, jeb naivi sevi mierinu – pieveiksi šo kalnu un būsi jau vairāk kā pus distanci pieveikusi, grūtākais būs aiz muguras (kautgan pati tam neticu, jo saprotu, ka lielākās grūtības būs vēl priekšā). Tā nu kāpju un kāpju pa plikiem akmeņiem uz augšu vismaz 8km garumā. Liekas, ka nu šī jau būs virsotne, uzkāp, bet tur paveras jauns kalns...un tā kādas 5 reizes. Arī saule sāk sildīt arvien spēcīgāk, bet par brīnumu, karstums man vēl nesagādā grūtības, neliela dūmaka ir priekšā saulei un tā necepina, vēl pat neesmu izvlkusi lakatiņu no somas. Pēdējā trešdaļa no kalna jau diezgan mokoša...liekas, ka elpošana sāk palikt apgrūtinoša, nezinu vai tas slodzes dēļ vai retināts gaiss...gribas atpūsties, bet saku sev – kusties, NEAPSTĀJIES! ...tiec līdz kontrolpunktam un tad varēsi atpūsties, kautvai apgulties...jūtu, ka arī ūdens sāk palikt maz, nezinu cik ir palicis sistēmā, bet sāku dzert mazāk, baidoties, ka neizvilks līdz kontrolpunktam. Ieraugu cilvēkus, domāju, ka nu jau kontrolpunkts sasniegts, bet šie saka – uzkāpsi vēl tajā kalniņā, tad nedaudz uz leju un pēc ~kilometra būs kontrolpunkts. Nu jau paliek arī morāli grūti...cik var kāpt uz augšu...

Tieku līdz kontrolpunktam, uzreiz izdzeru 2 glāzes izotonisko dzērienu, uzpildu ūdeni...un patiešām, sistēma bija gandrīz tukša! ...nopriecājos, ka iepriekšējā kontrolpunktā tomēr pielēju pilnu...un, ka neesmu no tiem, kas daudz dzer...Tad sāku meklēt ko ēdamu...atkal uzkavējos pie čipsiem...paķēru pāris banānus un pus apelsīnu, ko notiesāju jau turpinot ceļu. Redzot kā teltī daži vīri guļ, sakautrējos un turpināju ceļu īsti neatpūtusies...liedzu sev apsolīto apgulšanos... Tālāk laikam kādus nepilnus 3 kilometrus skrienams ceļš uz leju, 2 kilometri ar tempu 4:40, bet tad prieki beidzās, taka ved nost no ceļa un pa akmeņainu pļavu strauji uz leju. Tas jau sagādā grūtības, kreisās kājas augšstilbs baigi piedzīts, baidoties, ka varētu saraut krampis, cenšos pamainīt balsta kāju, bet labā kāja par švaku tādai slodzei un nospiestais nags sāp pamatīgi...piedzītā augšstilba sāpe ir paciešamāka par naga sāpēm un arī drošības sajūta lielāka skrienot ierastā pozā, caur kreiso nevis labo sānu. Nu jau dūmaka debesīs izklīdusi un saule sāk pamatīgāk cepināt, arvien biežāk atceros par lakatiņu, kas vēljoprojām atrodas somā. Ieskrienam vienkārši pasakainā mežā, viss ar biezu sūnu noklāts, viss TIK ZAĻŠ! Jūtu, ka tuvojas mistiskais ciematiņš, kas bija redzēts videoklipiņos...ar mājiņām uz akmeņu stabiem... klāt ir! Kā izrādās tieši tur ierīkots nākamais lielais kontrolpunkts ~55.km...un kāds portugālis pamanās mani iepriecināt latviski pasakot PALDIES! Nieks, bet patīkami. Atkal padzeros izotonisko, uzēdu čipsus, banānus un pa ceļam notiesāju pus apelsīnu...

