”Kad tu uzrakstīsi par Pēterburgu?!!! Tev tāpat nav ko darīt, pa mežiem staigā...” – tā mans dēls Edgars. Mellenes saēdusies, melnu muti kā kenijiešiem, ķeros klāt stāstam par Pēterburgas baltajām naktīm. Tā kā sev biju apsolījusi aprakstīt maratontūrisma piedzīvojumus, un, lai nesanāk kā tai teicienā - kas ilgi nāk, tas var neatnākt pavisam, iedvesmu vairs negaidīšu, rakstīšu visu kā bija. Piedzīvojuma sākumscenārijs pēc standartshēmas. „Kur braucam??? Kur tu skriesi šogad?” – tā mana draudzene Iveta jautā šī gada sākumā. Uh, ah, hmm... kur tik nevar? Uz visām četrām debespusēm, bet vēl labāk uz to, kur mazāk būts. Vairs neatceros, kā Pēterburga trāpījās izvēļu sarakstā, bet arī Ginta nobalsoja „par”.

Vispirms jau apskatos, kad notiek maratons. 30.jūnijs tiešām „iekrīt” Baltajās naktīs kā vārdā arī tas nodēvēts. Nu labi, var jau arī vasarā... Pati izdomāju, ka Pēterburgā ir vēsāks nekā pie mums. Mājas lapā www.wnmarathon.ru ievērtēju iepriekšējo gadu fotogalerijas un nekas neliecina, ka varētu būt īpaši karsts. Izskatās, ka pat lietains un pelēks... Ideāls laiks maratona skriešanai manā izpratnē! Akceptēju šo plānu. Derēs!

Nākamie jautājumi – cik maksā Krievijas vīza un kā tur nokļūt? Tātad - tūrisma vīza uz laiku līdz 30 dienām atvieglos jūsu kontu par vidēji 56-58 Ls. Cenā ietilpst pati vīza plus obligātā apdrošināšana. Šo izmaksu slogu var mazināt, pašiem kārtojot formalitātes, bet mēs izvēlamies tūrisma firmu pakalpojumus un apmēram nedēļas laikā „u nas vse dokumenti v porjadke”. Uz Pēterburgu, izmantojot sabiedrisko transportu, var doties ar vilcienu, autobusu un aizlidot ar airBaltic lidmašīnu. Iespējams, ka doties turp vilciena kupejā ir ļoti romantiski, un, ja pieņemam, ka par romantiku ir paaugstināts tarifs, tad spēju izskaidrot, kāpēc uz vienu pusi vilciena biļete maksā tikpat, cik airBaltic „ķiršu” atlaižu piedāvājums turp-atpakaļ, par laika patēriņu nemaz nerunājot. Starp citu, arī pārvietoties ar autobusu ir lētāk, tomēr ņemot vērā lidojumu cenu atlaides ( 72 Ls ar lidmašīnu turp - atpakaļ, bet ar autobusu par apmēram 10 Ls mazāk) un ceļā pavadīto laiku (nedaudz vairāk par stundu ar lidmašīnu un 12 stundas ar autobusu), izšķiramies par labu mūsu iecienītajai airBaltic lidsabiedrībai.

Ar mums gatava, doties ceļojumā un skriet maratonu ir arī Inga. Ļoti labi! Divas skrējējas un divas normālās meitenes! Uz Pēterburgas maratona āķa „uzķeras” vēl divi mūsu kluba biedri Indra un Rihards. Starp citu, viņi nopērk aviobiļetes pirms mums un lieki nebremzē. Atšķirībā no mums, viņi atpakaļ dodas jau svētdien tūlīt pēc skrējiena, bet mēs nolemjam uzturēties Pēterburgā līdz otrdienas vakaram (pēc mantrausības principa - ja jau par to vīzu tāpat jāmaksā neatkarīgi no uzturēšanās dienu skaita).

Nākošais dienas kārtības jautājums ir par apmešanās vietu. Kā parasti ir varianti no pieczvaigzņu viesnīcai līdz hostelim. Izvēloties jāņem vērā arī tas, ka Krievijā, rezervējot naktsmītni, parasti ir priekšapmaksa 100% atšķirībā no Eiropas valstīm. Internetā atrodu dizainhosteļu adreses. Nodomāju, ka tas ir kaut kas interesants un par labu to izvēlei nostrādā arī fakts, ka to adreses ar piezīmi, ka labu viesnīcu par dārgu naudu atrast nav liela māksla, bet labu par lētu naudu gan, publicētas www.anothertravelguide.com. Tuvākajā – Lokeišen Hostel (ļoti tuvu starta vietai Pils laukumā) vietu vairs nav, bet Hostel Ligovskij vietas atrodas. Atliek tik tās ieņemt!

