Parasti reizi gadā cenšos atrast, kādu maratonu ar īpašu auru vai vietu.Esam ar sievu kopā baudījuši Marakešas, Medokas un tagad arī Jeruzalemes maratonu. Marakeša saistīja ar savu viesmīlību un austrumu auru (kura sāk pakāpeniski izzust, šo pilsētu pirmoreiz apmeklēju pirms 18 gadiem), Medoka ar savām vīna darītavām un fantastisko vietējo iedzīvotāju labestību. Jeruzaleme ir bijusi plānos sen - pirms vēl skrēju. Jo šī pilsēta izraisa divējādas sajūtas, pat pirms esmu tur bijis. Piemēram, Ēģipte mani nesaista un viss, bet Jeruzaleme reizē aicina, bet reizē arī atgrūž. Un pēc pilsētas baudīšanas ir tieši tas pats, bet varu jau pamatot, kāpēc tā ir. Tās ir manas pārdomas un, protams, atšķirsies no citu cilvēku sajūtām, kuri ir bijuši Jeruzalemē. Tāpat, kā sapņi katram ir savi un nav vienādu sapņu nevienam, var būt tikai cerība un ticība uz kaut ko kopēju.

Mani iespaidi un pārdomas par Jeruzalemi

Kā jau pirms katra brauciena, tiek savākta informācija (viss kas saistās ar vietu uz kurieni dodies). Vislielākās bažas izraisīja robežas šķērsošana, jo esot dažiem radījušās problēmas (ilgstošas pārbaudes, nopratināšanas kur, kā un kāpēc un vispār ko te vēlies darīt u.t.t). Viens mierinājums bija- tiek ielaisti visi, vienīgi vienam otram jāaizkavējas uz dažām stundām.

Bažas bija daļēji pamatotas, jo vienu otru aizvilka malā uz detalizētu apskati, bet mēs (bijām 7) izgājām pilnīgi bez nekādas aizķeršanās. Taksis uz Jeruzalemi (40km) un esam savās naktsmītnēs.

Dodamies uz sacensību EXPO

Pirmais pārsteigums - redzam marķējumu (ir vēl trīs dienas līdz skrējienam! Tātad neviens neko neplēš nost!) 42km un 21 km taisni uz priekšu, tas uz ielas, kas kā Siguldas ceļš Gaujas senlejā iet uz augšu pa dažiem grādiem lēzenāks, bet divas reizes garāks. Uzvelkamies augšā, ceļš sadalās: 42km pa kreisi un 21km pa labi, paskatāmies uz 42 km maršrutu un redzam, ka iela turpina iet uz augšu. Tajā mirklī vēl cerēju, ka tas ir tikai finiša pēdējais 3 km kāpums, kāds naivums manai sirmajai galvai, jo atnākot uz naktsmītnēm un uzliekot maršrutu uz noskrien.lv pieejamo noskrieto aprēķinātāju, saprotam, ka varam nesapņot par personīgajiem u.c lietām. Visa trase ir augša un lejā, kopumā savācot 650m kāpumu, vēl jāņem vērā, ka atrodamies 800 m virs jūras līmeņa. Un man personīgi ļoti nepatīk kāpumi uz augšu, jo sajūtu sāpes labās kājās apakšējos muskuļos (mans “ahileja papēdis”)

 Jeruzalemes iespaidi

Vecpilsētu vērojot, no malas var redzēt, ka viņa ir sadalīta 4 daļās. (Kristiešu, musulmaņu, jūdu un armēņu kvartālos) Katrā kvartālā ir savas ticības “pērles”.
Vispār apmeklējot līdzīgas vietas, informāciju sadalu sev divos blokos –Leģendas (nav dokumentālu u.c. veidu liecību, kā arī nevar izsekot mutvārdu liecību sākumam) un Dokumenti (ir nopietnas liecības).

Par Jeruzalemi pārsvarā ir Leģendas (katram kvartālam savas) un protams par katru vietu katrai ticībai ir sava Leģenda, kaut vai par “Raudu mūri”, starp citu, jūdi to nesauc par “Raudu mūri”, un kad taksistam prasa, lai aizved uz “Raudu mūri”, var aizvest uz valsts ieņēmuma dienestu. Jeruzalemes iedzīvotājiem ir viena lieliska īpašība-laba humora izjūta.

