Doma, ka šogad jānoskrien maratons rosās galvā jau no gada sākuma. Bet kur? Atbalsta grupa – manas draudzenes Iveta un Ginta, ir gatavas doties jebkur, bet labāk tur, kur lido mūsu pārbaudītā lidsabiedrība AirBaltic. Ņemot vērā draudzīgās biļešu cenas, piedāvāju doties uz Frankfurti, kur skriets iepriekšējais maratons. Tā nu ierakstu savā kalendārā Frankfurte 28.10.2012. Mūsu kompānijai piekrīt pievienoties Dāvis, kurš arī gatavs rudenī pieveikt 42 kilometrus. Jauki! Komanda nokomplektēta – 2 maratonisti un 2 atbalstītāji.
Pēc kāda laiciņa Iveta atsūta īsziņu „Ko tu saki par Amsterdamu? Tur mēs vēl neesam bijuši.” Protams, ka saku – JĀ!!! Nevienam nav iebildumu un Iveta nospiež podziņu „Apstiprināt”. Biļetes rokā! Kalendārā ierakstu Amsterdama 21.10.2012. Nedēļa turp-šurp, tam nav lielas nozīmes, bet gatavoties gan jāsāk pa īstam. Atceros - kluba mājas lapā rakstīts, ka uz Amsterdamu brauc noteikti Andris, Santiks, Ģirts un Leontijs, un, kā vēlāk noskaidrojās, tad turp lidojam vienā lidmašīnā. Laba ziņa! Kopā jautrāk!

Maratona „biļete” maksā 60 EUR neatkarīgi no reģistrēšanās laika. Ierobežots ir tikai vietu skaits. Reģistrējoties var ziedot kādu naudiņu Amsterdamas vēža pētījumu centram. Programmā bez klasikas paredzēts pusmaratons un 8 km skrējiens, kā arī iepriekš piesakoties par 15 EUR- Pasta Party. Nolemjam, ka makaronu pārtiju rīkosim uz vietas. Atliek tikai rezervēt apmešanās vietu un tas tiek atstāts manā ziņā. Amsterdamā viesnīcas nav pašas lētākās. Kamēr vēroju piedāvājumu un domāju, kur apmesties, redzu, ka tās vajadzīgajos datumos sāk strauji pildīties. Lēmums tiek pieņemts, podziņa „Rezervēt” nospiesta un Hotel des Arts 4-vietīga istaba būs mūsu. Viesnīca atrodas Amsterdamas centrā, apmēram 1 km no centrālās stacijas un 3-4 km no Olimpiskā stadiona, lai visur var kājām izstaigāt (ja vajag).
Rudens pienāk ātri un jālido uz Amsterdamu! Piektdienas rīts ir neierasti silts. Lidostā satiekam smaidīgus kluba biedrus, arī Aigaru un Viktoru tai skaitā. Noskaņojums visiem lielisks! AirBaltic pasažierus lidmašīnā automātiski sasēdina pa vietām un vajag ar tā sagadīties, ka mums ar Gintu priekšā sēž Leontijs un Viktors. Kopā tiešām jautrāk!
No lidostas ar divstāvīgu vilcienu dodamies uz centrālo staciju. Protams, ka sēžam otrajā stāvā. Pēc apmēram 15-20 minūtēm jau esam centrā. Centrālajā stacijā, izmantojot maratonistu vaučerus (kopā četrus), katrs par 14 EUR iegādājamies 72h pilsētas transporta biļeti. Pa galveno ielu dodamies uz viesnīcu. Pārsteigums ir patīkams. Pirms viesnīcas šajā namā bijis antikvariāts, bet stils joprojām ieturēts. Ilgi gan numuriņā neuzturamies, jo mūsu mērķis – doties ielās un iepazīt Amsterdamu.

