Šoreiz atkal stāsts par Igauniju. Šķiet, ka tas bija nesen, bet pagājis vairāk kā mēnesis kopš 26.jūlija, kad maza, bet spēcīga tautas sporta pārstāvju grupa četru cilvēku sastāvā kopā ar vislabāko līdzjutēju pasaulē Sandru (Toma K.mammu), devās uz Mispo Maastiku maratonu igauņu zemē. Mispo klubs uz rīkotajām sacensībām pievilina arī ar skaistām un pamatīgām medaļām, uz kurām dižojas lāči. Manā kolekcijā gan divas jau bija – no Vendras ziemas un pavasara maratoniem, bet Rīgas Nordea maratona Expo, ieraugot vasaras pasākuma medaļu, mantkārība guva virsroku. Eleganta lāču māmiņa ar diviem mīlīgiem lācēniem... Skaisti!

Neskatoties uz starptautisko reklāmu, pasākums nebija ļoti plaši apmeklēts. Ejot notikumiem pa priekšu – finišēja 36 maratonisti un 22 pusmaratonisti. Tiesa gan – varēja startēt Sakalu skrējiena 12,2 km un 5,7 km distancēs, ko paralēli organizēja cits rīkotājs, bet tas šoreiz nebija mūsu mērķis.

Pasākums notika ļoti skaistā vietā – Kurgjā, kas atrodas dažus kilometrus no Vendras, Karla Roberta Jakobsona lauku sētas muzeja apkārtnē. Man kā vēsturniecei (šis ir citāts no slavenās filmas), par šo faktu ir kas sakāms, tādēļ neliela vēsturiska atkāpe:

Karls Roberts Jakobsons (1841-1882) bija Igaunijas pirmais profesionālais lauksaimnieks, politiķis, atmodas darbinieks un viens no igauņu nacionālās kustības vadītajiem. Vēlēdamies būt par paraugu un skolotāju citim, Jakobsons Kurgjā veidoja paraugsaimniecību. Visas saimniecības ēkas tapušas pēc viņa projektiem. Diemžēl saimnieka aktīvo darbību pārtrauca negaidītā nāve, tomēr iesāktos darbus turpināja ģimene. Kopš 1948.gada šeit darbojas lauku sētas muzejs. Šis nav klasisks muzejs ar ekspozīciju. 19.gs.lauku paraugsētā ir dzīvas igauņu šķirnes govis, truši, vistas, gaiļi, tītari un citi zvēri, dārzā aug tas, kam īstā dārzā jāaug. Muzejs rīko dažādus tematiskus pasākumus un dod iespēju organizēt savējos, paliekot pa nakti teltīs Pērnavas upes krastā. Daba tik tiešām šeit ir ļoti skaista un vide sakopta.

Arī skrējieniem vieta ideāla – pļavas, taciņas, lauku ceļi un mežs - kā jau Apvidus (Maastiku – igauņu val., Landšaft – krievu val.) maratonam piedienas... Ja vien diena nebūtu iesilusi ap plus 30 grādiem pēc Celsija un nebūtu jākaujas ar dunduru karaspēku. Skriešanas vietā pati labprātāk veldzētos Pērnavas upē dažu soļu attālumā no starta/finiša vai citā vēsā vietā, tomēr nolemju kuplināt dalībnieku rindas.

Trases shēma nekur nav redzama, jo tās nemaz nav. Zināms tikai, ka jāskrien vairāki apļi un pirmais aplis būs garāks. Jāskrien kaut kur mežā. Manāmi norūpējies par neskaidro situāciju ir Valdis Ņilovs. Viņu var saprast, jo līderiem jāzina virziens! Nodomāju, ka uz mani tas neattiecas – skriešu tik līdzi pārejiem. Kas man ko uztraukties! Vienkārši.

Starta signāls atskan ātri, man Garmins zem lielā ozola kuplajiem zariem nepaspēj notver kosmosa signālu... Var jau skriet arī pēc laika... Skrienam pa šaurām vienvietīgām meža taciņām un karsti saulainu izcirtumu. Esmu jau iejutusies, bet tikko kā nopriecājos par uz kokiem uzkrāsoto labi saskatāmo marķējumu, tā atskan satrauktas balsis. Pretvirzienā skrien ātrie maratonisti (pēc tempa redzams) un kaut ko stāsta skaidrā igauņu valodā. Manis pārstāvētajā skrējēju grupā parādās apjukums un idille beidzas. Daži apgriežas pretējā virzienā, citi skrien vēl uz priekšu... Mēģinu noskaidrot angļu un krievu valodās, bet nesekmīgi... Jo viņi paši nesaprot, kur tad īsti jāskrien. Diemžēl mans igauņu vārdu krājums ir pārāk mazs, lai noskaidrotu nianses... Skrienu uz priekšu ar vēl dažiem entuziastiem, līdz parādās ūdens punkts ar vīru, kas saķer galvu mūs ieraugot. Nu galīgi nepareizi! Uz otru pusi vajagot... nu kādi 4 km vismaz būšot lieki...

