Kad 2008.gada pavasarī noskrēju savu pirmo pusmaratonu, mans rezultāts bija 1:45,35. Toreiz biju absolūti laimīgs, jo tas bija pirmais pusmaratons manā dzīvē, jo uz to gāju 6 mēnešu, 3-4 reizes nedēļa skrienot, kas likās ka daudz un ļoti liela apņemšanos. Toreiz man skriešanas programmu rakstīja mans brālis Arno Kiršteins, kurš ir arī Aigara Matisona treneris jau 29 vai cik tur gadus. Toreiz, pēc skrējiena Arno jautāju – protams, prieks par pirmo noskrieto pusmaratonu, bet rezultāts jau nekāds labais nebija, un tad viņš izteica leģendāru frāzi – es varu 6 mēnešu laikā uztrenēt arī lāci (jebkuru, gan brūno, gan balto), kurš pēc 6 mēnešu treniņiem varēs skriet pusmaratonu ātrāk par 1 stundu un 40 minūtēm, viņam tikai jāgrib, bet vai tas vajadzīgs. Šo frāzi kaut kad pēc pāris gadiem pateicu Agnesei Matisonei (varbūt viņa to neatceras), bet viņa pateica, muļķības, viņa nekad nevarēs noskriet tik ātri!

Stāsts nebūs ne par Agnesi, ne par lāci, ne par 1 stundu 40 minūtēm, tas vienkārši ievadam, stāsts būs par 2014.gada sezonas sākumu – Vjazovnas 34.pusmaratonu, ciematiņš 30km no Varšavas. Pirms diviem gadiem Vjazovnas pusmaratonu mums atklāja Polijas skrējienu korifejs Modris Ābrams, kurš man (Andrim Valertam) bija pavērsiena punkts uz pusmaratona rezultātu, toreiz noskrēju pa 1st un 26minūtēm. Šoreiz stāsts nebūs arī par mani, bet par Ilzi Valerti, kura izdarīja „brīnumu”! Uz Poliju braucām kā parasti, piektdienas naktī, no Ventspils es, Ilze un Edgars Palacis, tad Saldū mūsu mašīna pievienojās Ingrīda no Cēsīm un kolorītā persona no Dunalkas Dainis. Ceļš kā parasti, ap 800km, ap 10 stundām un 60 litriem dīzeļa bez liekiem starpgadījumiem. Varšavā jau pusdienlaikā – pusdienām izvēlāmies zivju bistro Nordfish, iečekojamies viesnīcā, ejam uz iesildīšanos treniņu. Mēs vienmēr esam pirms sacensībām „rijuši” saldumus, taču kaut kad Portugāles nometnē Jānis Višķers mani iemācīja, ka saldumi pirms mačiem ir labi, tikai ne vakarā, bet launagā, to vēl kaut kur biju dzirdējis. Pēc treniņa duša, un tad ap 16.00 saldumu „baterija” – ruletes, medus (dzērām no burkas), cepumi, halva, pa virsu tēja. Neteiksim, ka baigi „pierijāmies”, bet pietiekami. Vakariņās, ap 18.30 makaroni, tītars un tomāti. Guļam visi izcili, kaut hostelis lēts un vienkāršs. Aizmirsu piebilsts, ka kolorītais Dainis visu laiku joko, jau stundas 20. Protams, ka viņš apgalvo ka skries ar traumu, ka mugura sāp, ka cirksnis nīd .... nu tādā „lielmeistara” stiliņā, bet tas viss ir jautri, jo zinām ka Dainis skries uz pilnu jaudu! Uz nakti Ilze ar Edgaru pa magnija un kalcija (magnecal) devai vēl iemalko.

Sacensību rīts – par brokastīm jau viss skaidrs, skrējēju standarts - auzu putra bez piena, divas siermaizes un kafija. Noskaņojums labs, Dainis vēl aizvien visus uzjautrina. Ierodamies pēc numuriem, un tur jau priekšā Modris Ābrams, kurš visu jau izpētījis, visu jau zina. Numuri izņemti, solīta +8c un saulītes ir stipri apmācies un miglains un tikai +2c. Smērējāmies kārtīgi ar sildošām smērēm, iedzeram kaut ko pret vēderu un sāpēm un starts klāt. Mikrofonā poliski stāsta ka 1000 dalībnieku pa visām distancēm, slavē sponsorus. Izvēlāmies apģērbu, es noticēju ka būs +8c, un man pat nav ko vilkt mugurā, parastā maču maiciņa un „rociņas”. Iesildāmies, un nu uz startu.

