Vīnes maratons man būtu jāraksturo divos vārdos, tad tas būtu: ''Jauna pieredze". Protams, to pašu varētu teikt par jebkuru maratonu vai citām sacensībām, tomēr Vīnes maratons visvairāk man asociējas tieši ar šajā pasākumā gūto jauno pieredzi un zināšanām, gan pozitīvo, kas, domājams, palīdzēs progresēt arī turpmāk, gan tādu pieredzi, kuru ņemšu vērā un centīšos neatkārtot vai izvairīties.
Gatavojoties pavasara maratonam, protams, tika apsvērti vairāki varianti, kur gribētos skriet, starp tiem arī Vīnes maratons. Līdz šim nebiju bijis ne Austrijā, ne Vīnē, līdz ar to, pirmkārt, Vīne piesaistīja kā kultūras/tūrisma objekts, kuru vienkārši gribētos apmeklēt. Par labu Vīnes maratonam bija arī tas, ka šogad MARATONA KLUBS kā savu pavasara maratona ceļojuma galamērķi kopīgā braucienā ar autobusu bija izvēlējušies tieši Vīnes maratonu, un, sazinoties ar Aigaru Matisonu un Andri Valertu no VMK, izrādījās, ka braucienā atrastos vēl viena vieta priekš manis, kad arī tika pieņemts galīgais lēmums par dalību Vīnes maratonā.

Uzreiz jāsaka liels PALDIES Andrim no MARATONA KLUBA, kurš šajā braucienā man bija nodrošinājis nedaudz labākus apstākļus gan ar autobusa sēdvietām, gan viesnīcu numuriņiem, kam ir liela nozīme īpaši pēdējās pirmsmaratona dienās, ļaujot organismam justies maksimāli komfortabli.

Braucienam uz Vīni starts tika dots jau ceturtdienas vakarā, izbraucot no Rīgas. Pirmā nakts tika pavadīta autobusā un piektdienas pēcpusdienā jau iebraucām Polijas pilsētā Krakovā, kur mierīgi un nepiespiesti varēja izskriet treniņu, paēst vakariņas un gulēt viesnīcas numuriņā. Šeit gan viss neritēja tik gludi, kā gribētos, jo viesnīcā palikušie britu jaunieši nebija noskaņoti mierīgai gulēšanai un viņu skaļā uzdzīve, kas turpinājās lidz pat plkst.4 rītā, tā arī neļāva iegūt tik ļoti nepieciešamās miega stundas, jo jau pirms 6šiem cēlāmies, lai dotos brokastīs, kam sekoja atlikušais ceļs autobusā līdz Vīnei. Nonākot Vīnē, pa tiešo devāmies uz sacensību EXPO, kur atstājām visus braucējus. Tā kā man dalībnieka numura saņemšana bija paredzēta citā vietā kopā ar maratona elites skrējējiem, tad uz EXPO nemaz nedevos, bet autobusā kopā ar Andri turpinājām ceļu līdz viesnīcai Vīnē, kur paredzēta palikšana turpmākās divas dienas. Tur mūs jau sagaidīja Jānis Višķers, kuram Vīnē paredzēts maratona debijas skrējiens un kurš Vīnē ieradies jau dažas dienas iepriekš. Kopā ar Jani tad arī devāmies uz elites skrējējiem paredzēto tehnisko sapulci (mēs gan neskaitījāmies īsti kā elites skrējēji, bet gan kā sub-elite, tomēr mums bija daudzas elites skrējēju priekšrocības, kā piemēram, sacensību startā atsevišķa telts, kur pārģērbties, atstāt savas mantas, atsevišķas tualetes, starts arī no elites starta koridora; finišā arī atsevišķas teltis elites skrējējiem, kur jau sagatavotas uzkodas, dzērieni, iespēja izmantot masāžu, iespēja pakomunicēt ar ļoti, ļoti ātriem Kenijas un Etiopijas skrējējiem. Sapulcē atlēti tika iepazīstināti ar trases specifiku, kartē parādot un izstāstot, kur būs kāpumi, kur kritumi, kur līdzeni posmi; tika parādīta un izstāstīta starta vietas shēma, kur atradīsies elites teltis, kur starta vieta; līdzīgi arī pastāstīja par finiša zonu, kur jādodās pēc finiša, kur atradīsies atsevišķās elites teltis, kur parģērbšanās, kur mediju telpas utml. Tad kā būtiskākā informācija sekoja iepazīstināšana ar galvenajiem tempa turētājiem un pateikts, kādos maratona tempos ir plānots katrai grupai skriet, gan vīriem, gan sievietēm. Šai brīdī arī sapratu, ka man ļoti labi varētu atbilst pirmās elites sieviešu grupas plānotais temps, kas ļautu skriet kopā ar grupu, nedomāt par tempu, uzticēties tempa turētējiem un vienkārsi baudīt skrējienu. Tālāk abi ar Jāni saņēmām savus starta numurus un labā noskaņojumā devāmies atpakaļ uz viesnīcu, lai vēl mierīgi pavakariņotu, atpūstos un būtu gatavi gaidāmajam startam.
Lai arī šī pirmsmaratona nakts bija ar vislabāko miegu pēdējo trīs nakšu laikā, tomēr nevarētu teikt, ka jutos izgulējies. Lai nu kā, maratona rīts bija klāt. Brokastīs nācās iztikt ar viesnīcas piedāvātajām maizītēm, kas man personīgi nav ierastais pirmssacensību ēdiens, diemžēl, līdzi paņemto brokastu putru no rīta nebija iespēja pagatavot, nācās iztikt ar to, kas tika piedāvāts.

