Šķiet, ka mēs ar Inesi esam pirmās no Latvijas, kas šeit ir skrējušas. Jau sen gribējām ceļojumu uz šo skaisto zemi, un šoreiz maratons bija tikai iemesls, lai sadūšotos. Pavasarī nopirkām biļetes un pēc ilgām pārdomām pieteicāmies uz 8 km skrējienu...Man nedaudz bija bail riskēt un skriet pirmo pusmaratonu mūžā tik augstu kalnos, bet izšķirošais tomēr bija....naudas izteiksmē (dalības maksa pusmaratonā 90 euro, bet 8 km - 40 euro). Esam apsolījušas uzrakstīt savus iespaidus Kazbegi maratonā. Tas ir sarežģīti, jo īsumā aprakstīt šo ceļumu nav iespējams. Kontrastiem bagāta un neparasta, bet ļoti skaista zeme un lieliski cilvēki.

Tbilisi ielidojam plkst. 4.15 no rīta ar Airbaltic reisu no Rīgas. Ir stipri par agru, lai dotos uz hosteli un arī pilsētas apskatei vēl neesam gatavas, tāpēc lidostā zem lielajām trepēm ieraugām mākslīgo zālāju, kas ir jau pilns ar gulētājiem. Pievienojamies un kaut nedaudz arī izdodas iemigt. Pēc tam bez problēmām ar „maršrutku”Nr.37 /0.50 GEL/ dodamies uz pilsētas centru, kur nedaudz augstāk vecajā pilsētas daļā atrodas mūsu rezervētais hostelis, ko pilnīgi nejauši atradu 2 dienas pirms lidošanas mājaslapā www.booking.com ORI BELI hostelī mūs sagaida īpašnieks un laipni ierāda istabiņu blakus virtuvītei. Atstājam savas mantas, novelkam rudenīgās drēbes un dodamies apskatīt pilsētu, jo ārā ir karsts un saulains, apmēram +28 grādi.

Pilsētas apskatei veltām gandrīz visu dienu, un vakarā esam nogaršojušas gan augļus, gan KHACAPURI, gan KHINKALI un lielisko PIROSMANI sarkanvīnu.

Vakarā mūsu kājas ir sāpošas un stīvas, jo nostaigāti daudzi kilometri pa kalnaino pilsētu, apskatīti ievērojamākie objekti. Bet mūs veldzē duša un lieliskā zirgu smēre uz sāpošajām vietām. No rīta izdzeram kafiju, apēdam vēl palikušos Latvijas pīrādziņus un dodamies prom uz metro, lai sāktu ceļojumu uz Kazbegi. No Didubes metro stacijas uz turieni var nokļūt ar maršrutku /10 GEL/ un šis ir ceļojums apmēram 150 km, 3 - 4 stundas, atkarībā no šofera un laika apstākļiem. Secinām, ka šīs maršrutkas ir arī kā pasta rati, kas piegādā dažādus sūtījumus vietējiem iedzīvotājiem pa ceļam turp un atpakaļ, un šeit, Didubes tirgus laukumā, ir noteikta sistēma, kas darbojas pēc vietējo likumiem. Brauciens ir interesants, aizraujošs /viņu mašīnām stūres ir gan labajā, gan kreisajā pusē/ un dažviet arī kļūst bailīgi, redzot, ka ceļš blakus aizai ir bez nožogojuma.

Ceļs nepārprotami pa serpentīnu vijas augšup...apmēram 100 km līdz slēpošanas kūrortam Gudauri ir salīdzinoši labs asfalts, braukšana ātra, taču pirms un pēc pēc kalnu pārejas – ceļš ir grūti izbraucams, bedrains un akmeņains. Tomēr priecājamies par skaistajām ainavām, klintīm, aizām un līkumotajiem ceļiem. Kazbegi ciems /1750 m/ mūs sagaida ar sauli, sniegu kalnu galotnēs un pūlīti vietējo iedzīvotāju, kas piedāvā savus uzņemšanas pakalpojumus. Mums ir rezervēta istabiņa hotelī Kazbegi un jautājam vietējiem, lai parāda – kur tas atrodas. Mums par šausmām neviens neko par tādu nezina un nevar parādīt pat virzienu!!! Tieši pretī atrodas viesnīca Stepantsminda, kur vakarā notiks arī Pasta Party.

