Kāpēc un kā mēs skrienam - Sandris Balinskis 

Drukāt
29.02.2012 09:32

Ja man prasītu noraksturot Sandri, tad teiktu, ka viņš ir noslēgts, nosvērts, mazrunīgs, bet pirms sacensībām vienmēr apbrīnoju viņa mierīgumu, nosvērtību, varētu teikt „angļa” mieru. Bet gandrīz divu stundu saruna ar Sandri mainīja manus uzskatus pa 180 grādiem. Viņš ir piedalījies Rīgā 6 stundu skrējienā, piedalījies pirmajā „Stipro skrējienā”, regulāri piedalījies zemessardzes rīkotajās sacensībās – vīru spēlēs, skrējis maratonu Ungārijā Eiropas čempionātā veterāniem vairāk kā + 30 grādos, ir ziemas peldētājs jeb „ronis” u.t.t. Viens no viņa mērķiem ir kādreiz noskriet ultramaratonu. Viņam patīk sevi izaicināt, pārbaudīt sevi, savas spējas, pārvarēt sevi, aktīvi visur piedalīties, nospraust mērķi un to sasniegt. Šoreiz varētu piekrist senlatviešu sakāmvārdam – tie klusie ūdeņi, tie dziļākie.

Sākums. Pirmais maratons. Skriešanas rīti.


„Kad sāku skriet? Man liekas, ka skrienu visu laiku, jau no bērnības, praktiski jā, jau no skolas laikiem. Man sports ir tuvs. Man patīk nodarboties ar sportu, man liekas, ka esmu universāls, hokejs patīk spēlēt jau no bērnības. Patīk skriet, peldēt, braukt ar riteni, nodarbojos ar šaušanu – esmu šaušanas instruktors. Man visu laiku jābūt kustībā, nevaru uz vietas nosēdēt. Galvenais jau ir veselība, tāpēc jau kusties. Mans darbs arī visu laiku ir bijis saistīts ar sportu.
Skriešana no sākuma neaizrāva, kaut kad vēlāk, laikam jau pēc skolas beigšanas. Pirmo maratonu noskrēju jau 1995.gadā, tas bija Rīgā – SWH maratons. Biju iedomājies, ka man vajag to izdarīt un izdarīju. Ventspilī tad arī notika maratoni. Piedalījos, bet noskrēju kādus 17 km, ja nemaldos vienu apli. Pirms tam arī ir skriets visos mačos, pie Ventspils tuvākajās pilsētās. Esmu piedalījies un skrējis gandrīz visos Kuldīgas pusmaratonos, apkārt Būšnieku ezeram, vienmēr cenšos piedalīties, ja neesmu kaut kur aizbraucis.
Man patīk no rītiem skriet, vieglāk dienai sagatavoties, kādreiz likās, ka grūti saņemties, bet tagad kad nāk pavasaris, saule lec, putni čivina, dienas sākums ir brīnišķīgs. Katrs rīts jau ir atšķirīgs, ir kad ir rosība no rītiem, ir kad nav neviens, liekas, ka jau sešos visi ir pamodušies un rosās, bet ir rīti, ka liekas, ka esi viens. Vasarā forši līdz jūrai aizskriet un nopeldēties, tad skriet atpakaļ uz mājām. Esi jau visu izdomājis, ko pa dienu darīsi, sakārtojis savu dienas plānu, kas un kā. Mēģinu visu saplānot, lai būtu kopā ar ģimeni, ceļos piecos, eju skriet, lai manas fiziskās aktivitātēs ir jau izdarītas, vakars brīvs.


Maratona klubs. Skriešanas mērķi. Laime.


Tas varētu būt kādus trīs gadus atpakaļ (tas varēja būt pavasaris vai vasara) īsti neatceros, bet skrēju uz jūru un iedomājos, kāpēc mums nav savs pusmaratons vai maratons Ventspilī, un kāpēc mums nav savs skriešanas klubs, kur mēs varētu sapulcēties, sanāktu kopā. Ventspilī taču ir radīti visi apstākļi lai cilvēki varētu skriet. Un man liekas, ka manu domu kāds sadzirdēja, tā materializējās. Vēlāk padzirdēju par MARATONA KLUBU, bet, pat īsti neatceros kā piebiedrojos klubam.

       

Plāni man pagaidām pieticīgi, jo trauma liek manīt un tad redzēs kas būs, un tad jau būs jāplāno, jo, ja veselība ļaus, tad jau gribētu kādu maratonu ieplānot šogad. Bet kur, vēl nezinu, vai tepat Latvijā vai ārzemēs. Domāju par maratonu, bet ir vajadzīgs sagatavoties, var jau mierīgā tempā pa 4 stundām, bet man tā negribas, var jau nedomāt par rezultātu, bet man tā negribas, gribu jau labi justies un lai rezultāts mani iepriecina. Ir jau man svarīgs tas rezultāts, kaut gan citreiz domāju, vai tas ir tik svarīgi būt pirmajā simtniekā, vai otrajā. Pagājušogad piedalījos Rīgā Nordea Rīgas maratonā, skrēju pusmaratonu un tās sajūtas bija fantastiskas, laiks bija labs un pēdējie kilometri brīnišķīgi, kad Tu skrien pārējiem garām, nevis Tev skrien garām, tad jau tomēr man ir svarīgs rezultāts. Braukšu uz Berlīni, būs man atkal tāda iespēja būt ārzemēs un kopā skriet ar tūkstošiem skrējēju. Nezinu vai Berlīnē rezultātu uzlabošu, varbūt nemaz nevajag, jo tas jau prasa Tavu darbu, ja neieguldīsi darbu, tad jau nebūs rezultāta. Lai kaut kas mainītos Tavā dzīvē ir vajadzīgs laiks, tas nav tik vienkārši un ātri, bet mēs jau gribam visu uzreiz, bet nekad jau viss uzreiz nav, tas jau arī ar rezultātiem skriešanā. Tu jau nevari gribēt rezultātu pēc nedēļas, pēc divām nedēļām, vai pēc mēneša, tas varbūt tikai pēc gada cītīga darba, tas jau ir ne tikai skriešanā, bet arī dzīvē, jebkurā lietā jāstrādā, jāmācās, lai vispār būtu rezultāta, ja nedarīsi, tad jau nekā nebūs. Rīgā Nordea Rīgas maratonā abi ar dēlu skriesim pusmaratonu, jo dēls grib un es gribu viņu atbalstīt un palīdzēt, jo viņam būs šogad sešpadsmit gadi, lai jau mēģina.


Mērķis? Varbūt noskriet pusmaratonu pa 1 stundu 15, pagaidām ir jau noskrieti 15 pusmaratoni un 3 maratoni, jā līdz 40 gadiem bija domā noskriet maratonu un to arī izdarīju.
Kas man ir laime? Es domāju, ka tā ir tāda sajūta, ka vari uzturēt to laimes sajūtu sevī, ir tāds teiciens, ka laime ir tas ceļš, pa kuru Tu ej, nevis tā lieta, ko Tu iegūsti. Man ir tāda laimes sajūta vairāk skrienot, kad pabeidzu skriet, tad vairs nav tā. Skriešanas procesā pat Tu smaidi, varbūt no malas izskatās dīvaini, bet Tu izskaties laimīgs un priecīgs, arī domas vari izdomāt un sakārtot sevi. Pārtraukt skriet nevarētu, man visu laiku vajag kustībā būt!”.

Sandri intervēja Ilze V

Komentāri

Vārds


Komentārs


Pievienot komentāru