Kādā jaukā maija sestdienā pulciņš ašo kāju īpašnieku devās uz kaimiņzemi Igauniju mēroties spēkiem skriešanā. Sacensību rīkotāji bija parūpējušies par īsti atbilstošiem laika apstākļiem un mundru noskaņojumu dalībniekiem. Pūtēju orķestris spēlēja pacilājošas melodijas gan pavadot sportistus trasē, gan sagaidot viņus finišā. Distances garumu –pusmaratonu vai maratonu-katrs bija izvēlējies pēc patikšanas. Puse no izvēlētā skrējiena bija jāveic, vējam piepalīdzot no mugurpuses, toties atceļā nācās pacīnīties ar pretvēju un sevi. Tomēr sportisti stadionā ieskrēja ar smaidu sejā, jo katru pēc finiša gaidīja diploms, medaļa, bagātīgs dāvanu maiss spēku atjaunošanai un elegants kompresijas zeķu pāris.

Pēc distances veikšanas laipna saimniece jau visus gaidīja ar brīnumgardu soļanku, kuru katrs varēja ēst cik sirds kāro. Pēc tam skrējēji ar skubu devās uz saunu apsildāmās āra baļļās.

Bija patīkami iegremdēties siltajā ūdenī un vērot, kā pavasarīgais vējš dzenā retas sniega pārslas un stadionā ieskrien uzvarētājs maratona distancē-mūsējais Valdis Ņilovs.

Kā jau uzvarētājam pienākas, Valdim bija jāveic goda aplis ar lauru vainagu galvā.

Kaut arī dalībnieki bija mazliet noguruši, mazliet salijuši, tomēr visi prieka pilni par draudzīgo uzņemšanu un brīnišķīgi organizēto skrējienu. Nākošajā reizē mēs atkal skriesim Vjandrā. Un tu?

Arī es tur biju, tomēr neskrēju, tikai treniņtērpus pieturēju-Sandra