Jāatzīst gan, ka dēļ šī nekādu diskomfortu vai nepatīkamas sajūtas pirms starta vai sacensību laikā nejutu, tomēr nevaru zināt, vai pašsajūta būtu labāka pieturoties pie ierastajām brokastīm, maratonā tomēr katrs sīkums ir svarīgs.

Pēc brokastīm visa lielā kompānija devāmies kopīgi uz sacensību starta vietu. Lai arī bija jāizmanto divi metro ar pārsēšanos pilsētas centrā, tomēr braukšana aizritēja diezgan ātri, kopumā aizņemot ~20 minūtes.

Pozitīvi, ka metro stacija atrodas tieši pie starta zonas, līdz ar to nebija vairs nekur tālu jāstaigā. Ātri noorientējoties starta zonā, atradu elites teltis, kur tad arī bija iespēja mierīgi sagatavoties startam, pārģērbties, atstāt savas mantas, izmantot tualetes. Aptuveni 1h pirms starta ieradās arī visi elites skrējēji un skrējējas, tad nu arī varēja sākt izjust īsto maratona pirmsstarta atmosfēru, kad visi pamazām sāka savus ierastos iesildīšanās rituālus. Šī pēdējā pirms starta stunda aizritēja ļoti ātri - iesildīšanās, tualete, nedaudz vingrinājumi, kāpinājumi, vēlreiz tualete un došanās uz startu. Starts elites vīriem paredzēts 8:59, t.i., vienu minūti pirms elites dāmu un kopējā masu starta. Es jau iepriekš biju izlēmis, ka startēšu kopā ar elites dāmām, tātad 9:00. Starts 8:59 elites vīriem tika dots precīzi pēc plāna un kopā ar pārējiem aizskrēja arī Jānis. Man vēl viena minūte, kas aizritēja ļoti ātri un maratons varēja sākties. Sāku pēc plāna - no pirmajiem metriem centos turēties kopā ar pirmo elites dāmu grupu, kas sākumā bija ļoti liels skrējēju bars un tikai pēc ~1-2km tā sāka izskatīties pēc nelielas grupiņas. Sākumā sajūtas nenosakāmas, tomēr jau no pirmajiem km nejutu to svaigumu un vieglumu, kā tam maratonā vajadzētu būt vismaz pirmo pusdistanci.., galvā to norakstīju uz to, ka esmu tomēr uzņemis daudz ogļhidrātus un paies kādi kilometri līdz sajutīšos vieglāk. Tomēr pašsajūta turpināja signalizēt, ka kautkas ar skriešanas tempu nav īsti kārtībā. ~3-4km sāku nojaust, ka iespējams tempa turētāji tomēr nedaudz pārspīlē ar izvēlēto tempu un skriet ātrak nekā plānots, tomēr tā kā četras elites dāmas un vēl daži vīri turpināja bez satraukuma skriet šajā tempā, ari es tiem sekoju. Uzticoties tempa turētājiem, šajā posmā savam pulkstenim arī nepievērsu uzmanību, un tikai nonākot pie 5km atzīmes sapratu savu smagnējo izjūtu cēloni - šie 5km bija pievarēti diezgan ātrāk par planoto tempu, uzreiz
sapratu, ka nevaru turpināt skriet kopā ar šo grupu, jo tad neizbēgami ātrāk vai vēlāk sekos 'plīsiens', ko vismazāk būtu gribējies 'izbaudīt'. Automātiski samazināju savu tempu un tālāk jau turpināju skriet vienatnē. Jāatzīst, ka arī tālak skrienot sajūtas nebija nekādas svaigās un pie sevis vēl nodomāju, ka pašsajūta ir aptuveni tāda, kā man būtu jāsāk sties tikai ap 25-30km, tātad nekas iepriecinošs. Sapratu, ka jāmēģina pārslēgties uz nedaudz saudzējošāku režīmu, jāatslābinās, lai ar godu (priekš sevis) varetu finišēt maratonu. Pie 10km atzīmes mani panāca otrā grupiņa, kurā skrēja nākosā elites dāma - Vācijas pārstāve Anna Hahner. Nolēmu, ka mēģināšu pieslēgties šai grupai, ko arī veiksmīgi izdevās izdarīt un patiesībā kopā ar Annun mēs arī noskrējām līdz pat finišam; pamazām gan grupiņa kļuva arvien mazāka un mazāka. Pēc ~25.km sākām panākt un apsteikt arī tos skrejējus un skrējējas, kuri bija aizskrējuši
ar pirmo elites dāmu grupu. Kad bijām jau apsteiguši divas no četrām priekšā esošām dāmām, sapratu, ka esmu tomēr pareizi izdarījis, neturpinot skriet kopā ar pirmo grupu. Trasē kilometri šajā maratonā aizritēja ļoti ātri, un kopš