Izlidojam piektdien, 28.jūnijā no rīta. Indra ar Rihardu jau priekšā un mūs lidostā nofotografē. Bildē redzamo plakātiņu ar uzrakstu SUSANIN FITNESS izdrukāju no maratona mājas lapas – tie ir vieni no pasākuma partneriem.

Diemžēl uz vietas šādu uzrakstu un kompāniju nepamanīju – būtu iedraudzējusies. Starp citu, šis gājiens ir stratēģiski izdevies, jo labāk vadātāju Susaņinu uzreiz ieslēgt savējo pulkā, lai lieki nevadā apkārt. Sanktpēterburga ir ļoti liela pilsēta un ar Susaņinu Amsterdamā mums jau bija pieredze vadāšanas lietās. Vai zinājāt, ka viltīgais Ivans Osipovičs Susaņins ir krievu nacionālais varonis un viņš ir izglābis caru Mihailu Romanovu? Saskaņā ar leģendu (vēsturnieki gan esot pierādījuši, ka tā tomēr esot patiesība) viņu nolīguši poļi juku laikos 1612.-1613.gadā, lai tas parādītu ceļu uz vietu, kur slēpies cars, bet Susaņins ievedis šamējos purvainā mežā, kur pats ticis nomocīts līdz nāvei un tā arī nepateicis poļiem kā tikt ārā no tā. Un vai zinājāt, ka operu „Ivans Susaņins” uzrakstījis krievu nacionālās mūzikas pamatlicējs Mihails Gļinka (1804-1857), kurš arī ir ievērojamāko Sanktpērburgas iedzīvotāju skaitā? Nu tas tā, lidojuma laikā nelielai vēsturiskai atkāpītei.

Lidmašīna veiksmīgi nosēžas Pulkovo-2 lidostā un pēc apmēram pusstundas brauciena jau esam centrā. Vispirms dodamies uz mūsu apmešanās vietu. Interesantākais ir tas, ka uz ielas – Ligovskij prospekt - nav nekādas norādes, ka šajā adresē atrodams kāds hostelis. Atceros, ka lasīju kaut ko par Loft projektiem Etaži un tamlīdzīgi un dodamies mistiskā pagalmā. Atkāpei – Lofts – tās latviskojot būtu telpas, kuras iepriekš tikušas izmantotas rūpnieciskās ražošanas nolūkiem. Bijušā maizes kombināta piecstāvu ēkā ietilpinājies gan hostelis, gan kafejnīca, bārs, mākslas veikali, izstāžu un lekciju telpas. Kaut kur kāpjam augšā pa apdrupušām trepēm un man ir sajūta, ka esmu kaut kur Cēsu Mākslas festivāla atklāšanas burziņā bijušajā Cēsu alus darītavā.

Interesanti ir istabiņu nosaukumi. Mums iedala vietas „ v komnate keik”. Kūciņas.

Pieejamas „komnatas” ar nosaukumiem „pirožnije”, „pončiki”, „tiramisu”, „saharnaja pudra” un līdzīgas. Pēdējā dienā mūs pārceļ stāvu augstāk uz „buhgalteriju” un uzreiz paziņoju atklāti, ka šeit strādāt netaisos – tikai gulēšu. Vēl kaut kur tuvumā ir „otdel kadrov”. Nu īsts „hļebozavods” ar visu darba organizāciju un gatavo produkciju. Arī burziņš nepārtraukts – kā jau tad, ja strādā trijās maiņās... Publika dažāda – maratona rīta pat 8 maratonistus saskaitu... Pārsteigums man! Sajūta iepriekš - apkārt klīst dzīves brīvmākslinieki un citas radošās personības... bet, skat – visiem vieta atrodās – pat radošajiem „sportsmeniem”. Hostelis neparasts... Iesaku tikai tiem, kam komforts nav pirmajā vietā! Toties garantēts tusiņburziņš Onlainā. Laba kafija, kas iekļauta cenā, pieeja datoriem un i-netam bez problēmām. Turpat kafejnīca – terase, kur var garšīgi paēst pa demokrātiskām cenām. Par atsevišķu samaksu – 200 Rē (RUB) var pasauļoties uz piektā stāva jumta. Viens liels mīnuss atklājas pēc ceļojuma – par neizmantoto vietu naudu atpakaļ naski neviens neskaita. Atskaitīs vai neatskaitīs? – tāds ir jautājums. Nez kāpēc krieviem tā izrādās šausmīga problēma... Ak, jā – četras naktis šajā mākslinieciskajā hostelī personai izmaksā 72 EUR.

