Maratona klubs ir kā dārgumu lādīte, kas pilna cilvēku kā mirdzošu dārgakmeņu. Katram tajā ir sava vieta un nozīme. Klubā spoži uzmirdzējusi Āboliņu ģimene-mamma, tētis, viņu bērni Markuss un Mārtiņš. Jūs esat Maratona kluba skrienošākā ģimene, ar Jums iesākas šī gada kalendārs un visi esat tik vienoti skriešanā. Tomēr-kurš no jūsu ģimenes pirmais sāka skriet? Vai kāds ģimenes loceklis bija ļoti jāpierunā?
Esam situācijā, kurā jāievēro ierobežojumi mūsu visu veselības un drošības labad, bet esošā situācija ļauj mums būt aktīviem svaigā gaisā. Tradicionāli 14.februārī notika Ventspils Maratona klubs un SIA “Ģeodēzists” organizētais Valentīndienas skrējienu pa pilsētas ielām, kura norise valstī noteikto ierobežojumu dēļ nav iespējama. Tāpēc, aicinām ikvienu 13. un 14.februārī individuāli vai vienas mājsaimniecības ietvaros būt fiziski aktīviem un izskriet vai izsoļot kādu no SIA “Ģeodēzists” pārstāvja Aigara Ansberga izstrādātajiem trases maršrutiem sirsniņas formā un piedalīties balvu izlozē, kurā būs iespējams laimēt veselīgos našķus no Kuršu kraukšķiem (lababode.lv).
Tu mūsu klubā esi to skrējēju skaitā, kuri pieveikuši 100 pusmaratonus. Vai tev ir īpašas atmiņas par kādu no tiem? Piemēram - visgrūtākais, visātrākais, vistālākais? Šobrīd manā kontā ir jau 116 pusmaratoni. Sākumā, kad sāku nodarboties ar skriešanu, nenāca prātā tos kolekcionēt. 2009.gadā pieteicos savam pirmajam pusmaratonam Rīgā. Nervozēju, jo nezināju, kā skriet. Pēc tam nedēļu atpūtos, neskrēju. Jutu, ka man pietrūkst šīs nodarbes. Turpināju skriet un vienkārši skrēju, dažreiz 5-8km , retu reizi 15km.Pēc gada pieteicos otrajam pusmaratonam. Kaut gan dzīvoju Rīgā, neko īpaši nezināju par masu skriešanas pasākumiem Latvijā. Domāju, ka vienīgais skrējiens ir Rīgas maratons.
Šis ir mans īsais stāsts par skriešanu. Līdz 30 gadiem ar sportu biju uz Jūs. Skriet? Ak nē! Kā es skolas laikos necietu skriešanu! Pēc 3.dēla piedzimšanas biju ļoti noapaļojusies. Nu tik ļoti, ka pašai beidzot palika grūti. Sāku atbrīvoties no liekā (20kg) svara.