Jau stāsta sākumā vēlos pateikt, ka maratons noritēja fantastiski, tāpat novērtēju braucienu uz/no sacensībām Bratislavā.
Tagad par visu sīkāk :)

Protams, pats galvenais pamats sacensībām ir treniņi. Tā kā jau pirmais maratons bija jau pieveikts, dvēsele raujas pieveikt nākamo, taču ķermeņa sagatavošana prasa laiku un resursus. Jau 2012.gada decembrī sadzirdēju domu par Bratislavas maratonu, nodomāju, ja būs brīva vieta autobusā braukšu par jebkādu cenu.
 

Tolaik vēl nezināju caur kādiem pārbaudījumiem vedis tas ceļš. Treniņus uzsāku nekavējoties, negaidīju akceptēs mani braucienam vai nē. Ir tāds teiciens: «Eсли не знаешь что делать — качай попу, и даже если решение не придет, накачанная попа никогда не лишняя»* (ja nezini, ko iesākt, trenē dibenu. Un pat, ja risinājums neatnāks, trenēts dibens nekas nav lieks). Tāpēc treniņi bija uzsākti ar 100k nedēļas pārbaudījumu. Tālāk jau viss pēc plāna 30km atpūtas nedēļa, 50-60km ātruma nedēļa un 70km izturības nedēļa. Trīs nedēļas pirms maratona es nedaudz saaukstējos un mana potīte uzsāka protestu - sāpēja visu laiku (kaut tā nebija nekad netraumēta) nevarēju pat staigāt. Baidījos ka šī problēma varētu būt diezgan nopietna un es nevarēšu piedalīties maratona... maybe vispār nāksies atteikties no garās skriešanas. Pēc ilgām pārrunām ar treneri un jau pieredzējušiem sportistiem (tāpat arī biju pie sporta ārsta) nopirku Neklofēnu un support-saiti, ar kuru es nenoturējos un turpināju trenēšanos pēc divām neplānotam atpūtas dienām, jo slimot es nedrīkstēju, bija palicis pēdējais garais 32km treniņš. 
Pats treniņš bija ieplānots  3.martā. Protams otrajā martā bija ideāli: saulīte, silts, bez nekāda vēja - ideāls laiks. Taču atvērot acis trešajā martā es biju šokā - sniegs, stiprs vējš un kādi padsmit grādi mīnus. WTF? par, ko tas man? Vilku mugura siltās drēbes, krosenes, domādama kā skriet, lai vējš nenopūš un, lai izdzīvotu skrienot pa tādu sniegputeni.  Kopā ar manu draugu Artūru (viņš bija uz riteņa, pārbaudīja manu veselības stāvokli un pie reizes arī veda līdzi barčiku ar dzērieniem) devāmies 3 stundu ilga piedzīvojumu ceļojumā pa Rīgas ielām. Noskrēju veiksmīgi, vienu reizi gandrīz ietriecos mašīnā, jo no stipra sniega nebija nekas redzams. Arī Artūram ir, ko atcerēties - divas reizes viņš nenoķēra īsto vēju un nokrita sniega kupenā :)
Nedēļa pirms maratona sāku jau pārdomāt, ko ņemšu līdzi. Laika ziņas solīja plusus un sauli, tā ,tad varēs uzvilkt T-shirt (kuram virsū speciāli drukāju uzmundrinošus uzrakstus) un parasto jaku ar garām piedurknēm. Beidzot ir atnākusi braukšanas diena! Braucu ar Ventspils Maratona Klubu, toties 45 tā dalībniekiem :) Uz maratonu pieteicas 5 no braucošiem: 2 meitenes un 3 zēni. Pārējie piedalījās pusmaratonā. Man šis brauciens ar autobusu uz sacensībām ārpus Latvijas bija pirmais (neskaitot Tartu sacensībās, bet tas jau bija vienas dienas ietvaros). Jau no paša sākuma sapratu kā brauciens izdosies, jo man ļoti paveicas ar ceļojuma biedreni  - Ingu.
Uz Bratislavu braucam caur Krakovu (Polija). Tātad viena nakts autobusā un viena nakts Krakovā. Braucam uz Krakovu ļoti jautri, daži gulēja autobusa gaitenī, daži uz sēdekļiem, bija arī doma gulēt augšā somu plauktos, bet neatradām neviena tik tieva cilvēka, lai varētu tur ielīst... arī mūsu šoferīši bija pret gulēšanu plauktos. 
