Mans 1.Pusmaratons 

Drukāt
21.05.2015 10:12

Doma par pusmaratonu man prātā bija jau sen, jau pirms pagājušās sezonas. Tomēr treneris mani pārliecināja, ka nav, kur steigties (un paldies viņam par to) un tā nu visu pagājušo sezonu skrēju galvenokārt 10.5 km distanci un pa kādam „piecītim”. Taisnības pēc gan jāsaka, ka „treniņu režīmā” pusmaratona distanci pievārēju pirmo reizi pirms gandrīz 2 gadiem (2013.23.08 – toreiz vēl nebiju Maratona Klubā, nemaz nezināju par tāda eksistenci), biju atsākusi skriet pēc dēliņa piedzimšanas un gribējās paeksperimentēt vai varu noskriet vairāk par 20 km neapstājoties vienā reizē. Toreiz noskrēju 1:54:43 un vel tagad atceros kā pēdējos km riņķoju pa Staldzeni, lai Endomondo savāktos pilna pusmaratona distance un pēdējos metrus no eiforijas un endorfīniem likās, ka pacelšos spārnos, lai gan man sāpēja pilnīgi viss un bija sajūta, ka kājas atdalīsies no pārējā ķermeņa. Pēc 2 dienām jau visas sāpes bija pārgājušas, tomēr nākamreiz treniņā noskriet pusmaratonu saņēmos tikai 2015.12.01 – šoreiz 1:41:33, tās bija 38 sekundes uz km nost un ar to man pietika ļoti ilgam laikam. Pēc tam arī sāku trenēties „pēc plāna” Maratona Klubā un vairs nebija vietas plānā tādiem eksperimentiem.

Bet tad, šī gada sākumā uzzināju, ka mans tētis grasās Lattelecom Rīgas Maratonā pirmo reizi pieveikt pilno maratona distanci un, kamēr palīdzēju viņam gatavoties, arī pašai sagribējās kādu jaunu izaicinājumu. Un tā kā jau sen kārojās sacensībās noskriet pusmaratonu, tad ar trenera piekrišanu pieteicos.

Kas attiecas uz pašu gatavošanās procesu – lai gan lēmums par piedalīšanos tika pieņemts diezgan spontāni un laika nebija ļoti daudz, priekš manis gatavošanās tomēr bija nopietna, jo nekad agrāk dzīvē neesmu tik daudz skrējusi. 3 mēnešu laikā (februāris, marts, aprīlis) noskrēju 685 km, kas ir vidēji 228 km mēnesī. Daudziem tas, protams, nešķiet nekas īpašs, bet salīdzinot ar gadu iepriekš, atšķirība ir vidēji +83 km mēnesī. Skrienu 5-6 dienas nedēļā (pagājušajā sezonā 3-4 dienas) un sākumā tas bija tāds kā šoks gan manām kājām, gan ģimenei („Ko?! Atkal tu skriesi? Vakar taču jau skrēji!). Brīžiem bija jāpamokās, jo sāpēja kājas un bija dienas, kad vienkārši nespēju paskriet ātrāk par 5:30 min/km, bet ar laiku organisms pierada un motivāciju turpināt deva arī tas, cik viegli skrējās pēc atpūtas dienām un arī pulss pamazām kļuva arvien zemāks. Pēc slodzes testa Sporta Laboratorijā februārī uzsāku trenēties „pēc pulsa” (t.i. katrā treniņā ievērojot tajā dienā vajadzīgo pulsa zonu, ko izsaka % no maksimālā pulsa, nevis skriet kādā noteiktā tempā min/km) – tas bija kas jauns, līdz ar to arī ikdienas treniņi bija interesantāki. Kilometrāžai pieaugot sapratu arī to, cik ļoti liela nozīme ir uzturam. Vairs nevarēju atļauties aizmirst paēst, jo tad vienkārši nebija spēka. Pārsvarā mana ēdienkarte sastāv no makaroniem, rīsiem, griķiem, vistas, cūkgaļas, maizes un mājas olām. Protams, arī dārzeņus un augļus nedrīkst aizmirst, vitamīni arī ir vajadzīgi, jo pie lielākas slodzes imunitāte samazinās un bieži var pielipt visādi vīrusi (to es sapratu jau pagājušajā sezonā, kad ļoti bieži tieši pirms sacensībām saaukstējos).

Par pašu sacensību dienu – jutos gatava, 2 dienas pirms starta vispār neskrēju, atpūtos un uzkrāju spēkus. Nedaudz jau uztraukums bija, bet tā kā par vietām nesacentos un vienīgais ar ko salīdzināt bija pirms vairāk kā gada noskrietais 1:41:33, tad noskaņojums bija pozitīvs un nebija nekāda spriedze. Vairāk uztraucos par to kā tētim veiksies viņa 1. maratons, nekā par sevi. Vienīgais, ko visu laiku paturēju prātā – lai neuzsāku par ātru. Pēc starta šāviena pirmos 3 km visu laiku nācās skatīties pulkstenī, lai to ievērotu. Pēc tam jau iegāju savā ritmā un vienkārši skrēju un priecājos par to, cik forša ir sajūta. Bija brīži, kad gatavojos uz to, ka parādīsies kaut kādi sarežģījumi (garajos treniņos parasti tas bija 3-4., 11-12., 17-18.km), bet šoreiz par laimi viss noritēja gludi, atšķirības km laikos bija vien dažas sekundes un pēdējos 10km noskrēju ātrāk nekā pirmo pusi un beidzot es pa īstam sapratu, cik tiešām liela nozīme ir tam, lai skrējienu neuzsāktu pārāk ātri (mana tipiskā kļūda, ko parasti pieļauju). Oficiālais rezultāts iznāca 1:37:07 ar ko esmu apmierināta, jo tas ir par 50 sekundēm uz km ātrāks temps nekā manā 1. „neoficiālajā” pusmaratonā un šis skrējiens man iedeva ticību, ka būs vel ātrāk! Prieks arī par tēti, kurš savu 1. maratonu pieveica 3 stundās, 57 minūtēs un 55 sekundēs un jau pēc pāris dienām bija gatavs skriet vēl!

Nobeigumā, galvenais ko es varētu ieteikt tiem, kuri vēl tikai domā par savu pirmo pusmaratonu:

1. Sāciet gatavoties laicīgi un pamazām. Tad būs lielāka varbūtība, ka izvairīsieties no traumām un slimošanas un arī pašā sacensību dienā būs vieglāk, jo būsiet gatavi;
2. Izvirziet reālus mērķus un neuzsāciet skrējienu pārāk ātrā tempā;
3. Neaizmirstiet, ka tam, ko jūs darāt (vai nedarāt) pēc treniņa un atpūtas dienās ir tik pat liela nozīme kā pašam treniņam;

Veiksmi un tiekamies trasē!

Madara Frēliha

Komentāri

Vārds


Komentārs


Pievienot komentāru