Bija jau arī pēdējais laiks atklāt skriešanas sezonu! Ja vien dzīvesveidam vispār var noteikt sezonas. Vispirms jau lielais paldies Maratona kluba galvenajam Andrim par ielūgumu piedalīties Jūrmalas ziemas sporta svētkos, Sandrai par jautājumu „Vai tu jau pieteicies?”. Paldies visiem kluba biedriem, kuri mani spēja pārliecināt, ka Jūrmalā ziemas šā gada februāra beigās vairs nav un ir jau iestājies pavasaris!

„Jūrmala! Tu esi mana Jūrmala!” Šie dziesmas vārdi ieskanas ausīs, kad piemin šo pilsētu. Katram sava Jūrmala – kādam Rainis & Aspazija, citam festivālu vilnis, varbūt vērtīgs īpašums, bet visam pāri virmo svaigs gaiss un relaksējoša atmosfēra.

Brauciens no valsts ziemeļiem, kur sniegs ir ne tikai Žagarkalnā (starp citu - marta vidū vēl joprojām Cēsīs un Priekuļos viss notiek), uz galvaspilsētu Rīgu (kur no sniega ne miņas), spēj pārliecināt par pavasara klātbūtni. Pa ceļam no Rīgas uz Jūrmalu prātā jau nāk krītiņu banda, špickas un kūlas liesmas... Latvija nav nekāda mazā valsts! Kamēr Kurzemē Dainis ar VUGD kolēģiem slāpē kūlas ugunsgrēku liesmas, vidzemnieki ar „distancenēm” vēl var izslēpot līkumus gar dzelzceļmalu...

Jūrmalā noskaņa ir burvīga. Īsts pavasaris! Prieks par svaigo gaisu, saulīti un smaidīgajām, sen „dzīvajā” neredzētajām kluba biedru sejām. Pasākums lielisks! Visu atrakciju izmēģināšanai laika par maz. Jautrību sagādā mazas bumbiņas mešana tāda paša mēroga groziņā un jaukas balviņas zivju eļļas izskatā no pasākuma sponsora Moller.

Vēl tik tāds sīkums – jānoskrien desmitnieks vai piecītis! Neskatoties uz lielisko piedāvājumu un pavasarīgajiem laika apstākļiem, startā nav ļoti daudz dalībnieku. Iespējams, ka bijis grūti noticēt pavasarim vai arī pārāk kritiski novērtēta sava sportiskā forma...

Domu spēks ir laba lieta, bet lai kaut ko paveiktu, ar to vien nepietiek. Atliek darīt! Man skrējiens sākas lēni, kājas kā spageti makaroni - ne jau kā a la dente (kas skraukš uz zoba), bet tie mīkstie. Citi ātrumi čaklajiem skrējējiem, kuri cītīgi trenējušies ziemā un nav snauduši kā lāči sniegā. Brīžiem sajūta – vai tikai es neskrienu kopā ar krēslu? Tā nosēdēties!!! Debets pa labi un kredīts pa kreisi... Kontu apgrozījums? Vai šeit faktu sagrozījums? Tas viss maisās pa galvu un beidzas laimīgi – ar stresa iznīcināšanu. Par skaitliski izmērāmo rezultātu vietā būtu Anatolija Kreipāna teiciens - „Būtu desmit minūtes ātrāk, ļoti labs rezultāts būtu...”

Sandras līdzpaņemtais līdzjutēju atribūts – koka tarkšķis - motivē aktīvāk darboties ne vienu vien sportistu. Apbalvošanas ceremonijā tas palīdz arī godalgotajiem ātrāk lēkt uz pjedestāla. Un tieši tad, kad gribu teikt Sandrai, ka šī skaņa sāk apnikt, Lauris Lizbovskis mikrofonā paziņo, ka viņam tā patīk. Nu lai jau skan!

Vēl viens dienas prieks – Maratona kluba komandai 2.vieta 10 km skrējienā! Lieliski! Pietrūka jau šeit kluba galvenā Aigara spēka, bet sejugrāmatas bildēs bija skaidri redzams, ka viņš cītīgi trenējas, labi izskatās, ēd sulīgus portugāļu apelsīnus un gatavojas nopietnākām distancēm.

Vairs nav aiz kalniem septiņi Rēzeknes pakalni! Jānoskaidro tikai – kuri tie ir un vai iekļauti trasē!

Veiksmīgus treniņus un uz tikšanos Rēzeknē!

Ingrīda

P.S. Jauka dziesmiņa no Astronautiem „Tici sev un es arī – ticu tev, ka tu vari!”