Daini, Tu un Andrijs Kosilo pirms neilga laiciņa – 27. oktobrī noskrējāt Dublinas maratonu. Kādi ir Tavi spilgtākie iespaidi par šo pasākumu?

Patika, kā jau ārzemju skrējiens. Abiem patika. Pretenziju nebija. Kādi 13 tūkstoši skrēja maratonu. Trase nebija viegla – nedaudz kalnaina. Atbalstītāju arī netrūka. Vietām vairāk, vietām mazāk. Startā tiku pašā priekšā. Tur labi jutos – ne es viņu valodu saprotu, ne viņi manu. Neviens neprasa – pa cikām noskriesi. Miers. Sākums bija ļoti, ļoti labs, bet tad ap ceturto kilometru Siguldas dūrējs bija klāt! Kā velku elpu, tā dureklis – tas pats, kas Siguldā traucēja, dur! Visu kaut ko domāju... Ko darīt? Tempu nometu, lūdzu Dievu, atcerējos Aigaru Apini un viņa radio interviju. Domāju tā – kas būs, tas būs! Vienalga, ko man te Latvijā teiks. Galvenais – līdz galam! Ap divdesmito kilometru elpa atgriezās un tad skrēju ar pilnu jaudu. Pēdējie pieci kilometri bija grūtāki, bet cīnījos! Kad bija jau redzama finiša līnija, vēl skrēju uz pilnu jaudu. Finiša zonā biju reti laimīgs – cik vien laimīgs var būt! Pat raudāt būtu varējis! Ļoti ar sevi biju cīnījies. Rezultāts 3: 08,02
Nekādu farmakoloģiju pie šāda rezultāta lietot nevajag! Mierīgi var noskriet. Nu gandrīz mierīgi.

Kā Tev patika Dublina?

Mājiņas patika, lielie kalni, cilvēki, kuri laipni un smaidīgi. „Sorry, sorry” visu laiku teica. Jābūt arī latviešiem savstarpēji laipnākiem. Pašam arī. Priekšstats mainījās. Gribas būt labākam, palīdzēt citiem...

Vai Īrijā gribētu dzīvot? Klasisks jautājums...

Nē, ne pa kam!!! Tikai uz sacensībām un ekskursijā. Lai vai kā, Latvijā gribu dzīvot. To varu pateikt. Septiņas dienas tur tikai bijām, bet uz mājām vilka.

Vai kādi īru jociņi arī gadījās pa ceļam?

Jā! Kādus septiņus rižijus satiku uz ielas un sasmējos! Nu riktīgi īri!

Man, kad piemin Dublinu, parasti viena anekdote ienāk prātā. Tu arī to zini - pasažieris, pērkot aviobiļetes, kasē prasa – „Plīz, tū tikets tu Dabļin!”. Meitene pārjautā – „Kuda,bļin??” Atbilde – „ Tu Dabļin” vai varbūt „Tuda , bļin”. Jums arī ar Andriju tā bija?

Zinu anekdoti. Atcerējos arī to, bet no lidostas aizsūtīju Aigaram Matisonam citu ziņu, ka „mūsu ērglis lido... nē, lidinās..” – ar Ērgli lidošu, kam izplesti spārni...

Smalks joks. Īsti nesapratu par ērgļiem, bet , ja atgriežamies pie maratoniem, vai arī Tu – tāpat kā Guntis Grīnvalds, teiktu, ka viens maratons gadā ir jānoskrien?

Jā. Kāpēc gan ne? Šogad noskrēju vienu maratonu, bet kopā skaitot tas ir astoņpadsmitais.

Asoņpadsmitais – tas jau pilngadību sasniedzis?

Jā. Bija arī pavisam savādāks maratons. Visādā ziņā. Ēdu pat kebabus un standarta ēdienkarti neievēroju.

Cik pusmaratonus uz šo brīdi esi sakrājis? Daudzi Tevi pazīst kā pusīšu kolekcionāru...

Pusmaratoni man ir 78.

Varbūt nākotnē kļūsi par maratonu kolekcionāru?

Nu vienīgi tad, kad iešu pensijā 50 gados. Tad iekšlietu ministrija laiž pensionāros. Bet garantiju nav.

Vai vēlreiz skrietu maratonu Dublinā?

Citiem iesaku, bet pats gan ne. Labāk kur citur. Otru reizi tajā pašā vietā negribas skriet.

Ko vēl piebildīsi?

Priecājos un lepojos par Andriju. Viņam šis bija 11.maratons , turklāt finišēja, neskatoties uz kājas traumu. Rezultāts arī labs: 3:38,45

Paldies, Daini, par interviju un atsaucību!

Intervēja Ingrīda Gr.

P.S. Šī bija mana debija intervēšanas disciplīnā. "... Čto takoje intervjū - ņe znaju, no na vsjakij slučai pomoisa" - vēl viena anekdote :)