Vispirms nolemjam ar kājām doties caur slaveno Vondelparku (izrunā Fondelpark) uz Maratona Expo pēc numuriem. Tālu tas nav – apmēram 3-4 km no mūsu mītnes, bet pie parka izejas mūsu kompānijai „pieslēdzas” Ivans Susaņins un šoreiz aizved pa labi. Kādu laiku ejam bez raizēm, bet tad sāk gribēties kaut ko uzēst. Problēma atrisinās ātri – atrodam pārtikas veikalu un turpat blakus uz vīna veikaliņa palodzes paēdam vieglas pusdienas. Turpinām ceļu, bet kaut kas tomēr nav labi. Olimpiskajam stadionam jau sen vajadzēja būt, tāpēc labāk būtu pajautāt – kur tad mēs īsti esam. Pie reizes atklājam, ka vietējie ir tie, kuriem velosipēds. Šis braucamrīks Amsterdamā tiešām ir galvenais pārvietošanās līdzeklis un to ir ļoti, ļoti daudz. Pie tam no visiem velosipēdistu tūkstošiem tikai dažus redzēju ar veloķiverēm galvās. Izpalīdzīgais vietējais tik nosmaida par mūsu atrašanās vietu un iesaka doties uz Expo ar tramvaju. Protams, ja vien mēs negribot vēl staigāt ar kājām kādu pusotru stundu vismaz. Laika mums vairs tik daudz nav, tādēļ braucam, turklāt staigājuši jau arī esam kādas 2 stundas vismaz.
Iekāpjam pareizajā tramvajā un Expo ir klāt. Jāskatās tik, kur pārvietojas cilvēki ar ziliem Mizuno maisiņiem. Numuru izsniegšana ir raita. Pie viena var pārbaudīt, vai čips ir īstais, tad doties uz otru zāli pēc T-krekla, kas jau iekļauts maratona „biļetes” cenā . Tik liels tirdziņš, kādu esmu redzējusi Vācijā un Barselonā, šeit nav, bet jaunumus apskatīt un iegādāties var. Starta/finiša izvietojums nu ir noskaidrots – maratonam tas ir stadionā, dodamies atpakaļ uz centru.
Pārvietoties ar sabiedrisko transportu Amsterdamā ir ļoti ērti. Iegādātā 72h biļete dod iespēju braukt ar metro, autobusu un tramvaju. Arī naktī, jo šajā pilsētā nakts dzīve ir intensīva. Par to mēs pārliecināmies, jo dodamies apskatīt pilsētas centru. Jāredz taču izslavētie kofēšopi un sarkano lukturu kvartāls! Jā, vietas, kur pīpē zāli, var saost pa gabalu. Laikam jau pierod pie tādas smakas (tas ir mans viedoklis), bet nu man ir vieglāk izprast muitas suņu darba nianses. Cilvēku apkārt ir daudz un gaisā ir brīvība, to gan jūt.... Amsterdama ir toleranta pilsēta, kurā legāli atļauta narkotiku lietošana noteiktās vietās, kā arī prostitūcija noteiktās vietās. Sarkano lukturu kvartālā ļaužu ka biezs, bet cik no tiem ekskursantu, cik praktiskos nolūkos – tas gan nav zināms. Meitenes logos arī dažādas – jaunākas un senākas, tievākas un mazāk tievas, ar vairāk drēbītēm un mazāk. Ieejam arī seksa muzejā, bet tur gan iznāk vilties. Kā vēlāk noskaidrojas, interesants ir seksa muzejs – tas, kas centrā un par 4 EUR.
Piektdienas vakars jau iet uz beigām, esam noguruši no staigāšanas, tāpēc pa ceļam uz viesnīcu ieejam itāļu ēstuvē uzēst pastu un dodamies uz gultiņām. Ak, cik labi ir novietoties horizontāli. Jāatpūtina kājas un jāizguļas! Tas ar tiek darīts.
Sestdiena ir vēsāka, bet joprojām silts. Turpinām iepazīt Amsterdamu! Iveta un Ginta ir gatavas pamēģināt kaņepīšu limonādīti un nogaršot kēksiņus ar marihuānu. Tādi par 5 EUR ir atrodami kofēšopā un eksperiments tiek veikts. Ļoti piepīpēta vieta! Tik ļoti, ka Dāvis pat kāju nesper tādā. Es gan paņemu kafiju parasto un apēdu cepumu parasto, bet smieties sāku pirmā... Kas tur bija, vai nebija – tas vēl līdz šim nav skaidrs. Un kas būtu, ja būtu vēl kāds kēksiņš , speciālā kafija vai tēja, to arī neviens nezina. Un varbūt arī, ka nevajagas zināt.