Dodamies jautāt personālam virzienu, un to ar grūtībām mums tomēr parāda....Velkamies pret kalnu un saprotam, ka neko līdzīgu viesnīcai nevaram ieraudzīt. Jautājam, jautājam, jautājam...Neviens vietējais nezina ielu nosaukumus, rausta plecus – un tad kāds atceras par jaunuzcelto viesnīcu, kas atrodas augstāk kalnā....kad tur nokļūstam, izrādās, ka mums šajā viesnīcā nav rezervētas vietas. Ilgi meklējot un lasot pārskaitījumu- saprotam, ka ir vēl kāda viesnīca ar šādu nosaukumu, un dodamies tālāk...kājas kļūst arvien mīkstākas, mugura stīvāka... dodamies lejā pa kalnu...par laimi, pie vietējās bankas ieraugām kādu vīrieti, kam pajautāt – arī viņš neko nezina, bet rāda uz garāmbraucošo džipu – ka tas gan zināšot, jo esot vietējās universitātes direktors. Tiekam iesēdinātas džipā un mūs ved uz viesnīcu, kas izrādās – ir vietējā universitāte!! Tur mūs laipni sagaida, ierāda istabiņu un atgādina, ka plkst. 7 būs vakariņas. Mēs ātri iegūstam cienīgāku izskatu, paņemam dāvaniņas, Kuldīgas bukletus un dodamies atpakaļ uz Pasta Party pēc numuriem. Viesnīcā atrodam norādes 8 km skrējējiem un katra saņemam maisiņu ar skrējiena kreklu un numuru. Man 2040, Inesei 2030 .Vēl mums liek parakstīt dokumentu, ka uzņemamies atbildību par savu veselību un formalitātes ir nokārtotas - dodamies ēst makaronus...nekāda tirdziņa te nav, tikai vakariņas...Uz terases ir auksts, tāpēc apsēžamies pie kāda galdiņa, kur jau sēž bariņš skrējēju. Sākas sarunas un izrādās, ka šie ir ASV vēstniecības Armēnijā darbinieki. Parunājam šo un to, pastāstu par mūsu pusmaratonu un dodamies apskatīt starta vietu un trases shēmas. Tur nav nekādas rosības, viss tukšs un kluss, bet salīdzinot kartes un shēmas, kļūst skaidrs, ka maratonistu trase dosies uz virsotni, kas mums ir apskates objektu plānā /Tsminda Sameba church/, bet mūsu trase – uz Krievijas robežas pusi pa šoseju līdzenumā, 4 km turp un 4 km atpakaļ!! Lēnā solī dodamies atpakaļ uz mūsu universitāti=viesnīcu, pa ceļam fotografējot vietējos objektus, mājdzīvniekus uz ielām/par govīm vairs nebrīnījāmies, bet raibās cūkas un siventiņi bija kas jauns/. Viesnīcā paēdam ļoti gardas vakariņas, esam sagurušas un stīvām kājām, tāpēc agri dodamies gulēt. No rīta pa logu redzam saules apspīdētas kalnu galotnes, mākoņus un jauku dienu. Ir plkst. 7 no rīta un ejam brokastīs... Man neko ēst negribas, dzeru kafiju un apēdu 1 maizīti ar sieru un olu. Inesei apetīte nedaudz labāka, un esam priecīgi, ka mūsu viesnīcā dzīvo visi Armēnijas vēstniecības darbinieki ar ģimenēm un bērniem, arī maratona dalībnieki ar Somijas karogiem.... Gandrīz visi gatavojas skriet.
Kad tiekam līdz starta vietai, redzam, ka ir starta baneris un vesela rinda ar karogiem, kur atrodam arī savējo.

Protams, fotografēšanās un runāšanās, jo daudzi nepazīst šo karogu. Un tad pie mums ierodas meitene Anna, kas strādā Latvijas vēstniecībā Gruzijā, un arī viņa skries 8 km. Gaidām startu, runājam un ar interesi vērojam notiekošo. Nekādas panikas, nekāda stresa...dīdžejs un informators ik pa laikam uzdejo /izrādās – visu maratona laiku/, skan mūzika un skrējēju bariņš aug. Secinām, ka lielākā daļa skrējēju ir ārzemnieki, praktiski nav vietējo iedzīvotāju...Sastāvs ļoti internacionāls, kopā apmeram 200-300 skrējēju. Neredzu nevienu trases nožogojumu, nekā tāda, kas liecinātu par kaut kādu kārtību vai sistēmu..bet ir, un pa ceļam nākot no viesnīcas jau redzējām norādes ar sarkanām bultiņām skriešanas virzienā. Tas arī viss, tātad pašam tomēr jāzin, kur skriet...

