Pulkstenis rāda gandrīz 20.30. Maratonisti, tikko jautri iesildījušies, stāv starta koridorā. Laiks nedaudz apmācies, bet izskatās, ka vairs nelīs. Jau 5.vakaru saulīte nenoriet. Sajūtas mazliet sirreālas. Apvilkusi pusgarās bikses un krekliņu bez piedurknēm raugos sniegoto kalnu virsotnēs un negribu ticēt, ka mans pirmais maratons ārpus Latvijas ir aiz polārā loka, Norvēģijas pilsētā Tromsø, laikā, kad tur ir polārā diena. Turklāt ar skaistu nosaukumu “Pusnakts Saules Maratons”. Joprojām apreibusi no Norvēģijas skaistās dabas un miera sajūtas, saprotu, ka šo maratonu jāskrien ar baudu. Jo, kas to lai zin, vai šeit nāksies skriet vēlreiz...

Un tā... apkārt daudz dažādu tautību skrējēji. Pētot dalībnieku sarakstu, norvēģu bija pavisam maz. Maratonu skrien 3 latvieši: es un mani ceļa biedri Sintija (vislielākais paldies Sintijai, ka tur nokļuvu) un Mareks; pusmaratonu Vitālijs, kas brauca neatkarīgi no mums.

Interesanti, ka trase sastāvēja no divām cilpām, katra pusmaratona garumā. Maratonistiem starts tika dots 20.30 un viņiem bija iespēja skriet pāri tiltam, bet pusmaratonistiem starts bija 22.30 un viņu trase pārklājās ar maratonistu otro cilpu, kas bija uz salas.

Atskanēja starta šāviens un pūlis lēnām sāka virzīties uz priekšu. Nesteidzos, jo pirmos 5 km es iesildos. Sākumā jāskrien pa dažādām šaurām ieliņām, kaut kādi neceļi, fjorda krasts, dēļu grīda un ...tilts. Satiksme slēgta. Kāpumu neizjutu kā apgrūtinājumu. Skrējās viegli. Tilta galā aktīvi darbojās fotogrāfi. Pēc tilta mūs novirzīja uz gājēju/velo celiņu, tālāk uz nelielu ielu gar privātmājām. Marķēts katrs kilometrs sākot ar ciparu 42, tad 41 utt. Man šis variants ļoti patika, jo grūtākie km tika pievarēti jau sākumā. Dzirdināšana ik pēc 5 km: ūdens, enerģijas dzēriens, banāni. Man pietika ar ūdeni un banāna gabaliņu katrā no šiem punktiem.
Vēls vakars, vietējie iedzīvotāji aktīvi vēro un atbalsta skrējējus ar skaļiem “heijā, heijā” saucieniem. Daži cep desiņas, dzer alu vai vīnu. Vecāki cilvēki iznesuši ārā soliņu. Ļoti aktīvi atbalstīja bērni. Šie atbalstītāji neskatījās, kas par tautību, pazīstams, vai nē, viņi atbalstīja visus. Un es visiem pateicu paldies ar smaidu un rokas pamāšanu.

Ap 17 km ātrums mazinājās, daudzi mani apsteidza. Tuvojos tiltam. Šajā pusē kāpums pirms tilta bija stāvāks, nācās pāriet soļos (pirmā bildīte). Uz tilta satiksme atjaunota, jāskrien pa ietvi. Pulkstenis ir tuvu 22.30 – tas nozīmē, ka pusmaratonisti jau būs aizskrējuši, kad pieveikšu maratona pirmo pusi.
Kilometru atzīme rāda 18. Saule spīd tieši acīs. Zinu, ko no šīs cilpas tālākā punkta, kas atrodas pie lidostas līdz finišam paliek 10 km. Gribu izrēķināt, cik km jau noskrieti, bet nevaru izpildīt vienkāršu atņemšanu. Arī ar iespējamais finiša laiks izrēķinājās ap 5 stundām. Tuvāk lidostai paliek vēsi. Saule joprojām spīd acīs. Beidzot 10 km atzīme. Izrādās liela daļa no blakus skrējējiem ir lēnie pusmaratonisti. Gribas pāriet soļos, bet tad ir auksti. Lēnām skrienu. Vēl tikai 8 km. Atkal paskatos pulkstenī un mēģinu aprēķināt, cikos finišēšu, jo vēl pirms sacensībām biju izrēķinājusi, ka – ja finišēšu ap 1 naktī, tad iekļaušos 4.30. Pulkstenis rāda nedaudz pāri 00 (jeb 24.00). Saprotu, ka varu, un normas robežās sāku skriet cītīgāk. Izdodas apsteigt vairākus cilvēkus. Finiša taisnē apsteidzu vēl 3 cilvēkus, visapkārt skan atbalsta saucieni “heijā, heijā”. Emocijas sit augstu vilni, finišēju 28 sekundes pēc Sintijas.

Šis ir pirmais maratons, kas man sniedza emocionālu gandarījumu.
Kas man patika?
➢ Trase sastāvēja no 1 apļa
➢ Satiksme tika slēgta tikai vietām; citur tikai apturēta, kamēr ir skrējēji.
➢ Mazpilsētas sajūta, līdzjutēji
➢ Skaisties skati, kalni, fjords, tilts, ēkas.
➢ Skaists finišs, kur uzmanība tiek pievērsta, katram, kas noskrien (salīdzinot ar NRM, kur šī pabeigtības sajūta pazūd)
➢ var iztikt bez speciālām mūzikas vietām, ja šo atbalstu sniedz vietējie iedzīvotāji, kas uzmundrina katru skrējēju.

Vismaz vienu reizi šo maratonu es ieteiktu noskriet!

Aprakstīja Vizbulīte