Par Raudu mūri to iesaukuši musulmaņi, jo viņi kontrolē Tempļa kalna teritoriju un redzot, ka ebreji nāk pie mūra lūgt Dievu un apraudāt Tempļa iznīcināšanu, nosauca šo vietu „el-Mabka” vai „Raudu mūris”. Ebreji šo vietu sauc par Rietum mūri (“Kotel Maaravi”).

Starp citu, Tepmpļa kalns ir viena no retajām vietām Jeruzalemē, par kuru ir daudz dokumentālu liecību. Par pārejām precīzi ir pateikuši Džordžs Bernards Šovs”, kurš pagājušā gs. 30. gados ieteica populārās svētvietās uzstādīt uzrakstu ”Nepūlieties uzkavēties, tā nav īsta” un Marks Tvens savā darbā “Vientieši ārzemēs” ir pieminējis arī Jeruzalemi.

Ir iespēja tikt pie daudzām “svētvietām” un ievēroju, ka vienojošs visiem ir fanātisms.
Via Dolorosa ceļa malā malkojot, kafiju var redzēt svētceļotājus, kuri iet Kristus pēdējo ceļu. Mani izbrīnīja, ka vairumam acīs ekstāze un fanātisms.

Manuprāt Ticība ir pats galvenais- kā process, kas maina cilvēku pēc būtības, nevis Ticības mērķis un kamēr cilvēki Ticības mērķi meklēs ārpus sevis, būs fanātisms, kari un citas zvērības, kuras notiek Ticības mērķa vārdā.

Vēl vienojošs blakus kalnā (Eļļas kalns) ir vecā kapsēta, kā saka pēc šaha spēles visas figūras, nonāk vienā lādīte..

Maratons

To ir grūti aprakstīt: kalnā augšā, no kalna lejā, karstums un pēdējie kilometri velkas pret kalnu un tevi pārņem pilnīga vienaldzība, kāds tur rezultāts, pat nebaudi skrējienu, domā, kā tikai tikt līdz finišam, riktīgs “Golgāta skrējiens”, pat Drēzdenes maratons, kurā pēdējos kilometrus gāju, jo visu laiku bija trauma, ka pat iet bija grūti (sāpīgi), bija vieglāk, nekā Jeruzalemes maratons, kurā nesāpēja nekas un jutos labā formā. Aigars bija teicami pastrādājis.

Organizācija bija teicama, dzirdināšanas punkti pietiekami (kaut gan ūdeni nedzeru) uzgāž uz kakla uz ļepato tālāk. Katrā 10.km bija sporta dzērieni, praktiski ar tiem arī pietika, jo no savām pudelītēm vienu pat pilnu aiznesu līdz finišam. Želejas izlietoju trīs, sākot no 22km, bet vai bija jēga nezinu, tāpat knapi vilkos. Un patiešām biju laimīgs, kad šķērsoju finiša līniju un varēju atzvelties atpūtas krēslā zem saulessarga un gaidīt Indru, par viņu biju mierīgs, jo ap 35. km redzēju viņu skrienot pretējā joslā (bija apendecīts, kur skrēja pretim viens otram pa vienu kalnainu kārtējo ielu).

Jordānijas Petra

Aizlidojām vienas dienas ekskursijā uz Petru (Jordānija). Tas ir to vērts, nav ne svētvieta, ne kas, bet fantastiska izkalta pilsēta (tempļi, dzīvojamās ēkas u.t.t) klintīs. Tur bija miers un klusums, nevirmoja gaisā fanātisms un naids.

Noslēgumā

Manuprāt, ja ir iespēja, tad būtu jānoskrien Jeruzalemes maratons, jo vienaldzīgo nebūtu un šis maratons paliktu jebkurā gadījumā atmiņā uz mūžu.
Par sevi varu teikt, ka diez vai vēl brauktu uz Jeruzalemi, nu nepatīk man fanātisms un agresijas virmošana gaisā viscaur.

Par nākamajiem īpašiem maratoniem tiek domāts, laikam Kazbeka maratonā nepiedalīšos, jo ir plānots pastaigāties Kazbeka rajonā šā gada jūlija vidū, varbūt arī ar uzkāpšanu virsotnē.

Kaut kā neiziet no galvas Beirutas maratons Libānā … un vēl daži.

To visu aprakstīja R&I Valandi