Oslo maratona atspoguļojums no brīža, kad reģistrējos, līdz brīdim, kad atgriezos mājās -Latvijā. Stāstā, dažubrīd skarba patiesība un vilšanās mīsies ar pacilātību, prieku un sajūsmu.
Vasaras mēnešu darbi un nedarbi bija saistīti ar Norvēģiju, līdz ar to dalība Oslo skrējienā ir secīgs iznākums. Tā kā esmu pusmaratonu skrējējs, reģistrējos Oslo pusmaratonam. Tiesa, reģistrēšanās maksa ir samērā augsta attiecībā pret Latvijas algu līmeni - 60 lati, laicīgi reģistrējoties pusmaratona distancei.
 

Pie reģistrēšanās bija jānorāda personas dati, valsts, no kuras nāc, dzimums, T-krekla izmērs, kontaktinformācija un labākais iepriekšējais laiks, kā arī sacensības, kurās esi uzstādījis savu rekordu. Jānorāda arī laiks, uz kuru tieksies Oslo maratonā vai pusmaratonā. Pēc reģistrācijas tiek atsūtīti pieejas dati Oslo maratona mājas lapai, lai varētu koriģēt informāciju, ja notiek izmaiņas.
Pēc reģistrēšanās skrējienam, motivācija treniņos kāpa par 120%. Ar mani vienmēr tā notiek, Jums arī tā ir?
Tuvojoties maratona datumam, atklāju, ka oficiālajā mājas lapā ir iespēja pārreģistrēties citas distances skrējienam.
Norvēģija, kas bagāta ar ievērojamiem kalniem, bagātīgām dabas resursu atradnēm un pasakainu dabu, vieta, kas nebeidz pārsteigt. Norvēģija mani pārsteidza skrējiena dienā. Prognozēs cerīgi lūkojos, ka nebūs pārāk auksts un pārāk karsts, ka lietus nav gaidāms un ka vējš būs normas robežās bez vētras elementiem. Tā arī bija, kā teica – vējš normas robežās, vētras nebija, nebija pārāk auksts, un karstums arī nemocīja, tik vien kā nomākušās debesis un pa kādai lietus lāsei. A.Jaunzema kunga vārdiem, viss tip top.
Pasākums notika sestdienā, mana skrējiena starts 13:30. Ierados laicīgi, lai varu izņemt numuru, pārģērbties, iesildīties un baudīt pasākumu. Te parādās pirmie pārsteigumiņi. Starta numuru izņemšana notika lielā uzslietā teltī iepretim Oslo rātsnamam. Pa vienu pusi ej iekšā, pa otru ārā. Telts vizuāli līdzīga apaļajām braukājošo cirku teltīm. Nu lūk, pa vienu pusi iegāju, uzreiz saņēmu starta numuru, kas vienlaicīgi aprīkots ar laika kontroles čipu. Interesanti, ka numura otrā pusē ir pielīmētas divas švammītes – plānas un mīkstas. Tas, iespējams, lai čips nesasūcas ar sviedriem. Protams, arī jānorāda uz numura medicīniska informācija un ģimenes locekļa, drauga, paziņas dati, kuriem paziņot, ja sanāk atrasties tur, kur neviens parasti negrib atrasties. Turpināju ceļu pa telts līkločiem, līdz nonācu pie maratona expo uzņēmumiem vai, pareizāk sakot, uzņēmumam, kurš piedāvāja iegādāties Asics produkciju ar ievērojamām atlaidēm. Pievērsu uzmanību vien zeķēm, tā bija aktuāla tēma. Pamanīju starp lielo zeķu klāstu arī savējās, Rīgā biju pircis par 14 latiem, tur varēja iegādāties par 6 latiem. Nebiju iecerējis tērēties, tāpēc devos vien prom, bet vēl atrados teltī. Kamēr gāju pa līkločiem uz izejas pusi, ienāca prātā doma, bet kas notiek ar T-krekliem un pārējiem mazajiem suvenīriņiem, reklāmas lapiņām un citiem ārā metamiem priekšmetiem. Ejas abās pusēs varēja mērīt pēdu izliekumus, kājas videoekrānā baudīt un runāt man nesaprotamā mēlē. Pie izejas atrisinājās situācija par neskaidrajiem ārā metamo un nemetamo lietu jautājumiem. Pa labi sievietes, pa kreisi vīrieši. Pieiet, parāda starta nr., nosauc izmēru un saņem T-krekliņu ar maisiņu, kura sastāvā ir visas iepriekšminētās lietas – ārā metamās un nemetamās. Starp nemetamām bija burvīga galvas lente-ausu apsējs, lai nesalst, kad skrien.