Tā kā šī brauciena galvenais mērķis ir maratons, dodamies pēc numuriem uz Expo un iznirstam no metro stacijas Sportivnij pie sporta kompleksa Jubilejnij! Ir, ir disciplīna! Nedomājiet tur tik viegli tikt iekšā ar saldējumu! Jānotiesā pirms ieejas!!! Un tālāk? Tālāk jūs tāpat pasūtīs no viena galdiņa līdz nākošam un tad vēl vismaz vienu apli Lūk tā ir pilna nodarbinātība! Rezultāts? Par iepriekš apmaksāto maratona ieejas biļeti 25 EUR iegūstam starta komplektu – numuru ar iebūvēto čipu (uz tā vārds, valsts karodziņš un apzīmējums LAT), ASICS skrienamkreklu tumši zilā krāsā ar maratona simboliku, vēl šo to no reklāmpapīriņiem un citiem sīkumiņiem. Expo tāds maziņš, bet lielāks gan kā Nordea Rīgas maratonā. Skrējēji piesakās uz vietas, tādēļ rindas un burziņš garantēts. Arī Pasta pārtijs bija paredzēts un galdi jau saklāti, bet laikam bijām nedaudz par agru, tādēļ nogaršot neko neizdevās. Ar Ingu runājam latviski un iedomājieties tik, mūs vairākkārtīgi „atkodē” ar minēšanas metodi no kurienes mēs esam. Budģte ostorožni!

Maratonumuri iegūti, varam sākt Sanktpēterburgas izpēti. Lai gan kaut kur iepriekš lasīju, ka pilsētu var izstaigāt kājām un iztikt bez sabiedriskā transporta izmantošanas, daudz izmantojam metro. Tas izrādās ērts un lēts pārvietošanās veids. Tik sakoptas metro stacijas neesmu iepriekš nekur redzējusi. Pat pie vāciešiem ne. Bez liekas drūzmas visi pārvietojas. Neredz gandrīz nevienu atkritumtvertni un tai pašā laikā arī nekas zemē nemētājas. Ja metro rakstīts – „Turēties pa labi”, tad cilvēki tā arī dara. No sākuma mūs ļoti uzjautrina teksts „ Budģte ostorožni! Dver zakrivajetsa!”. Ceļvedī pat pieminēts metrotūrisms. Katra metro stacija ir atšķirīga, būvēta savā stilā, un varu apstiprināt, ka tas tik tiešām ir interesants pasākums – paceļot zem zemes. Pēterburga atstāj ļoti sakoptas un tīras pilsētas iespaidu, tāpat kā pēterburdzieši – laipnu, atsaucīgu un inteliģentu cilvēku iespaidu. Ļoti patīkama pilsēta!

Mazāk pārvietojamies ar kājām vēl kāda iemesla dēļ. Ir ļoti karsts! Gandrīz plus 30 grādi nav pats labākais klimats aktīvām ekskursijām. Kāda būs maratona diena? Tas nedaudz biedē.... Te nu bija vēsāks ziemeļu klimats, bet tā kā to mainīt nav mūsu spēkos, nav arī ko uztraukties. Baudām Sanktpēterburgu!

Kā jau zināms, Sanktpēterburgu 1703.gadā dibinājis cars Pēteris I, lai izveidotu to par Krievijas galvaspilsētu. Cara mērķi bija ambiciozi un darbošanās tāpat. Pilsēta celta purvainā vietā un daudzas idejas tās būvniecībai aizgūtas no Rietumeiropas valstīm. Pēterburgu sauc arī par ziemeļu Venēciju. Pēc Amsterdamas parauga bija ieplānots izbūvēt regulāru kanālu tīklu. Pēteris I iedvesmojies arī no holandiešu kuģu būvetājiem, domājot pa savas valsts floti. No Nīderlandes ir „aizņemtas” vēl šādas tādas idejas. Ilustrācijai pievienoju sava iepriekšējā Amsterdamas un pēdējā Sanktpēterburgas maratona medaļas, iekarinātas valstu karogu lentītēs. Jā, arī karogs „nošpikots”. Varbūt arī jums šķiet interesanta Krievijas karoga krāsu nozīme? Baltā krāsa apzīmē caru, zilā – aristokrātiju, bet sarkanā – tautu.