Turpinot pastaigu, nokļūstam tirdziņā. Tur ir visādas garšīgas lietas. Uz četriem paņemam par 2.50 EUR vienu siļķīti ar marinētiem gurķīšiem.

Ņamm, nacionālais ēdiens. Laba gan! Holandiešu sieri – visvisādi, garšīgi! Svaigas sēnes – gaileņveidīgās un vispār neredzētās tiek nofotografētas piemiņai. Oooo – un svaigi spiesta sula – labi iet iekšā!
Pa ceļam izmetam vēlreiz loku pa lukturu rajonu. Jā, dienā arī dzīve kūsā, bet vakaros tomēr vairāk. Logos sludinājumi par to, ka izīrē darbavietām telpas. Atceros rubriku no Latvijas TV – „Te ir darbs”...
Ne velti Amsterdama tiek dēvēta par ziemeļu Venēciju, jo pilsētā ir ļoti daudz kanālu un tiltu. Bet ja jau ir kanāli, tad ir arī kuģīši. Izvēlamies tādu, kas mums patīk un dodamies stundas ekskursijā. Stāsta četrās valodās, nopeldam garām interesantiem objektiem, tai skaitā celtnei NeMo, kurā atrodas zinātņu un tehnoloģiju centrs un kas izskatās kā kuģis. To projektējis tas pats arhitekts, kas Pompidū centru Parīzē. Ēkā var nokļūt pa tiltiņu no pilsētas puses. Kanālā pietauvotas baržas, kuras izmanto kā dzīvojamās mājas. Lielākā daļa no tām esot legālas. Tas nozīmē, ka ar oficiālu elektrības, ūdens un kanalizācijas pieslēgumu. Top skaidrs, kāpēc mājas Amsterdamā ir ar lieliem un augstiem logiem, šaurām durvīm un kāpnēm. Izrādās, ka šāda arhitektūra „cēlusies” nodokļu dēļ. 16.gadsimtā lielāki nodokļi pilsētai bijuši jāmaksā par namiem, kuriem durvis ir platākas. Šī iemesla dēļ durvis ir šauras, bet visas lielākās mantas, tai skaitā mēbeles, tiek pārvietotas caur logiem. Augšā pie jumta vinčas iekārta, ar kuras palīdzību tiek veikti šāda veida transportēšanas darbi. Galvenā ieeja mājā ir pa trepītēm, bet zem tām ieeja ved tieši virtuvē. Tā teikt – saimnieki pa lielajām, kalpi – pa mazajām durvīm. Amsterdamas vēsturiskās mājas ir apbrīnas vērtas. Pārsvarā celtas par bagāto tirgotāju naudu, kas sapelnīta Holandes Zelta laikmetā. Holandiešu Vestindijas kompānija 17.gadsimtā bijusi ietekmīgā un varenākā tirgotāju kompānija pasaulē. Uzzinām arī, ka neskatoties uz to, ka kanāla mala ir norobežota un šis projekts pilsētai izmaksājis miljoniem guldeņu, katru nedēļu vidēji viena automašīna tomēr ieripojot kanālā. Ai, ai, ai! Tomēr kā nekā 3 metrus dziļā! Un uz vecajiem velosipēdiem, jo Amsterdamā tradīcija ir tos izmest kanālā.

        

Pēc kuģīša ekskursijas nolemjam šajā dienā izmantot sabiedrisko transportu, bet mūsu kompānijai atkal „pieslēdzas” Susaņins. No 6 tramvajiem 5 iet uz mūsu viesnīcas pusi, bet šis iesēdina mūs tieši tajā, kas uz citu... Hamburga, Ijburga... Ak, labi, ka tiek laicīgi pamanīts, ka Nr.26-ā tramvaja pieturas transporta kartē vairs nav atrodamas. Ātri mainām virzienus un uzdevums „Noturēties Amsterdamas pilsētas robežas” joprojām izpildīts! Apskatām objektus, ko skatījām no kuģīša, bet tikai no sauszemes puses. Un ir jau arī ko redzēt.