Distance – 10.55 km pa šoseju līdz nākamajam ciemam, tur apgriežas un atpakaļ atkal 10.55km. Prom ceļā pretvējš, bet arī tas priecē, jo atpakaļ būs pa vējam. Ilzei un Edgaram lieku sāk skriet kopā, un galvenais nepārķert startu. Saku šiem, lai sāk pa 4:25, jo pirmo kilometru vienkārši nevar iesākt ātrāk, un tad ap 4:30 - 4:35 lai skrien kopā pirmos 10km, jo viņi abi ir vienādā kondīcijā uz šo brīdi, un tad pēc 10km kurš būs „ēdis vairāk medu”, lai sāk skriet ātrāk un nedaudz pamačojas. Ilzei pa kluso saku, lai tur Edgaram līdz, lai arī viņš ir stiprāks, Ilzei būs vieglāk. Pēc 10km redzu Ilzi un Edgaru kopā, un tikai kādas pāris minūtes aiz manis, riktīgi nopriecājos, bet Ilze „ģīmis” neizskatās, ka varēs tādu tempu izturēt, kaut Edgars nav daudz „svaigāks”. Un tad jau pēc Ilzes un Edgara stāstīta – jā, bija grūti, bet tad mēs iesēdāmies „astē” poļu skriešanas klubiņa puišiem, kādi 5-6, šie esot kā roboti bijuši, ik pēc laika kopīgi želejas dzēruši, kopīgi elpojuši utt, un mūsu „pārītis” šiem pakaļ, un tā viņi izturējuši līdz 19km, kad Edgars nolēmis sāk finiša spurtu, un Ilzei spēki jau bijuši galā (Ilze pa 50g mazāk medu apēda kā Edgars). Es nofinišēju, baigi auksts, domāju vai skriet šiem pretī vai nē, bet nolemju, jāskrien, tie taču manējie – un nebija ilgi jāgaida, Edgars jau finiša taisnē, bļauju kur Ilze, šis saka aizmugurē .... brīnumi, Ilze pēc kādiem 100metriem, es tā uzbļāvu (laikam es māku uzbļaut), ka Ilze paņēma kārtīgu spurtu, nu kā torpēda .... un rezultāts uz tablo Ilze 1 stunda 34minūtes un 18sekundes .... Agnese, tu mani saprati!!!!

Ilzes CV – kādus 3-4 gadus atpakaļ nevarēja noskriet 1km, tas prasīja 8minūtes un aizdusu, pirms pāris gadiem noskrēja Stokholmas pusmaratonu pa 1st un 55minūtēm, ar „atslēdzienu” pēc tam Stokholmas viesnīcā. Ilze sāka trenēties oktobrī, izgājām cauri 2 mēnešu vispārējai sagatavotībai, ar kontrolskrējienu 28.decembrī, kad nevarēju būt klāt un biju ļoti dusmīgs, ka ar Edgaru „nohalturēja” šo skrējienu, un tad sākam gatavoties 8 nedēļas šim notikumam – kurš izdevās pa 100%!!! Ilze nolaboja „personīgo” par 21 minūti!
Edgars arī nekad nebija skrējis zem 1st un 40minūtēm – izcili 1st 33min,55sec. Man gan laikam būs jāmeklē skriešanas psihologa palīdzība – pēc 7km sapratu, ka nevarēšu noskriet ātrāk pa 1st 25minūtēm, un man iestājās pilnīga vienaldzība, ja nav zem 1st 25minūti, tad pilnīgi vienalga vai 1st 28min, vai 1st 35min. Mans rezultāts 1st 31min, 16sec.
Mūsu kolorīts Dainis ar savām mikrotraumām bija labs – 1st 22min, 57 sec. Ingrīda 30 sekundes pietrūka līdz personīgajam rezultātam, bet arī izcili – 1st 43min, 49sec. Un prieks, ka Polijas skrējēju korifejs Modris, pēc gada pārtraukuma atgriezies trasē, vēl gan pieticīgi, bet finišēja ar 2st 07min un 33sec.

Labi, uzkodas jau sataisītas .... un Varšava mūs gaida!

Pa taisno no Varšavas Andris