Ņevas upes krastā izstrādājam turpmāko dienu rīcības plānu un nolemjam obligāto pasākumu sarakstā iekļaut nakts braucienu ar kuģīti, koncerta apmeklējumu un došanos uz ārpilsētā esošo Pēterhofu. Viss pārējais? Kā parasti – radoša improvizācija.

Sestdiena joprojām ir karsta. Ideāla diena ekskursijai uz Pēterhofu, lai apskatītu pili, parku un slavenās strūklaku kaskādes. Iespaidīgi un grezni!

Pēteris I šo pili būvējot, ietekmējās arī no Versaļas apmeklējuma, tāpēc tai bija jābūt monarha cienīgai. Parkā ir dažādas ūdens atrakcijas, kur jautrību rod ne tikai bērni. Ja tikai ir vēlēšanās, var izmērcēties slapjš līdz ādai. Ar Ingu pabradājam pa Somu jūras līci un atvēsinam kājas. Kaut gan esam izstaigājušas tikai pusi parka, nolemjam, ka šai reizei pietiks.

Maratona starts ir 9.00 no rīta neskatoties uz tā nosaukumā pieminētajām naktīm no Pils laukuma pie Ermitāžas. Vienlaicīgi startē arī 10 km skrējēji. Statistikai – kopā finišē precīzi 1400 maratonskrējēji, tai skaitā 193 dāmas un 1607 desmitnieka skrējēji. Protams, ka pārsvarā Krievijas skrējēji, bet ir pamanāmi vācieši, francūži, somi. No Latvijas šai pasākumā dalību ņēmuši 10 skrējēji – un puse no mūsu kluba! Pirms starta nejauši satiekamies – Inga, Indra, Rihards, Viktors (viņš skrien 10km) un es, kā arī viena dāma ar VSK Noskrien krekliņu mugurā vārdā Ārija un vēl kāds latviski runājošs maratonskrējējs, kas savu vārdu patur dziļā noslēpumā, neskatoties uz vairākkārtējiem lūgumiem atklāties Starta brīdis pienāk ļoti ātri, rinda pie WC mājiņām pēkšņi strauji samazinās, atskan šāviens un viss sākās! Ar Ingu piebiedrojamies beigu galam, jo te neko īpaši nokavēt nevar. Nepiedalāmies jau sprinta skrējienā! Kaut kur pirmajā kilometrā mums garām tomēr paskrien kādi seši sprinteri – vecā modeļa Boratu kostīmos. Tas skrējēju barā izraisa vispārēju jautrību un pēc ovācijām var noprast, cik tālu viņi jau tikuši. Nezinu, kā izskatījās aversā, bet reversā bija OK!

Par laimi man, šī diena, salīdzinot ar iepriekšējām, ir bez tiešajiem saules stariem un salīdzinoši vēsāka – tā ap plus 25. Inga ierosina skriet kopā, bet jau pirmajos kilometros jūtu, ka manas kājas ir smagas un kaut kā neskrienas. Nodomāju, ka gan jau pāries un ieslēdzu maratontūrisma režīmu, skrienu mierīgi vērojot apkārtni. Pirmos desmit kilometrus kustība ir cieša, roku rokā vai kāju kājā. Jābūt uzmanīgam, jo pēkšņi kāds priekšā apstājas vai maina virzienu. Pa vidu tam visam izdodas pamanīt arī tādus slavenus objektus kā Rostrālās kolonnas un kreiseri Aurora. Viss maratona maršruts ir iekļauts vienā lielā aplī. Vispirms jau šķērsojot Ņevu un nokļūstot Vasilija salā, tad apkārt Petrogradas pusei, atpakaļ pāri pa Pils tiltu, tad gar Fontankas upi un pa plašo Ņevas prospektu līdz pašam galam, beidzot atkal gar Ņevas krastu līdz Ziemas pilij (Ermitāžai). Esmu nedaudz gatavojusies šim skrējienam un manī mīt finiša pārliecība, turklāt izstāties arī nav liela jēga, jo tāpat ir jātiek atpakaļ uz starta/finiša zonu. Arī man ambīcijas, bet ne vienmēr kaut kas ir jādabū par katru cenu (šeit domāju rezultātu). Visiem grūti, tāpēc nav ko čīkstēt! Lai skrietu – jāskrien! Ja godīgi, apmēram pēc 21 noskrietā kilometra, uznāk tāds apnikums vai slinkums, ka vairs negribās skriet. Tas ir jau Pils krastmalā, bet tieši īstajā brīdī skan līdzjutēju uzmundrinošie saucieni un skriešanas prieks atgriežas.

