Jauki saulainā dienā Šlokenbekas muiža atvērusi visus gaņģus svētku svinētājiem. Viesu vidū arī jubilārs Stirnubuks svin 5.dzimšanas dienu. Viesu vidū arī Maratona klubs, kuru pārstāv 6 Susuri, 9 Vāveres, 19 Zaķi, 8 Stirnubuki un 4 Lūši.
Kā jau svētkos pieņemts, rosība un prieks līst pāri malām. Gardā alus putas zaigo vīru ūsās, veselīgie piena produkti aši ieslīd pircēju somās, krāsainie saldējumi priecē bērnu vēderiņus, sporta un citas preces tiek laikotas, piemērītas, iegādātas.
Laikā no 24. līdz 26.augustam notika Lietuvas Skrējēju Asociācijas rīkotais XXVII tradicionālais starptautiskais stafešu skrējiens “Baltijas ceļš” Viļņa – Rīga – Tallina. Skrējienā vienojās 31 skrējējs, 5 no tiem Latvijas dalībnieki. Mērojām vēsturisko 1989.gada 23.augustā notikušo Baltijas ceļu, kad rokās bija sadevušies Lietuvas, Latvijas un Igaunijas ļaudis 600 km garumā. Bet šis stāsts nebūs par vēsturi. Dienu iepriekš, 23.augustā, mēs, daži latvieši, no Jelgavas ar busiņu devāmies uz Viļņu, kur tikām izmitināti Kara akadēmijā. Un tad pienāca ilgi gaidītais rīts, tikšanās vieta pie Viļņas katedrāles. Bijām laicīgi, satikāmies ar tādiem pašiem prieka pilniem cilvēkiem, ātri sametām mantas autobusā, ātri uzvilkām formas un, aidā, uz pulcēšanās vietu! Dažas svinīgās uzrunas, dažas intervijas Lietuvas televīzijai, un 24.augusta plkst.10.10 sākās mūsu Baltijas ceļš. MANS Baltijas ceļš, jo tobrīd vēl nezināju, ka tās būs tik piepildītas dienas, kuru laikā vairākkārt pārbaudīšu savu iespēju robežas – sevī priecāšos, lamāšos, dziedāšu, dejošu, raudāšu un izdzīvošu visu emocionālo gammu uz spēku izsīkuma robežas ar pēkšņu atdzimšanu mesties ceļā un saskriet tos gribētos 100 kilometrus. Jā, tieši tik! Zīmīgos jubilejas 100.
Kad bariņš Maratona kluba skrējēju omulīgi šķērsojuši valsts robežu Baltkrievijas virzienā, cits pulciņš šepat Latvijā dodas uz Vidzemi pie Gaisziņa. Tā sākotnēji saukts dižais Gaiziņš, jo kalns tiek uzskatīts par drošu laika pareģotāju. Ja tas tinas miglā, tad ne vēlāk kā trešajā dienā gaidāmi nokrišņi. Migla nav redzama, bet pats ceļš uz Vidzemes augstieni jauki līkumots un pacilājošs. Ik reizi, kad uzbrauc kalnā, skatam paveras varenas ainavas ar robotām egļu cepurēm un zilganām mežu līnijām. Kā līgot ielīgojam Gaiziņa dabas parkā un atrodam Stirnubuka sacensību vietu.
Kad rudens ar savu otu sāk izkrāsot Latviju visneiedomājamākajās (cik latviešu valodai ir lokani vārdi!) krāsās, STIRNUBUKU cilts ar skriešanas ekipējumu tiekas Līgatnē. Rīts ir dzestrs, tikai 3,5 grādi!. Brrr! Tomēr noskaņojums možs, jo prieka pilna enerģija apņem ikvienu, kas šeit ieradies. Šajos skrējienos ir īpaša, savējiem vien zināma kārtība. Kad pa apli izstaigā visu Stirnubuka pilsētiņu, tad vari aplūkot brīnišķīgos tirgotāju piedāvājumus un atvērt maciņu, lai iegādātos gan baudāmas, gan taustāmas lietas, vari sasveicināties un sasmaidīties ar pretimnācējiem. Tev šķiet, ka pazīsti visus, vai vismaz lielāko daļu no skrējējiem.
Kur katli kūp un katli vārās
No skursteņiem kur dūmi stīdz
Uz Līgatni man brauciet līdz -
Tur katrā papīrlapā vāra,
Kur bieži tikai azaids tīts
Ir iepriekš kaut kas ierakstīts…
(Arvīds Skalbe)