Maratona rītā gan Susaņinu satikt būtu lieki, tāpēc dodamies uz metro centrālajā stacijā. Pie viena skrienot iesildāmies. Vagoni pilni.... un visos maratonisti. Vienmēr ir vēl 2 brīvas vietas un Dāvis arī mani iebīda vagonā. Starts 9.30, bet programmā uzrakstīts, ka vēlākais 9.15 jābūt stadionā. Pretējā gadījumā startu neredzēt. Viss norit gludi. Norāde stadiona ieejā „Marathon. Athlets only”. Pagodinoši! Esmu pieteikusies uz to starta koridoru, kur no 4.00-4.30 h. Stadiona laukums ir pilns! Pif-paf - starts!!! Uz lielā ekrāna redzu, kā līderi jau skrien vismaz otro kilometru, bet man vēl vēsi un rokas salst. Nekas, pēc 2 km arī man būs silti. Vairāk kā 13 minūtes pagājušas un arī es sāku skriet. Viegli skrienas! Gluži pašās beigās neesmu, bet skrējēju straumes nebeidzas un nebeidzas. Finišēja 10144 maratonisti!
Kaut ko sāku domāt par kilometriem un līdzīgām tēmām, tad apmēram 8km pamanu pamācošu plakātiņu „DON’T READ THIS. JUST RUN”. Teikums īstajā vietā un laikā! Iztaisnoju muguru un ieelpoju brīvo Amsterdamas gaisu. Uhh, ir labi un esmu priecīga!
Maršruts ir interesants – no sākuma pa Vondelparku, tad lielākas ielas, pēc tam gar Amstelas upes krastu vienā virzienā, tad pēc apmēram noskrietiem 20km otrā virzienā. Upes krastā skaistas privātmājas, ierobežotas ar kanāliem. Kaut kur ganās aitiņas, pamanu laukos oranžus ķirbjus. Pie vienas no mājām atceros Kuldīgu, jo arī tur izlikuši savu galdiņu ar atspirdzinājumiem skrējējiem un skan pašu mūzika. Tāda pati sirsnīga atmosfēra, tikai cita pilsēta un citi cilvēki.
Viena problēma gan mani nomāc – kur un kad būs tualetes? Secinājums - oglīte jāņem līdz skriešanas pasākumos... vismaz drošības sajūtai. Ar tualetēm trasē viss kārtībā, papīrs arī ir, pārbaudīju 3 reizes un pēc 26-ā km šī problēma mani pamet.
Noskrieti jau 21-22 km, bet joprojām skrienas viegli. Esmu priecīga! Vēl viens pārsteigums – zinu, ka mūsējie maratonisti ir ātri, tāpēc viņus man visticamāk neredzēt, bet te priekšā ieraugu skrējēju, kam mugurā krekliņš „Hermanis. Latvija.42km”. Ohoo! Pasveicinu - „Sveiki, Latvija!” Atbild – sveiki, sveiki..un viss. Te pēkšņi (jo man mugurā melnais T-krekls ar Maratona kluba uzrakstu un LV karodziņu) – „Pagaidi!!! Maratona klubs? No kurienes? Kas to dibināja?”. Lepni izstāstu, ka Ventspilī dibināts, par ko dzirdu – „Malači!”. Īsi pastāstu, kur meklēt i-netā un vēl priecīgāka skrienu tālāk. Hermanis paliek aiz manis, viņam ceļgals neklausa.