Ik pa 5 km izvietoti dzirdināšanas/barošanas punkti, kur pieejams dzeramais ūdens 0,4l pudelēs. Uzkodas parādās no apmēram 15.kilometra, un tad arī pirmais lielais pārsteigums. Ap šo brīdi sagribās apēst kaut ko saldu un ieraugu, ka banāni jau apēsti, bet pieejamas maizītes ar cukuriņu. Bet kas tad tas?!!! Tā ir īsta sālsmaizīte – ķieģelīša maizes gabaliņi un virsū uzbērts sāls. Kaut ko tādu es negaidīju!!! Vispār jau karstam laikam loģiska izvēle, bet tā kā viegli sāļais minerālūdens man pašai līdzi, nākošos punktos cienājos ar banāniem un cukurgraudiem, uzdzerot parasto ūdeni un papildinot savu ūdens trauku.

Lai gan regulāri padzeros ūdeni, pēc kāda 30.kilometra ir sajūta, ka iztvaikoju (krievu valodā tas skanētu „viparivajus”), bet vairs jau nekas daudz nav atlicis ko skriet. Vienu brīdi ir viegli „ieiet” filmas „Itāļu neticamie piedzīvojumi Krievijā” galvenās varones lomā - gandrīz identiskā epizodē, kur viņa skrien pa ielām kopā ar večiem un meklē dārgumus slēpjošo Ļeņingradas lauvu. Smaidīga skrienu tik uz piekšu! Fantastiska sajūta, kas ļauj justies īpaši svarīgai un ļoti ceļ pašapziņu ir arī brīžos, kad jāšķērso lielās ielas. Satiksme maratona laikā nekur nav slēgta. To regulē policisti (par tādiem ir pārdēvēti miliči no šī gada sākuma) un trīs joslas abās ielas pusēs uz kādu laiku ir apstādinātas. Lai arī visticamāk braucēji nav par to priecīgi, man gan tas patīk. Kādu reizīti jau var! Zināmu skriešanas komfortu rada arī tas, ka, neskatoties uz ne pārāk lielo maratona dalībnieku skaitu un manu ne pārāk lielo skriešanas ātrumu, ne mirkli nejūtos vientuļa – apkārt ir citi skrējēji, kas tāpat kā es soli pa solim tuvojas finišam.

Ap to pašu tveicīgo 30.kilometru esmu pieļāvusi kļūdu, jo neesmu darbojusies pēc principa „vispirms tavu, pēc tam katrs savu” un savu ūdens rezervi atstājusi bez papildinājuma. Interesanti, vai tik ļoti dzert gribas patiešām vai arī tas ir psiholoģiski, lai izdomātu iemeslu neskriešanai? Atbildi nezinu, bet šajā kritiskajā brīdī man ļoti noveicas, jo kas tad tur sauc un līksmo? Tās ir manējās – tajās puķainajās kleitiņās (patiešām puķainajās). Ūdens arī ir!!! Laikam tajā brīdī tik tiešām par visu vairāk interesē slāpju remdēšana, bet toties līdz ar šādu problēmas atrisinājumu doma par kājāmiešanu tiek atmesta. Vēlāk gan noklausos stāstu, ka citi skrējēji ļoti priecājušies par līdzjutējiem un vismaz bijuši ar smaidīgām sejā. Lūdzu, piedodiet, manas dārgās dāmas! Patiesi necerēju jūs satikt, bet tikšanās bija īstajā brīdī un jūs man ļoti palīdzējāt!