10.km es arī uz pulksteni vairs pat nepaskatījos, vienīgi pusdistancē piefiksēju savu laiku, saprotot, ka visticamāk finišā nokļūšu ~sava Frankfurtes maratona rezultāta līmenī un tālāk par rezultātu vairs nedomāju, bet vienkārsi centos izbaudīt skrējienu. Trasē ik pa laikam sekoja kāds neliels kāpums vai kritums trases reljefā, un, ja man jautāju, ar ko Vīnes maratona trase palikusi atmiņā, tad tās ir tramvaja sliedes - tiešām bija sajūta, ka lielu trases daļu skrienam gar sliedēm. Lai arī trase brīžiem veda gar kādu no Vīnes arhitektūras pieminekļiem, tomēr skrienot to īpaši nevarēja
pamanīt, ko vēlāk arī atzina citi maratoniski no mūsu brauciena grupas.
Interesantākie un atmiņā visvairāk palikušie notikumi trasē man noteikti ir no maratona pēdējā kilometra. Tieši pēdējā kilometrā pamanījām priekšā skrienošo tai brīdī dāmu līderi - kenijieti ar visiem to pavadošajiem motocikliem un auto ar pulksteni uz jumta. Lai arī tai brīdī, ņemot vērā, ka līdz finišam nepilns kilometrs, šķita nereāli panākt kenijieti, tomēr
šī atstarpe sāka sarukt ļoti strauji un ~400m pirms finiša es viņai paskrēju garām un bija skaidrs, ka šoreiz viņa ar izvēlēto tempu bija pārcentusies un piedzivojusi pamatīgu 'plīsienu'. ~300m pirms finiša viņu panāca un apsteidza
arī vāciete Anna, ar kuru skrējām kopā pēdējos 30km, līdz ar to maratona uzvarētāja noskaidrojās tikai pēdējos pārsimts metros,kas visiem tomēr bija parsteigums, jo vēl 10-15km pirms finiša kenijietes pārsvars trasē bija 3-4minūtes, kas bija ļoti daudz un pat organizatori jau droši skandināja, ka dāmu uzvaretāja jau ir noskaidrojusies.. :) Tā kā pēdējā kilometrā biju nedaudz atrāvies no Vācijas skrējējas, tad finiša taisnē vēl pamanīju, ka man priekšā jau tiek gaidīta dāmu uzvarētāja ar nostieptu finiša uzvarētājas lenti un tikai ~50m pirms finiša tā tika nolaista lejā un pēc mana finiša atkal pacelta, sagaidot dāmu maratona uzvarētāju. Finišēju kopvērtejumā 16.vietā pēc
2h28.52 un, lai arī ar sasniegto finiša laiku nebiju īsti apmierināts, tomēr tas bija man jauns personīgais rekords, kā arī jutu patīkamu gandarījumu par savas skrējiena biedrenes uzvaru. Jutu nelielu līzdalību viņas uzvarā un, šķiet, tas arī sagādāja patīkamākās emocijas šajā maratonā.
Pēc finiša kāds no organizatoru palīgiem aizvadīja mani līdz elites teltīm, kur jau mierīgi varēja padzerties (coca-cola pēc maratona garšo īpaši labi, bija nodrošinātas dažādas maizītes un augļi spēku un enerģijas atjaunošanai.
Nesteidzīgi pārģērbos, vienlaicīgi aprunājoties ar apkārt esošajiem ātrākajiem maratona skrējējiem, t.sk., uzvarētāju, uzklausot vinu emocijas. Veiksmīgi, lai arī nedaudz uzgaidot, tiku arī pie masāžas, kas, manuprāt, palīdzēja kājam uzreiz sajusties labāk.

Tālāk sekoja nesteidzīgs ceļs ar kājām (~3km) līdz viesnīcai, neliela atpūta, vakariņas. Galvā, kā tas man parasti ir pēc maratoniem, vēl turpināju pārstrādāt un apkopot visu maratonā piedzīvoto, cenšoties salikt tās dienas piedzīvoto pa plauktiņiem ka pieredzi, ko paņemt jau priekš nākošiem maratoniem.
Pirmdienā vēl pusdienu veltījam pastaigām pa Vīni, lai mierīgakā gaisotnē nedaudz iepazītu pilsētu un pēcpusdienā sākās garais atpakaļceļš autobusā uz mājām ar domām par atjaunošanos un gatavošanos jau nākošiem startiem.

Tā aizritēja mans Vīnes maratons - ar jaunu pieredzi, mācībam un emociju daudzveidību.

Ja gribat zināt kā man klājies citās sacensībās, tad "ienāciet" pie manis       http://andrejsjesko.weebly.com/

 

Andrejs Jesko