Pa ceļam cienājos ar sporta dzērienu un uzkožu pa banāna gabaliņam. Skrienu visu laiku, jo pietiek jau ar tualešu pauzēm. Trases malās ir mūzika un līdzjutēji aktīvi atbalsta. Acīgākie spēj nolasīt vārdu no numura un arī man atskan pa kādam uzmundrinošam saucienam „Ingrids!”. Jau 30.kilometrs! Atceros youtube video ar Martas Domingues zelta medaļas finišu, pasmaidu, iztaisnoju muguru un ieelpoju brīvību. Super sajūta! Jūtos kā tikko būtu sākusi skriet! Jo tuvāk finišam, jo vairāk līdzjutēju un jo ātrāk mani nes kājas. Apstāties negribu nemaz! Klāt 38.km, kur tradicionāli mani atbalsta draudzene Gunita arī tad, kad nav klāt uz vietas. Skaļi viņu sveicinu divas reizes (sveiciens aizceļo uz Rīgu), bet uzmanību manai sveicināšanai neviens vietējais nepievērš, jo šajā vietā skaļi bungo afrikāņu ritmos. Nieks vien palicis, ko skriet, bet par to pašu es daudz nedomāju. JUST RUN. Un tā arī joprojām daru.
Stadionā es burtiski ielidoju. To dokumentāli apstiprina vēlāk arī maratonfoto bildes. Abas kājas ir atrāvušās no zemes un spārni plaši izplesti! Goda vārds, esmu laimīga, ka varu skriet! Un rezultāts nav pat tik svarīgs (kaut gan beigās laikam tomēr ir svarīgs) – 4:27:21. No priekiem finišā lēkāju! Varētu vēl skriet! Uhhh!!! Esmu pat godīgi finišējusi savā deklarētajā finiša laikā. Vēlāk apskatos garminā – mūvinglaiks 4:20! Ups! Kādas 7 minūtes pagājušas pārbaudot papīrus trases malās, bet arī tā gadās.
Laimīga, ar medaļu kaklā, dodos ārā no stadiona. Dīvaini pārslēgties no ilglaicīgas skriešanas uz iešanu, bet tas tikai sākumā. Arī Dāvis ir finišējis ar 3:53:50 un izpildījis savu mērķi – zem 4 h. Malacis!!! Arī viņš ir laimīgs, bet tā kā ātrāk skrējis, tad izskatās vairāk noguris. Dāvis stadionā ieskrējis ar Latvijas karodziņu rokā. To viņš iepriekš noslēpis kaut kur trases malā pie ieejas stadionā. Paskat, kāds viltnieks!
Kamēr skrējām, līdzjutējas ir apskatījušas pilsētu. Starp citu, apmēram trases 38km ir Heineken Experience alus muzejs – interaktīvas tehnoloģijas un noslēgumā degustācija. Ir piedzīvojuma vērts!
Bet vakars vēl nav beidzies! Labākā atjaunošanās ir kustībā, tāpēc atkal dodamies ielās. Palaimējas atrast krodziņu, kas piedāvā holandiešu ēdienus. Viss ir garšīgs, tai skaitā arī alus! Miegs nāk labi, bet no rīta tiek konstatēts fakts, ka Dāvim ir pienskābes, bet man – nav! Ir varianti. Pirmais – es neesmu skrējusi. Otrais – man nav muskuļu, bet ir tikai tauki un pienskābju vietā – vīnskābes. Manuprāt, otrais variants ir pareizais, atliek vien zinātniski to pierādīt.
Nu ko? Pirmdiena ir klāt, paēdam garšīgas brokastis un dodamies lidostas virzienā. Uz redzēšanos, Amsterdama! Vēl tik daudz ko nepaspējām apskatīt – muzejus, Van Goga gleznas, dizaina veikalus... un vēl un vēl....
Arī lidostā man kaklā joprojām medaļa. Pēc šāda veida mākslinieciskā noformējuma var atpazīt arī citus maratonistus. Sasmaržojos lidostas tax-free veikalā ar „IN LOVE AGAIN” un tā arī jūtos. Joprojām lidojumā! Arī nosēžoties Rīgas lidostā!

Atceros citātu no grāmatas „Dzimuši, lai skrietu” – „...negaidi neko no skriešanas, un tu gūsi vairāk, nekā vari iedomāties...”. Tas tik tiešām tā ir! Darbojas!

Mīļš paldies visiem, kas par mani labi domāja un novēlēja veiksmi!