Šoreiz stāsts būs par divām lietām, Edgaru Palaci, kurš strādā 12 stundas dienā, ieskaitot sestdienu, un trešo lielāko Spānijas pilsētu Valensiju – vairāk jau par tās maratonu, kurš jau kaut kādus 5 gadus no pavasara ir pārcelts uz novembra vidus – ap 18.novembri. Un, kad Latvijā parasti ir ap +5c, šeit, Vidusjūras krastā, ir ap +20c; un, pie tam, Latvijā vēl ir garās brīvdienas – līdz ar to nav „priekšniekam” jāprasa papildus brīvas dienas.

 Ar Edgaru Valensijā ielidojam ceturtdienas vakarā, ar Ryanair caur Frankfurti; biļetes pirkām jūnijā, līdz ar to, cena prom atpakaļ ap 200 eur, ieskaitot nododamās somas. Izkāpjot no lidmašīnas, saprotam, ka esam no novembra atgriezušies augustā – ir patīkami silti.

Kaut arī Valensijas maratonu noskrēju pavisam draņķīgi (parasti tie skrējieni, kuros noskrienu draņķīgi, man nav patikuši), varu teikt pārliecinoši – Valensijas maratons ir labākais no 11, kurus esmu skrējis! Tagad uzskaitīšu pa punktiem (te būs gan objektīvais, gan emocionālais).

Maratons notiek novembrī, kad Latvijā ir auksti (man nepatīk, kad ir auksti). Pilsēta ir lieliska no arhitektoniskā viedokļa, cenas veikalos lieliskas (Edgars nesaprot, kā ūdens un vīns var būt vienā cenā), viss ir lēts un, galvenais, garšīgs. Dalība maratonā 53 EUR, bet, ja reģistrējās pavisam agri, var lētāk dabūt. Cenā ietilpst, nu sākšu – lielisks EXPO, lielisks „Brooks” krekls, soma ar logo (laikam jau somiņa), pastas party vietā Paela party, lielisks žurnāls par notiekošo, magnija sāls utt. Priekš maratona, kurā ir ap 13 000 dalībnieku (un 10km distancē ap 8000), nav bardaks startā un somu nodošanā; starta boksos pedanta kārtība. Starts no galveno Valensijas tiltu. Visa trase nomērķēta ar „precīzo trases līniju” – tā pat nav visos top10 maratonos. Dzeršanas punktos ūdeni dod 330ml pudelītēs, nekādu problēmu nav to dabūt; sporta dzēriens Powerade no Coca Colas; želejas trasē .... bet nu galvenais, no 42 kilometriem gandrīz visa trase ir pilsētā, un nesamuldēšu – ap 20km no tiem dzīva cilvēku rinda; pat ne rinda, cilvēku bari ar ovācijām.

Es sākumā skrēju ar kaut kāda Spāņu skriešanas kluba puišiem .... atbalsts no kluba dalībniekiem malā bija graujošs, ka man „spalvas sacēlās”. Žēl, ka tikai 23km ar viņiem noturēju. Pēdējie četri finiša kilometri vienās cilvēku ovācijās .... fantastiski! Un, visbeidzot, pēdējais kilometrs pa zilo paklāju gar kanāliem... Ieskrienot finišā, katram ūdens, powerade, 1kg mandarīni, 1kg marakuja, kaudze ar bulciņām. Arī medaļa pa pusi krūts!

Nu tagad ķeramies pie mūsu galvenā „spridzinātāja” – Edgara Palača. Kā jau rakstīju, šis pa 3 darbiem raujas, pa 12 stundām dienā, plus vēl divus dēlus pareizi audzina, plus vēl sievu klausa, un tad man vēl šis uz treniņiem jāizvelk. Jūliju un augustu šis ar traumām nomocījās, atsāka treniņus augusta beigās, vēl ar sāpēm. Palikuši bija 2 ar pus mēneši līdz maratonam – domāju, ka šis nepaspēs sagatavoties. Galvenos treniņus, kas bija paredzēti ātrumam un izturībai, šis apmeklēja apzinīgi un centīgi, taču tā saucamos „iesildāmos” un „recovery” treniņus šis diezgan daudz nohalturēja, jo ģimene un darbs šim pirmajā vietā.

Iepriekšējā vakarā plānojam par cik sākt; es saku, ka gribu personīgo – tad būtu zem 2 stundām un 14 minūtēm. Domāju, ka Edgars būtu gatavs uz 3 stundām un 20 minūtēm (pirmo maratonu viņš noskrēja Vīnē pa 3 st. un 22 minūtēm). Tad tā arī sākām, par mani pēc tam, bet Edgars man 27.km aizcilpo garām kā nekas nebūtu bijis .... un izdevās, viņa rokas pulkstenis finišā rādīja 3 stundas 19 minūtes un 33 sekundes! Perfekti, pa 3 minūtēm labots personīgais viņa 2.maratonā. Galvenais, ka Edgars manī ieklausās un nedara nekās muļķības, par to prieks, un ir rezultāts. Šo viņš sasniedza ar 3-4 treniņiem nedēļā, bet kā sacīju, viņš bija uz visiem galvenajiem treniņiem!

Par mani stāts ir tradicionāls – man maratons parasti beidzās pirms 30.km, bet šoreiz jau 23.km pārgāju uz ātrumu 5min 40 sekundes kilometrā. Nebija nekādas iespējas un motivācijas to palielināt. Pēc 21.km rezultāts bija 1st 36min un 30 sekundes, un domās jau biju – „būs personīgais”, jo ripo lieliski. Taču tad divu km laikā viss izbeidzās, tā kā Edgars dabūja mani finišā gaidīt vairāk kā 10 minūtes. Līdzīgi man ir bijuši visi 11 maratoni, taču lūzuma punkts šoreiz bija visagrākais, meklēju kāpēc tā? Pirms diviem mēnešiem izgāju analīzes uz produktu saderību laboratorijā BIOCON. Šie pateica, ka kategoriski nedrīkstu ēst kviešu miltu izstrādājumus, olas un banānus. Kviešu milti ir makaronos, bulciņās, cepumos, ruletēs, gulašos .... tā arī dzīvoju 2 mēnešus. Neteikšu, ka jutos labāk, bet ja „dakteris” saka, tad daru; bet nu ir secinājums – skriešanas rezultātus šādas „darbības” neuzlabo!

Nupat nopirkām gardu, svaigi ceptu spāņu bageti .... es to gribu, pēc diviem mēnešiem bez līdzīgiem produktiem!

Edgars jau salējis veco labo aizmirsto Sangriju (1litrs maksā1 EUR), un ir ko svinēt!

Pa taisno no Valensijas Andris V.