Atbraucot Krakovā mēs ar Ingu metam somas numurā un aizgājām izstiept kājas un nedaudz paskriet. Līdzi paņemam karti un man uz rokas vēl bija Garmin, kas māk radīt ceļu mājās. Kā neka pirmais skrējiens svešā pilsētā un varēja viss, kas gadīties. Un protams! Kilometru ar Ingu skrējām labi, tad viņa teica kā viņa nevar tik lēni skriet un aizskrēja uztaisīt vienu līkumu, es apsolījos viņu gaidīt 200m attālumā. --mans padoms skrējējiem: nepametiet viens otru, vai nu sarunājiet precīzāk, kur jums jātiekas-- Gaidīju Ingu 20-30sek, vairāk. Nav. Aizskrēju meklēt. Meklēju vairāk kā astoņus kilometrus garumā, caur veco pilsētu, apkārt, pa parkiem. Riktīgi nobijos. Man tak ir karte un Garmin, bet viņai to nav. Beidzot aizskrēju uz viesnīcu. Pie ieejas sastapu citus skrējējus. Izmisīgi stāstīju, ka pazaudēju Ingu, ka būs viņa jāmeklē. Atnācu uz numuriņu un rekur Inga ir :)) Šodien viss beidzas ar happy endu!
Nākamajā dienā devāmies caur Čehijas kalniem uz Slovākijas galvaspilsētu Bratislavu. Bratislavā izņemam numurus (te jau gulējām pa trīs -es, Inga un Santa (ļoti labā skrējēja)) un aizgājām uz pasta party. Pēc tam uz veikalu un mājās turpinājām pasta party, lai vairāk enerģijas uzkrātos. Dīvainā kārta ne kājās, ne mugura ne cita ķermeņa daļa man nesāpēja, laikam vēl īsti ķermenis nesaprata ,ka viņam drīz būs riktīgi jāstrādā. Vēl tas varētu būt no tā, ka es katru dienu iedzeru pa homeopātiskam nomierinošām zālēm, arī jūtos mierīgāka kā pitons. Jau no vakara uz krēsliem saliekam rītdienas drēbes ar kurām domājam paveikt mūsu varoņdarbus. Bet! No rīta atvērot acis sapratām, ka Latvijas laikapstākļi tomēr mūs panāca! Vējš, sniegs un mīnuss grādi. Bāc! Laikam jau tas viss lidoja ar AirBaltiku, lai tikai mūs pārsteigtu! Zvanam uz LV, un protams tur viss kārtība: saule, silts un bez vēja. Labi, pietiks čīkstēt, jāiet uz startu. 
Pirms starta sapratu, ka uzviltās drēbes es nosalšu, tāpēc fiksi aizskrēju uz numuriņu pārģērbties. Paspēju. Re kāds esmu malacītis (pateikšu priekšā, trases laikā ne reizi vien biju pateicīga sev pa šo gājienu).
Sekundes desmit pirms starta sapratu ,ka esmu Bratislavā, ka jau esmu startā koridorā  un, ka man drīz jāsāk skriet! Laikam tabletes beidza savu darbību uz manu organismu. Desmit, deviņi, astoņi...visi skaita kopā - STARTS! Stāvēju gandrīz beigās tāpēc pēc vārda "starts" skriešanu es neuzsāku...vēl kādu pusotru minūti mēģināju tuvināties starta līnijai. Nu beidzot brīvība. Strauji skriet es nedomāju uzsākt, tāpēc turējos pie tempa turētājiem 4:00:00, pēc kopā noskrietiem 5km, apskatos Garminā, šīs rāda 13km/h. Sapratu kā TT paši nejēdz ,ko dara un palaidu viņus...gan vēl tiksimies ;) Uz pirmo apli man bija uzdevums skriet zem 5:40 ar pulsi <160. Pirmo reizi ieraudzīju skrienošus kenijiešus. Tas bija skats! Tie skrien kā vilciens, ļoti aizraujoši. Kamēr skatījos gandrīz ieskrēju dzelzs žogā labi, ka apsargs mani atgrūda, citāti šīs stāsts būtu vairāk pelēkas krāsas nokrāsots. Kaut, ka  pirmais aplis padevās viegli. Pat tas, ka daudz bija jāskrien pa garu un platu ceļu turp un atpakaļ (man viss riebīgākais) mani nenogurdināja. Patika, ka pirmajā apli mums ik pēc brīža tresē piemeta  "svaigo