Īsi pirms pusnakts nodziedājām himnu un skrējiensoļojums sākās! Mugursomu biju aizsūtījusi uz 1. punktu, lai vismaz 20km nav jānes lieks smagums un tiešām, tas arī bija visvieglāk skrienamais gabals. Un, jā, man jau nepietiek vienkārši tāpat noskriet, man gribējās pamēģināt, cik tālu tikšu minimālajos pirkstiņapavos. Pusceļā gan nācās mainīt uz parastajiem – pēdas atteicās strādāt, bet neteiktu, ka plāns gluži izgāzies, jo vismaz līdz tam brīdim baudīju viegluma sajūtu. Pirmo skrējiena pusi es ļoti labi iekļāvos pašas rēķinātajos laikos, kas izrietēja no pērnā gada kontrolpunktu rezultātiem ar ievērojamu uzlabojumu, kas ļautu sasniegt mērķi par stundu ātrāk, ja vien spētu pie plāna pieturēties līdz galam. Izskrienot no Rīgas, kad izbeidzās ielu apgaismojums, iedarbināju lukturi, bet tas maz līdzēja pret manu nepatiku skriet tumsā. Pretimbraucošās mašīnas – labi, ka pa nakti tomēr salīdzinoši maz, bet no otras puses – tās pārsvarā bija fūres, kas rada traku vēju. Ap Murjāņiem jau viss bija piegriezies. Sāku izjust spēka treniņu trūkumu, likās, ka eju ātrāk, nekā skrienu.

Domu par izstāšanos nepieļāvu nevienu mirkli, kaut arī 77.km kontrolpunktā sēdēju un domāju kā veikt vēl gandrīz trešdaļu distances, ja vairs pat nav spēka spert nevienu soli. Cēlos un gāju, bet cik tā ilgi iesi, tā jau līdz vakaram, pamēģināju no kalna lejup paskriet. Tā iemanījos ar sevi sadzīvot – paskrien, paiet. Jo tuvāk Valmiera, jo skrienamie gabali kļuva daudz garāki par ejamiem un arī ātrāki.

Tādam ultra pasākumam, manuprāt, ir sava labā puse, jo, ja arī paliek grūti, tad vēl nekas nav zaudēts. Tas nav sprints, kur pretinieks tavā vājuma brīdī jau kļuvis nesasniedzams. Var pastaigāt, savākties, atrast spēkus un skriet atkal it kā nekādu grūtumu nebūtu bijis. Protams, pie nosacījuma, ja ir motivācija. Man šoreiz vairs nebija. Es necīnījos par vietām jau no paša sākuma un kad sapratu, ka arī pašas rezultātu uzlabot neizdosies, vairs nemocīju sevi, gribēju tikai kaut cik sakarīgā laikā tikt līdz galam.

Patiesībā jāatzīst, ka nebiju pietiekami gatavojusies un attiecīgi par rezultātu nepriecājos. Taču esmu pārsteigta par to, cik ātri visas grūtības aizmirsušās. Kājas nesāpēja nemaz, tikai bija tādas stīvākas nākamajā dienā. Šķiet, ka veselībai nekāds ļaunums nav nodarīts un jauno sezonu varēšu sākt sekmīgi.

Inga Ziediņa pāris dienas pēc notikuma un paldies visiem, kas juta līdzi!