Nu jau arī vairs nieks vien palicis! 37.- 38.kilometrā kā parasti ir jāstāv manai draudzenei Gunitai (šoreiz virtuāli) un kartē ap to vietu ir iezīmēts Smoļnijs. Bet kur ir tas Smoļņijs? Kur??? Nevaru sagaidīt, bet tad attopos, ka klāt 39. un klusi tik nočukstu – čau, Gunita! Starp citu, šajā maratonā ir ļoti interesantas kilometru atzīmes – dzīvas un runājošas. „Kilometru stabiņam” mugurā ir veste ar attiecīgo kilometra rādījumu, turklāt katram skrējējam tas nopakaļ sauc precīzu laiku no starta brīža un vēl uzmundrina!

Finišs tuvojas, jo atpazīstu Ļetņij sad un redzu jau „zaļās mājas” (Ziemas pils) stūri. Nu beidzot tik sirds ietrīcas. Ar nopelnīto medaļu kaklā var mierīgi pasēdēt un uzkost rīsus ar desiņu.

Domāju, kur tad Inga? Ieraugu viņu. Tepat vien ir – stāv rindā uz masāžu. Nolemju pamēģināt arī es un rindā stāvošajiem puišiem nav nekas iebilstams palaist mani pa priekš.

„Nākošgad brauciet atkal!” – tā man nosaka masierīte. Ja tā labi padomā, tad šādas masāžas dēļ vien varētu vēlreiz noskriet maratonu. Kas tur tāds bija? Nu reāls kaifs, es biju laimīga līdz pat ausīm.

Tā mēs divas laimīgās maratona finišētājas dodamies uz savu pagaidu Pēterburgas māju. Nedaudz pieslēdzas Susaņins un parāda mums alternatīvu mājupceļu, ar ko neesam mierā. Nolemjam ceļu pajautāt ekskursiju pārdevējam, kurš laipni visu paskaidro un finālā vēl pasaka „Privet Rige!”. Tā ir laba sajūta!

Pēc maratona kultūras daļa nav beigusies! Pēc fizkultūras dodamies vakarā uz brīnišķīgu ērģeļmūzikas koncertu, kas norisinās festivāla „ Baltās naktis uz romantiskās ērģeles” ietvaros. Ja esat Pēterburgā, noteikti iesaku izmanot kādu no daudzpusīgajiem koncertu piedāvājumiem. Ir iespējams atrast labas „pērles” par demokrātiskām cenām.

Tāpat noteikti iesaku noriskēt un „paņemt” ekskursiju ar gidu. Uzskatu, ka mums ļoti paveicās, jo izvēlējāmies nakts ekskursiju ar autobusu un kuģīti. Mūsu izvēlētā ekskursija ilga no 23.00 līdz 5.00 no rīta. Atzīstos, ka beigās „pieņēmu” „ēģptiešu mūmijas seju” un ļoti nāca miegs, bet tas bija to vērts! Redzēju Puškina māju un man bija pārsteigums, ka viņam bijuši 4 bērni, kā arī bez šī plašā uzturamā dzīvokļa „na sebja” „jāvelk” vēl 25 cilvēki... Nezinu, kā jums, bet man pēc ceļojumiem ir 10 reizes lielāka interese par valstīm, cilvēkiem, kas tur dzīvo vai dzīvojuši... Daudz interesantu faktu gides interpretācijā plus neaizmirstamie tiltu pacelšanās skati. Romantiski grandiozi! Uz to pacelšanās laiku Ņevas krastmalā pilns ar cilvēkiem, bet mums laimējās to vērot uz upes. Superskats, kad tilts lēnām paceļās ar iedegtām lampām...Tas ir jāredz!

Protams, ka pastaigājām arī pa šopinga objektiem. Attiecībā par cenām – plus mīnus tas pats, kas pie mums. Centrā dārgāk, ārpus – lētāk. Ieejas biļetes muzejos – Krievijas nepilsoņiem dārgāk, bet starpība manā skatījumā nav būtiska.

Īss rezumē – Pēterburga ir jāredz!!! Var arī atkārtot!

Ingrīda

P.S. Tuvākais skrējiens – Gatčinas pusmaratons 24.11.2013 (par Krievijas skrējieniem skatīt info www.spbfla.ru vai www.spb-la.ru)

P.P.S. Vislielākais paldies maniem līdzjutējiem un atbalstītājiem!!! Bez jums es tikai puse.

Adreses
www.cesufestivals.lv
Neticamie itāļu piedzīvojumi Krievijā http://www.youtube.com/watch?v=0B3nK-k0KzQ
www.location-hostel.ru