23. augustā, Engures novadā Šlokenbekas muižā par godu tās 530. jubilejai notika taku skrējiens „Āžu kalna stirnu buks”, kurā veiksmīgi startēja arī Maratona Kluba skrējēji. Starp viņiem biju arī es un man šīs bija pirmās sacensības distancē, kas garāka par 10 kilometriem. Gaisa temperatūra bija kļuvusi patīkami rudenīga, spēki pēc nospiedošā karstuma atgriezušies un prasījās pēc kāda jauna izaicinājuma. Atcerējos, ka pirms pāris mēnešiem biju dzirdējusi par tādu jocīgu jaunu skrējienu – „Āžu kalna stirnu buks”. Nosaukums bija gana intriģējošs, lai izpētītu sīkāk. Noskaidroju, ka jāskrien būs pa mežu un, tā kā man meža takas ir sirdij daudz tuvākas par pilsētas ielām, nolēmu, ka šis ir obligāti jāpamēģina! Izvēlējos 17 km distanci „Stirnu buks”, jo 6 km „Milzkalnes zaķis” likās par īsu, bet 25 km „Lūsis” mazliet tā kā par traku, ņemot vērā, ka ikdienā neskrienu vairāk par 10-15km.

Sestdienas rītā ierodoties Šlokenbekas muižā noskaņojums bija labs, gaiss patīkami dzestrs un lietus mākoņi sāka izklīst. Skaistā muižas apkārtne un smaidīgie cilvēki, kas jau pulcējās, iedvesa patīkamu mieru. Bez steigas un bez drūzmas abas ar meitu izņēmām savus numurus (Marta startēja 600 metru „Šlokenbekas susura” distancē), dabūjām zīmogu no Cūkmena, kā apstiprinājumu tam, ka nemēslosim mežā, un sākām iesildīties. Mazliet pēc plkst. 10:30 tika dots starts bērnu skrējienam, kurā, atšķirībā no citiem skrējieniem, visu vecumu un dzimumu bērni startēja kopā (Marta cīnījās godam un savā grupā ieņēma 3. vietu).

Tūlīt pēc bērnu skrējiena finiša arī man bija jāsāk gatavoties startam. Uztraukums jau lika par sevi manīt, sāku šaubīties par saviem spēkiem, jo nakts nebija kārtīgi izgulēta un nāca miegs, gribējās ēst. Kad aizgāju līdz mašīnai veikt vel pēdējos sagatavošanās darbus, izrādījās, ka arī mans pulkstenis ir mistiskā veidā izlādējies (kaut iepriekšējā vakarā pārliecinājos, ka baterija ir pilna). Bet nospriedu, kā būs tā būs, un devos uz startu. Pa ceļam satiku Lauru, kura arī bija pieteikusies uz 17 km distanci (un kuras pulkstenis nebija izlādējies), un sarunājām, ka skriesim kopā un centīsimies turēt tempu ~4:30 min/km. Taču jau pēc pirmajiem 3 kilometriem tapa skaidrs, ka tā ir naiva utopija, jo nācās skriet pa tādām vietām, kur pat ejot cilvēks būtu piekusis. Pirmajā skrējiena pusē sākumā bija pat posms ar asfalta segumu, taču tad seguma grūtības pakāpe strauji pieauga. Līkumojām pa šaurām meža takām augšā - lejā, ap 8. kilometru jau bija jūtams sagurums, ar Lauru skaļi apspriedām trasi un mūsu tempu, kurš, protams, bija tālu no plānotā. Tad garām paskrēja onkulītis, kurš paziņoja, ka šis jau vispār vel neesot nekas un, ka lielākās grūtības vel tikai priekšā... Un tad sākās – downhill trase (pa kuru parasti uz riteņiem pārvietojas ekstrēmo sajūtu cienītāji), pēc tam Āžu kalns, kur apmēram 250 m nācās „skriet” stāvus kalnā augšā... Brīžiem nāca prātā domas „nu kas vēl sekos!?” vai „kas gan man lika te līst!”, bet tad, kad sadalījās „Stirnu buka” un „Lūša” trase, uzzinājām, ka esam pirmās sieviešu dzimuma pārstāves, no „Stirnu Buka”, kuras tik tālu tikušas (viena „Lūša” distances skrējēja bija mums mazliet priekšā) un tas uzreiz deva tādu spēku un motivāciju, pat temps uzlabojās un kļuva vieglāk. Ja ne fiziski, tad psiholoģiski noteikti. Tā nu mēs gandrīz visu distanci cīnījāmies plecu pie pleca ar Lauru, ik pa brīdim viena otru atbalstot, komentējot notiekošo un varu teikt, ka, ja parasti man vislabāk patīk skriet vienatnē, tad šī gan bija tā reize, kad kopā ir vieglāk! Par to Laurai liels paldies.

Noslēgumā varu teikt, ka šis bija vispozitīvākais skrējiens, kādā līdz šim esmu piedalījusies, pirmais skrējiens, kurā pieredzēju, ka dalībnieki cits citam pasniedz roku un palīdz pārvarēt šķēršļus, pirmais skrējiens, kur apstājos dzeršanas punktā (nevis skrienot paķeru glāzi) un izdzēru glāzi līdz pēdējai pilei, pirmais skrējiens, kurā brīžiem pārvietojos gandrīz rāpus un pati par to uzjautrinājos un pirmais skrējiens, kur balvā saņēmu īstu mākslas darbu (milzīgu, no koka izgrebtu Stirnu buka galvu).

Man ir pilnīgi noteikti skaidrs, ka nākamgad piedalīšos šajā skrējienā atkal (ceru, ka tas notiks katru gadu) un iesaku to pamēģināt visiem, kurus nebaida dubļainas kājas, izmežģītas potītes un sāpošas „visas maliņas” – tas ir to vērts!

 

Madara Frēliha