Beidzot izgāju ārā, lietus turpina priecēt kokus, zāli, ziedus un citus augus. Baudīju gaisotni līdz pienāca brīdis doties nodot somu un pārģērbties. Pārģērbos tuvējā parkā, daudzi tā darīja un par atkailināšanos uz dažām sekundēm nesatraucās, kā jau vienmēr, skrējēji satraucas vien par skrējienu, pārējais ir sekundārs. Somas jānodod teltīs, kas nodalītas ik pa 400 cilvēkiem. Tajās sistēma vienkārša – uz sienas ir starta numuru diapazons, ej pie savējā, noliec somu, kur gribi un pēc skrējiena pats nāc un paņem. Sistēma forša, nekādu rindu, viss notiek ātri un ērti.

Pats skrējiens.
Starta koridorā esam visi sastājušies, pēkšņi visiem priekšā pienāk kaut kādi ļautiņi skrējēju tērpos un sastājas uz starta līnijas. Atskan šāviens, un viņi aizskrien, es arī gribēju skriet ar viņiem līdzi, bet labi, ka pūlis nekustējās un nevarēju aizskriet. Ak jā, starta koridors nebija nodalīts pa ātrumiem – ej stāvi, kur gribi, skrien, cik ātri gribi. Pamanīju starp skrējējiem tempa turētājus 1:30 un 1:45. Kamēr gremdējos domās, kaut kur, kaut kas notiek un pēkšņi visi sāk skriet. Labi, ka es biju pūļa vidū, nācās skriet līdzi. Laikam jau starts. Starta koridors bija divu joslu platumā, turpmāk ceļš pēc aptuveni 1km sašaurinājās uz vienu joslu, veidojās korķa efekts – gribi skriet, bet faktiski nevari. Liela drūzma ar aptuveni 6 000 skrējēju, viens otram grūžas virsū un skrien. Ne jau speciāli grūžas virsū, bet korķa efekts spiež tā darīt. Pēc pirmajiem 5 km joprojām drūzma un netīši sanāk vienam otru aizķert ar kāju, veidojot padnoškas. Saņēmu aptuveni 4 padnoškas, viena no tām bija pietiekami nopietna, ka mainīju kustību no skriešanas krišanā. Nopriecājos, ka blakus esošais skrējējs pamanīja straujo kustības maiņu un ar veiklu roku kustību mani noturēja. Esmu nenormāli pateicīgs viņam. Pa ceļam bija dzirdinātavas kā dzirdinātavas, tie kuri skrēja maratonu, pēdējā dzirdinātavā saņēma padzerties kolu. Distances 8.kilometrā pamanīju tos cilvēkus, kuri pēkšņi piestājās pie starta līnijas. Viņi visi bija akli cilvēki ar pavadoņiem – skrējējiem. Abiem rokās metāla caurulīte, ar kuras palīdzību notika virzienu un ātruma koordinēšana. Ziniet, neredzīgie skrēja salīdzinoši ātri, biju patīkami pārsteigts. Pēc apdzīšanas manevra turpinājās reljefa kāpumi un kritumi gan tiltā skrienot, gan apbūvētajos pilsētas pauguros. Skrējienam pa vidu lietus pieņēmās spēkā un vējš arī, uz beigām abi divi norimās. 16.kilometrā salūzu viena kilometra garumā, tad atkopos un kāpināju tempu, lai atgūtu zaudēto. Veiksmīgi finišēju.
Pārsteidza, ka nepagāja pat 1 minūte, ka pēc finiša līnijas šķērsošanas, saņēmu īsziņu ar skrējiena laiku. Jauns personīgais rekords, par kura sasniegšanu pasakos trenerim Aigaram Matisonam.
Nu jau esot mājās, skatoties mājas lapā un analizējot rezultātus, pamanīju, ka laika kontroles punkti bija startā, 4.kilometrā, 20.kilometrā un finišā. Ļoti ērti un patīkami var aplūkot datus par skrējienu dažādos šķērsgriezumos.
Pēc nepilnas nedēļas atsūtījās e-pasts ar iespēju aplūkot skrējiena fotogrāfijas. Ja vēlas tās iegūt savā īpašumā, tad nedaudz jāsamaksā. Labi, ka fotogrāfijās esmu trāpījies ar ļoti interesantām sejas grimasēm, tāpēc īsti nepārdzīvoju.
Brauciens bija foršs, skrējiens arī un liela pieredze gūta. Citiem skrējējiem ieteiktu stipri padomāt par dalību Oslo maratonā.
Nākamgad piedalīšos Trondheimas nakts maratonā, kuram starts tiek dots 00:00, tas notiek vasarā. Skrienam?!
Edijs Jumburgs