Pirmie uz starta tiek aicināti skrējēji, kas dosies maratona un pusmaratona distancē. Tie, kas vēl gaida startu, un līdzjutēji izkārtojas gar ielas malu, un visiem kopā skaitot no 10-9-8....1 skrējēji ar ovācijām tiek pavadīti distancē. No starta vietas labi var redzēt trases sākumu un garo, stāvo kāpumu cauri ciemam. Atstājam savas mantas teltī, kas paredzēta mantu novietošanai un nu jau gaidām savu startu. Tieši tāpat tiek dots starts arī mums un dodamies ceļā. Esam izpētījušas shēmu un dodamies pa kalnu lejā pāri tiltam, un ātri secinām – ka esam skrējiena vadošajā grupā, kas ātri izstiepjas garā rindā. Savā tempā turpinām skriet, priecājoties par skaistajiem skatiem – labajā pusē upe un tālāk kalni, bet kreisajā pusē klinšu siena. Ir karsts, saule cepina un skrienot saprotam, ka trase it kā ved pa kalnu uz leju, bet ir arī gari kāpumi un tāpēc skriet ir ļoti grūti, jo kājas ir kā piebāztas ar vati, elpošanu ritmā nekādi nevaram dabūt. Mūs apdzen organizatoru busiņš, tiekam filmētas, fotografētas un visi rāda OK, smaida. Kad ieraugām stipri zemāk, tālumā aiz līkuma tuneli, atvieglojumā noelšamies, bet saprotam – ka tagad tikai sāksies īstais skrējiens, kas vedīs kalnā. Pirms tuneļa apgriezienā stāv tiesneši un cītīgi pieraksta visus numurus, bet skrējēji ir izretojušies un tas nerada nekādas grūtības. Skrienu un domāju, ka jūtos kā simtgadniece, jo maziem solīšiem tipinu pret kalnu, bet redzu, ka priekšā 2 meitenes jau ir apstājušas un dzer ūdeni no līdzpaņemtām pudelēm. Man tādas nav, tāpēc turpinu skriet, bet mute ir pilnīgi izkaltusi. Kāri skatos uz ceļmalā augošajiem smiltsērkšķiem, bet atturos, jo tie izskatās stipri noputējuši /kā izrādās, Inesi tas nebija atturējis/. Ar milzīgu atvieglojumu ieraugu starta - finiša vietu tālumā, un saprotu, ka distance tomēr būs pievarēta. Pirms finiša pagrieziena redzu, ka šoseja nobloķēta ar džipiem un citiem auto, lai transports netraucētu skrējējiem. Lepnā vientulībā, ovācijām un aplausiem skanot, ieskrienu finišā un ceru uz ūdens pudeli, bet saņemu tikai mazu lapiņu ar uzrakstu 7 /izrādās, ka esmu atskrējusi 7 no visiem dalībniekiem!/Sagaidu Annu un Inesi, tad dodamies pēc savām mantām, jo zinām, ka mums tur ir ūdens pudeles. Drīz arī finišā ieskrien pusmaratona uzvarētāji, un esam šokā – kad redzam, ka pirmais atskrien jauns puisis puķainos peldšortos un dzeltenā T-kreklā, bet aiz viņa nenosakāma vecuma večuks, kas turpina riņķot pa finiša laukumu vēl pēc tam un nepārprotami ir ļoti aktīvs /kā izrādās, viņš tāds bija arī tad, kad nokāpām no virsotnes pēc 2 stundām/ Tūlīt arī sākas apbalvošana un izrādās, ka es esmu 2.vietā no finišējušām sievietēm!!! / mans laiks 0:43.02/Saņemu savu medaļu, apmaināmies ar apkampieniem un rokas spiedieniem, pozējam uz pjedestāla. Ik pa laikam finišā ieskrien kāds pusmaratona skrējējs, un mēs nolemjam doties augšā virsotnē uz seno baznīciņu /2200 m/, kas mums bija sen paredzēts apskates objekts, vēl jo vairāk tāpēc, ka gar to skrēja arī sportisti. Kāpiens augšup bija grūts un smags, jo negājām pa ceļu, bet gan pa taisno, pa taciņām – jo tā ceļš ir uz pusi īsāks. Ceļš caur ciemu, gar būdām un pa līkumotajām, šaurajām un putekļainajām ielām bija interesants. Jau sen vairs nemēģinam minēt, kura mājele ir apdzīvota, kura pamesta...gandrīz pie katras mājiņas ir satelīta šķivis, džips un pagalmā žāvējas drēbes, kaut arī mājelēm ir apšaubāma izskata logi, jumts un pagalms. Ik pa laikam apstājāmies, dzeram ūdeni, fotografējam un priecājāmies par skaistajiem skatiem, ko tālumā var redzēt.

Kad tiekam augšā, virsotnē – laimīgi sēžam, izbaudām skatu uz ciemu un tālumā redzamo Kazbegi sniegoto virsotni. Lai tiktu iekšā baznīcā, mums jāuzvelk svārki un jāapliek lakats, tos paņemam no apmeklētājām domātās drēbju čupiņas. Izskatāmies lieliski, Nike botās un melnos svārkos īsti fotografēt nav atļauts, bet tomēr riskējam.

Kad esam atgriezušās maratona starta - finiša vietā, tur jau ir liels bariņš skrējēju ar medaļām kaklā, un vēl ik pa laiciņam kāds, skanot aplausiem, ieskrien finišā. Paguvām tieši uz apbalvošanu sievietēm maratonistēm. Uzvarētājas saņēma medaļas un ...kausu....tas arī viss....

Protams, šis Kazbegi maratons ar visu ceļojumu bija ļoti interesants un vērtīgs. Emocijas, iespaidi, jauki cilvēki un liels prieks par paveikto...mani grūtāki 8 km mūžā....

1) Ko ieteikt citiem? Aizbraukt, vienkārši skrienot izbaudīt dabu un citādo pasauli, lai cīnītos ar sevi
2) Ko un kam neieteikt? Nebraukt tiem, kas cer uz personīgajiem rekordiem un tiem, kas cer uz naudas balvām, kā arī tiem, kam nepatīk Kuldīgas bruģis – jo salīdzinājumā ar šo segumu, Kuldīgas bruģis ir kā medusmaize!!

MĒS TO IZDARĪJĀM