Tā arī man līdz šai dienai nav tapis skaidrs, kura bija tā maldinošā vieta... un cik kilometrus vispār noskrēju. Bija jau pagājusi vairāk kā stunda, bet starta vietu joprojām nebiju sasniegusi... Nelāgi... Kad galu galā to sasniedzu, ilgi dzēru ūdeni un domāju, vai esmu materiāliste vai nē – tas par to medaļu. Tāda vilšanās sajūta – nomaldīties marķētā trasē! Būtu vismaz karte, varētu to norakstīt uz topogrāfisko idiotismu... Un tā pieņēmu lēmumu – IZSTĀTIES! Pirmo reizi savā skrējējas „karjerā”... Žēlīga sajūta... Sevišķi ieraugot Daini ar skaisto lācīšu medaļu kaklā ...

Bet šim stāstam ir laimīgas beigas! Pirmkārt, Dainis atdeva savu finišētaja alu tūlītējai degustācijai (asā sirdssāpe noplaka); Otrkārt, kāds igauņu skrējējs, kurš bija tādā pašā situācijā kā es, man paskaidrojot, ka „mi ņe vinovati” , izkārtoja gan sev, gan man kāroto lācīšu medāli (starp citu viņš ļoti fanoja par Nordea Rīgas maratonu) ; Treškārt, galvenais organizētājs vēlāk man izskaidroja pārpratumu attiecībā uz trases marķēšanu e-pastā un kompensācijai piedāvāja vienas dienas dalību Mispo ziemas maratonā; Ceturtkārt, visi pārējie labumi – igauņu alus un čipši, peldēšanās Pērnavas upē un tradicionālā brīvdabas baļļa, kurai , arī tradicionāli malku piemeta Sandra.

Var jau būt, ka kādam šis gadījums lieksies kā dzīves netaisnība. Bet vectēvs man bērnībā teica ”Ja dod - tad ņem, ja sit – tad bēdz!”

Par rezultātiem. 1.vieta maratonā vienīgajam Latvijas pārstāvim - ātrajam Valdim Ņilovam. Karstajiem laika apstākļiem cienījams sniegums 3:14:05. Pusmaratonā 4.vieta Dainim Žuburam. Arī Toms Kaufmanis nedaudz apmaldījās un noskrēja liekus kilometrus, tādēļ īpaši priecīgs par to nebija, tomēr neizstājās. Visu cieņu skrējējiem- sevišķi maratonistiem, kuriem bija jāiztur pēcpusdienas 30 un varbūt pat vairāk grādu svelme! Jāatzīmē, ka maratonistu vidū bija arī Mispo kluba prezidents Joels Tints, kurš skrēja savu 100.maratonu. Bija arī kāda igauniete, kuras mērķis šogad ir noskriet 12 maratonus – tā, lai teorētiski būtu viens maratons mēnesī. Vēl bija kāds jaunietis (labi izskatījās), kurš uz saviem 50 gadiem grib saskriet 50 maratonus. Vēl daži – kādi 8 vai 10 esot vajadzīgi, jo skrienot martonu katru otro nedēļu (tad organisms esot atjaunojies).

Nu tā mums gāja pie karstajiem igauņiem... Piedzīvojumu netrūka.. Atpakaļceļā izmetām mazu līkumu caur Pērnavu. Apskatījām arī pludmali un šeit derētu citāts :”Savu mūžu tik siltā Baltijas jūrā neesmu bridusi!” Laikam visi siltie ūdeņi bija sapūsti Pērnavas jūras līcī... Vēl izdevās šo to apskatīt no iepriekšējā Pērnavas braucienā par labu atzītajiem objektiem. Diemžēl mākslas izstādi neredzējām. Piemiņai – plakāta foto. Laiks, laiks, laiks... Tas steidzināja...

Ingrīda Gr.

K.R.Jakobsona lauku sētas muzeja adrese: Kurgjas ciems, Vendras pagasts, Pērnava, 87612, Igaunija
www.kurgja.ee

Papildus zinībām - Lauri Vahtre Igaunijas kultūras vēsture, Rīga: Drukātava, 2013.