gaļu" - stafetes skrējējus. Viņi skrēja tev garām ar tādu azartu un mirdzumu acīs, ka pašai gribējās skriet ātri un pozitīvi, bet viņi ātri zaudēja spēkus, laikam tāpēc piedalījās tajās stafetēs. Skrienot otro apli man attaisījās vaļā šņores. Es pieliku visas pūles ,lai ātri tos sašņorētu. Paveicas, organisms īsti nesaprata, ko esmu izdarījusi. Garām skrēja Jurij (vietējais slovaks) uzprasīja vai man viss kārtība. Tā mēs iepazināmies. Kopā noskrējām kādus 10 kilometrus, tad es viņu pametu. Cerams viņš man to piedeva. 32 kilometra sapratu, ka kājas vēlas atpūtu vai Mg+, taču man nekā nebija līdzi, visu biju atstājusi mājās. Vienīgais glābiņš viena želeja, ko Santa bija iedevusi. Apēdu to pēc pusītes, pa ceļam paķēru ūdeni un banānus. It kā kājas atgriežas normālā stāvokli. Tā kā otrā apļa uzdevums bija noskriet pie 160HR un nekad neparko neapstāties. Man tas želejas tiešam trūka. Pie 34km ieslēdzu kruizes kontroli un pilnīgi atslēdzos no šis pasaules. Sāku meklēt cilvēku ar, ko aprunāties, jo Juri tak es pazaudēju jau pāris km atpakaļ. Pieskrienot pie viena dalībnieka, redzēju lielo izmisumu viņa acīs nodomāju nerunāt, jo nedot dievs vēl tam slikti paliks. Pieskrēju pie otra, tāda pati aina. Aj, skriešu viena un dziedāšu. Tā pienāca 39 kilometrs.
Laimīgais 39.kilometrs ;) keep smiling!
Tur beidzot panācu vienu meiteni pelēkas biksēs, kas man visu otro apli krita acīs ar savu pelēko dibenu un oranžo muguru. Protams, to arī apdzinu, pie tam bez liekām pūlēm 8)) Pie 41 kilometra man pieskrēja klāt puisis ar glāzi, laikam domāja kā vēlos dzert. Uzjautāju vai tur ir šampis? Tas uztaisīja lielas acis un apstājas. Laikam nebija tur šampis. Tad jau sekoja finiša koridors. Skaļi kliedzieni un jautras sejas apkārt. Ieskrēju - viss, distance pieveikta! Man tomēr izdevās uzlabot personisko, pie tām par veselam 7 minūtēm! Dabūju smuko medaļu. Esmu ļoti apmierināta ar sevi. Laikam izskatījos kā Garfilds pēc apēstas lazanjas :)) Visus uzdevumus izpildīju un vēl pie tādiem laikapstākļiem. Godīgi, ja būtu zinājusi, ka būs šāds pavasaris, noteikti nepiedalītos šajā pasākumā. Labāk kādu 10km noskriet zem 50 nekā pa sniegu un vēju bradāt pa ielām. Padzēros tēju un taisījos iet pakaļ mantām un ēdienam. Skatos cilvēki pulcējas pie trepēm, uzjautāju ,kur man jāiet. Tie parādīja uz augšu. WTF??? Man jāiet augšā pa trepēm? Joks? Nē, organizatori nejoko. Ar otro piegājienu izdevās kāju nolikt uz pirmā pakāpiena. Tālāk mokošs darbs ar sevi un kāju muskuļiem. Tomēr uzrāpoju augšā un norāpoju lejā, ēst taču gribās.Rezultāts: 4:15:09, kas par 7 minūtēm labāks par iepriekšējo maratona rezultātu.
Tad saņēmu savu jaku, aizgāju padzert alu un apēst viss ko vēders vēlās, jo taču esmu to pelnījusi ;)
Nākamajā dienā mēs devāmies mājup. Pa ceļam apskatījām Vīni. Smuka pilsēta, noteikti nākamgad tur iebraukšu paciemoties un noskriet kādu 42km garu gabaliņu ar 40 000 cilvēkiem kopā .Paldies, kā lasījāt manu pār-/piedzīvojumu. Vēlos pateikt, kā skriet otro maratonu ir grūtāk kā pirmo, jo jau ir izdevums! Bet visu var paveikt, vajag tikai vēlēties un protams trenēties. Ja treniņi ir veidoti pēc principa - labs pamats, tad sacensības tev liksies kā atpūta!