Pateicoties mūsu Kluba biedru spējam „manipulēt ar manu sirdsapziņu”, nolēmu padalīties iespaidiem par savu lielo dienu. Par treniņu procesu nav daudz ko stāstīt, jo tam laika bija tikai trīs nedēļas. Pārbaudījums gan fizisks, gan morāls, jo iepriekšējā pieredzē neesmu startējis kaimiņzemēs, visu daru pats un tādēļ bonusā nāk raizes, vai pareizi esmu rezervējis viesnīcu, pieteicies sacensībām un galvenais - vai mans necilais spēkrats nesatraumēsies, pildot savu uzdevumu.

Piektdiena, plkst. 6:30 - dodamies ceļā, līdzi brauc brālēns Emīls. Ceļā viss norit lieliski, nedaudz straujāk asinis sāk plūst, kad uz robežas garām braucam robežsardzei, jo Emīlam nav pase un manai pasei izradās beidzies termiņš. Ap 12:00 esam klāt pie naktsmājām un ejam iekārtoties istabiņā. Laika vēl daudz līdz miegam, izejam pastaigāties pa Viļņu, pirmie iespaidi diezgan drūmi, bet laikam atrodamies vecpilsētā. Vairākas stundas klīstam pa pilsētu, meklējot lielveikalu, kur jāiepērk pārtika rītdienai un tam visam bonusā līst tā kā pa Jāņiem. Līdz ādai slapji esam atpakaļ numuriņā, pavakariņojam un cenšamies aizmigt, kas, protams, nesanāk, ilgi cīnos ar bezmiegu, bet izdodas naktī pagulēt ap 6 stundām. Sestdienas rītā ceļamies 5:00 un sākas gatavošanās, 6:20 ierodamies Vigis parkā, kur norisinās sacensības. Organizatori diez ko nesteidzas ar darbiem, jo, 6:30 prasot numuriņu, saņēmu atbildi - pēc 15 min. Dodos iesildīties, apskrienot vienu apli, un beigas ļoti sasteigtas. Pēc 10 min starts, bet vēl jāizvingrojas un jāsaņem numuriņš. Man par labu starts nedaudz kavējas un laikam esmu to trako bariņā - apkārt skan tikai latviešu valoda, jo tie šogad kuplā skaitā.
Tiek dots starts un, nedomājot par dienas beigām, virzos pretī savam mērķim. Pirmie kilometri rit labi, turu ātrumu ap 5:00, laika apstākļi piemēroti un, skatoties no citiem skrējējiem, uzņemu pārtiku un šķidrumus. 35. kilometrā sāk parādīties stīvums locītavās un muskuļos, bet lielākas raizes par pēdu - parādās sāpes un katrs solis jūtams. Aiz muguras jau nedaudz vairāk kā maratons un sāpes pēdā liek domāt, ka tūlīt lūzīs kauli, arī nākotnē vēl gribēšu skriet, tādēļ nolemju apstāties un pie reizes nomainīt zeķes. Apsēžos uz pāris minūtēm, aplūkoju pēdu, bet tur iespaidīga lieluma tulzna, un tomēr prāts mierīgs, jo tā jau tikai tulzna. Turpinu skriet un sajūtas pārsteidzoši labas, liekas, ka nu tikai pirmie kilometri, ar smaidu sejā turpinu ceļu un joprojām ātrums ap 5:00. Tā noskrienu līdz aptuveni 58. kilometram un sajūtas pēkšņi ļoti mainās, kājas kā svina pielietas, tulzna plešas platumā un muskuļi galīgi stīvi, pēda sāk protestēt pie nepareizām kustībām, parādās pavisam neliels krampis. Pie sevis nodomāju, ka nu jāsāk skriet ar galvu, un pārbaudījums var sākties. Par izstāšanos netiek domāts ne brīdi, un tādēļ kļūst arvien grūtāk un grūtāk. Ik pa laikam kādu kilometru nostaigāju, un temps manāmi nokrīt 5:30 līdz 6:00 kilometrā. Saņemot uzmundrinājumu ik pa laikam no kāda skrējēja un līdzjutējiem, turpinu virzīties uz priekšu, 70 – 80 km. Īsti vairs pat paiet nevar, asaras skrien acīs un, brīžam apstājoties, pilnība sakostiem zobiem, pārciešu sāpju viļņus, un arī laiks vairs nelutina, jo sākas spēcīgs lietus. Priekšā nieka pusmaratons, un līderiem jau rit pēdējie kilometri, sajūtas pielīdzinu bērnu laišanai pasaulē, lai arī cik smagi tas būtu. 89. kilometru pieveicu ejot un kaļu plānus, kā vieglāk pieveikt pēdējos 10 km. Un šauju ārā savu pēdējo pulveri, ieskaidroju sev, ka nav nemaz tik grūti, priekšā nieka 10 km un jābeidz žēloties, jāķeras vērsim pie ragiem. Uzkāpinu tempu līdz 4:35, kājas kļūst vieglas un strauji tuvojos beigām, bet nedaudz arī baidos no sekām, kas varētu piemeklēt pēdējos kilometros. Garmins rāda 96 km, bet, ieskrienot nākamajā aplī, organizatori saka, ka pēdējais aplis. Ziņa, protams, ļoti laba, bet Emīlam saku, lai pārliecinās, ka tā tiešām ir. Un pedālis grīdā, speru savus pēdējos soļus, sajūtas neliecina, ka aiz muguras gandrīz 100 km. Un tomēr mērķis sasniegts trase pavadīju 9h12min.

Finišā padodos bezspēkam un slavēju pats sevi, saņemu ari apsveikumus no VSK Noskrien biedriem un pat kausiņš man pienācās.

Simtnieks pieveikts un par jauniem ultramaratoniem vēl nedomāju, bet pieļauju iespēju, ka tādi vēl būs.

 

Aleksis Mickus