Man cilvēki bieži saka: „Es nevaru ciest skriet, jo tas ir grūti. Tev jau tas ir savādāk, jo tu to dari ar prieku un tev ir viegli.” Jā! Šodien es to daru ar prieku, un man patiešām tas patīk, tā ir manas ikdienas neatņemama daļa. Bet tā noteikti nebija pašā sākumā. Biju atgriezusies darbā pēc bērniņa piedzimšanas un pavasarī bija jākārto kārtējais fiziskais pārbaudījums (strādāju iestādē, kurā fiziskās sagatavotības normatīvi ir jākārto katru gadu). Mans svars bija sasniedzis „maģiskos” 93kg. Problēmas sagādāja ne tikai formas uzvilkšana darbā, bet elementāras ikdienas lietas, kā kāpšana pa kāpnēm un kurpju šņoru aizsiešana. Smieklīgi, bet tā bija realitāte. Sapratu, ka kaut ko vajadzētu lietas labā darīt, bet ko?

Un tā, agrā 2012.gada pavasarī, vilku kājās savas 20. gadsimtā pirktās ASICS kediņas, kas savu mūžu jau sen bija nokalpojušas, un devos pirmajā skrējienā…

Nezinu vai to var īsti nosaukt par skrējienu, jo brīžiem skrēju, tad gāju, tad atkal skrēju, beigās bez elpas un ar dažām dzīvības pazīmēm atgriezos punktā, no kura sāku „skriet”. Kopā tā biju mocījusies kādas 25 minūtes. Man likās, ka esmu pievarējusi pietiekami lielu gabalu, un turklāt pieklājīgā tempā. Tikai pēc tam noskaidroju, ka tie bija veseli 3km, parēķinot biju pārvietojusies ar „ātrumu” 8 minūtes kilometrs. Nevaru teikt, ka pēc skrējiena jutos burvīgi un biju enerģijas un apņēmības pilna, lai turpinātu iesākto. Vakarā guļot gultā mani mocīja drudzis, jutu drebam katru ķermeņa muskuli, nenormālas galvassāpes un nezin no kurienes bija parādījušies auksti sviedri. Mutē jutu asins garšu un praktiski nevarēju paelpot, ar katru elpas vilcienu jūtot kā plēšs plaušas, lai atgūtu elpu, tas ir, lai vispār varētu ieelpot, biju spiesta lietot medikamentus, kurus lieto astmas slimnieki. Protams, lieki piebilst, ka nākamajā rītā nezināju vai no gultas kāpt laukā pa priekšu ar kājām, vai vienkārši izrāpot.

Kādas divas dienas par skriešanu tika aizmirsts…. Pienāca trešā diena un tu saproti vai nu tu celies un ej, vai paliec tur, kur tu esi un nečīksti. Piecēlos! Tikai šoreiz, drošs paliek drošs, saīsināju distanci un praktiski tikai vienu vai divas reizes gāju soļos. Šoreiz jau bija daudz labāk, iztiku bez drudža un galvassāpēm. Tā tas kādu laiku turpinājās, līdz vienu dienu 3km noskrēju ne reizi neapstājoties. Mans pirmais mazais sasniegums!

Tuvojās trešais Ventspils PPP, bet minimālā distance 5km man bija kā nesasniedzams mērķis, kaut kas neiedomājams. Ar mašīnu nomērīju trasi 5km – 2.5km uz vienu pusi un 2.5km atpakaļ. Mērķis bija nosprausts, noskriet 5km, stratēģija pavisam vienkārša – katrā otrā skrējienā distanci palielināt kaut vai par 100m. Drošības labad pieteicos Ventspils PPP 5km distancei. Šeit nevarēja būt runa ne par laiku, ne pulsa kontroli, mērķis bija atgriezties punktā, no kura sāku skriet. Neilgi pirms Ventspils PPP man izdevās pieveikt 5km distanci. Šo neizsakāmo prieku, sajūsmu, kad es to izdarīju. Ventspils PPP noskrēju 5km ar rezultātu 34 minūtes un 103. vietu grupā.
2012.gada vasarā jau var runāt par to, ka skriešana man ir sākusi iepatikties. Tomēr jāpiekrīt teicienam „Tu esi tas, ko tu ēd”, tā bija, otra lieta, ko izmainīju, un 2013.gada sākumā -17kg, pakāpeniski to samazinot līdz -23kg.

Pakāpeniski biju iemīlējusi skriešanu, parādījās vēlme uzzināt vai varu noskriet kaut ko vairāk. Noskrēju savus pirmos 10km - 1:06:00. Tad arī uzrunāju Aigaru, pateicu, ka gribu noskriet 10km 57minūtēs. Viņš teica labi un atsūtīja manu pirmo nedēļas trenniņplānu, kas, protams, deva rezultātu un 2013.gadā jau 5km distanci noskrēju 24minūtēs, kas deva 3.vietu grupā. Protams, sasniedzu arī savu izvirzīto mērķi, 10km distancē pat vairāk nekā to biju vēlējusies un aizvien vairāk es sāku iemīlēt skriešanu.

Aizejot uz trenniņu es to varu izbaudīt, izvēdināt galvu ne tikai tiešā veidā, bet man tas dod iespēju arī izlādēt savas emocijas, kas dienas laikā sakrājušās. Dažreiz tieši skrienot rodu risinājumu kādai situācijai, kuru nevaru atrisināt dienā sēžot pie rakstāmgalda.

Tāpat man patīk organizētie „Skrien Latvija” posmi, tas man ļauj atskaitīties sev par paveikto, mans mērķis ir būt labākai par sevi. Mana lielākā konkurente trasē esmu es pati.
Varu teikt, ka skriet ir viegli, ja to uztver viegli. Tas jebkurā gadījumā ir hobijs, dzīvesveids, jo neapzināti, bet daudzas lietas tiek pakārtotas tieši skriešanai. Protams ir dienas, kad nemaz to negribas darīt, tad ir saruna ar savu iekšējo „Es”, kad cenšos pierādīt, kāpēc man to vajadzētu darīt. Bet parasti tādās reizēs pietiek tikai uzvilks kediņas un iziet laukā, jo pats galvenais ir sākt skriet…

Zane Brokāne