Nemanot pienāk arī nākamais dzeršanas punkts, šeit laikam otrreiz uzpildīju sistēmu, jo priekšā pēdējais lielais kalns. Neko daudz neēdu, izotoniskais dzēriens, banāns un apelsīns pa ceļam. Atceros arī par lakatiņu, beidzot izvelku no somas un apsienu ap galvu. Taka ved gar ciematiņu, redzamas lauku mējeles, karstums sāk jau traucēt, bezgaiss, vēja nav... pamanu ūdens krānu, bet pirmais pie ūdeni tiek Izraēlietis, vīrs ar kuru mainījāmies pozīcijām jau kopš lielā kalna pievarēšanas un ar kuru kopā pamanījāmies pāris simts metrus nomaldīties. Ūdens knapi tek, bet es galvu apakšā, lai lakats slapjš, seju nomazgāju un dodos tālāk... Turpinājumā visur, kur iespējams saslapināt galvu, nekautrējos apstāties. Lai cik dīvaini tas nebūtu, bet karstums izraēlieti nobeidza un pie kādas no kārtējām ūdens tilpnēm šis uzkavējas krietni ilgāk un atpaliek no manis, vairs šo vīru nesatieku. Turpinājumā vairakkārt maināmies pozīcijām ar jau redzētām dāmām...2 austrietes, argentīniete, japāniete, brazīliete... No ciematiem attālinamies un kalns paliek arvien stāvāks un stāvāks, vietām izdeguši krūmāji, kas pārvēršas plikos akmeņos... Šis kalns ir krietni stāvāks par lielo kalnu, kas bija trases četrdesmitajā kilometrā...kāpuma metri arī daudz vairāk, krietni īsākā distancē...un pēdējā trešdaļa atkal jau mokoša...ieraugu cilvēkus, mūzika, nodomāju ka kalns būs pievarēts...bet nekā, kārtējie maldi, tālāk tikai vēl grūtāk...Tā kā nezinu būs vai nebūs medaļa par šo skrējienu finišā, sāku plānot, ka jānozog viena marķējuma lentīte par piemiņu no grūtākā kalna, ko savā dzīvē esmu pievarējusi. Ieraugu – ir smukā lente, bet paskatos, nē, šo nevar ņemt, no iepriekšējās lentes nav redzama nākamā, atlieku zagšanas misiju. Nu ir redzamas vairākas lentes pēc kārtas, vienu jāpaņem...atkal sakautrējos, jo nākamie dalībnieki, kas man seko labi redzēs noziegumu...beidzot atrodu piemērotu brīdi un vienu lenti tomēr nozogu...vismaz kāds gandarījums tajā brīdī...un uz brīdi novērsu domas no tā cik patiesībā ir grūti tikt uz augšu. Jes! Kalns arī pievarēts, sākas uz leju, bet saprotu, ka kājas piedzītas, nags sāp, tulzna uz labās pēdas. grūti tikt uz leju, parāk stāvs, pēdas sāp un jūtu katru akmeni cauri zolei...dažas dāmas mani atkal apdzen, bet tiklīdz nav vairs tik stāvs, es atkal šīm garām... Pēdējā kontrolpunktā ieskrienu ātrāk par tuvāk esošajām dāmām. Šoreiz atkal uzēdu vairāk, pārbaudu ūdens krājumus, saprotu, ka līdz finišam pietiks, nav jēga nest lieku smagumu... vēl seko obligātā ekipējuma pārbaude, šoreiz jāparāda jaka un lukturītis...viss ir...laiž mani tālāk...izejot no KP apēdu vienu no pēdējām želejām...par laimi kofeīna, uzreiz sajūtu enerģijas pieplūdu, taka arī beidzot skrienama, tipiska latvijas meža taka ar tendenci uz leju, tik tādi 3 Latvijas kalniņi priekšā... Nu jau sev saku, vairs nekāda soļošana, visu, ko vari uzskriet – jāskrien! Tikai lielākajos un stāvākajos pauguros pārgāju uz ātru soļošanu, lēzenos skrēju. Sadzinu visas redzētās konkurentes, kuras no KP izgāja ātrāk. Apdzinu pāris neredzētas dāmas – itālieti, polieti un finišā arī lietuvieti... Tuvojoties finišam, tu saproti, ka ir grūti un sāpīgi, bet vēlme finišēt ātrāk ir lielāka...saproti, ka lēnāk skriet nebūs vieglāk, būs tikai ilgāk un grūtāk... Tuvojoties apdzīvotām vietām sanāca neparedzēta sacensība ar govi vai bulli. Govis gan viņie tādas dīvainas ar milzīgiem ragiem. Taciņa šaura, mūri no abām pusēm, govij nav kur mukt, viņa pagurst, grib apstāties, bet es atkal klāt un plaudēju...man bail, bet viņai bail vēl vairāk, šī mūk...ieraugu, ceļš sadalās, varētu tak tā govs aizskriet pa nemarķēto ceļu, bet nē, kādas 3 reizes šī skrien tur, kur man vajag...beidzot pie vienas no mājelēm neliela niša un govs pagurusi apstājas, es pamanos tikt viņai garām...urrā, šo cīņu esmu uzvarējusi. Vēl atskatos vai govs nedzenas man pakaļ, viss kārtībā.

Finišā ieskrienam pa sarkano paklāju, nosauc vārdu un pārstāvēto valsti... Saprotu, ka esmu to paveikusi, pirmā klāt Marta un Mārtiņš, apsveic mani, nepaspēju attapties, ka informators cenšas mani nointervēt, prasa kā bija, es spēju tikai atbildēt, ka ļoti grūti un esmu ļoti priecīga, ka esmu finišējusi...neko sakarīgu pateikt nevarēju...pirmā doma bija...NĒ, tik garu distanci pa kalniem ilgi negribēšu skriet. Gandarījums pēc finiša vienkārši neaprakstāms! Un Skaista medaļa kaklā! Mans 1.Pasaules čempionāts!

Man patika Jāņa Kūma teiktais, ka treila skrējējiem atmiņa īsa...neskatoties uz visām grūtībām, gribu atkal jau skriet kalnos! Tiekot līdz mājām atceries tikai to pozitīvo un, to, ka bija forši un skaisti...grūtības izgaist kā nebijušas.

Laura Čakle

Komentāri

Vārds


Komentārs


Pievienot komentāru