Latvijas Čempione Maratonā 2012 – mūsu Anita Kažemāka 

Drukāt
24.09.2012 09:11

16.septembrī Valmierā norisinājās kārtējais Latvijas čempionāts Maratonā, kur sieviešu konkurencē pārliecinoši uzvarēja, tas vēl maigi teikts, Anita Kažemāka. Kaut kad te komentāros izskanēja, vai viņa ir mūsējā vai nav, taču, nedaudz tuvāk iepazīstot viņu, varu teikt – viņa ir mūsējā. Jā, viņa varbūt neskrien ar Maratona kluba krekliņu, bet ne jau tādēļ, ka viņa to negribētu, bet tādēļ, ka dažreiz to nevar atļauties. Anita ir profesionāla sportiste un viņai oficiālajās sacensībās ir jāpārstāv tiešo atbalstītāju „krāsas”, bet zinu 100%, viņa fano par mūsu klubu. Man gribējās noskaidrot, kas ir jāizdara (cik daudz jātrenējas un ne tikai), lai 22 gadu vecumā kļūtu par Latvijas čempioni maratonā. Protams, daži oponēs, neskrēja Jeļena Prokopčuka, taču Anitai ir tikai 22, un es domāju, zinot Anitas attieksmi, viņa skries tik pat ātri cik Jeļena. Paskatoties Googlē, Jeļena sākusi skriet maratonus 26 gadu vecumā un rezultāti bija nedaudz zem 2st un 30 minūtēm. Taču jāņem vērā, ka Anita ir soļotāja un skriešanas treniņus uzsāka tikai pāris nedēļas pirms Liepājas pusmaratona!

Daži jautājumi Anitai, kas un kā ir jādara, lai 22 gadu vecumā noskrietu maratona distanci pa 2st un 52minūtēm? (Pusmaratona labākais rezultāts 1st 20min 20sec Liepājā un šogad tika izpildīts Olimpiskais B normatīvs 20km soļošanā 1:34:29 )

           

*Valmieras maratona uzverētāju pjedestāls, otrajā vietā Londonas olimpisko spēļu dalībniece Dace Lina, trešā pieredzes bagātā liepājniece Irina Štūla-Pankoka


No cik gadu vecuma tu trenēties?
Uzsāku sporta gaitas jau no 7 gadu vecuma pie Riebiņu vidusskolas sporta skolotājās Mārītes Pokšānes. Varu teikt paldies Aigaram Fadējevam, jo viņš mazajiem, jaunajiem soļot gribētājiem rīkoja festivālus pa visu Latviju un, sporta skolotājas pamudināta, es pamēģināju soļot un arī startēt Aigara rīkotāja festivālā, kas arī bija sākums manai soļošanas turpmākajai dzīvei.


Tas bija pēc tam, kad Aigars izcīnīja vēsturisko sudrabu Latvijai Sidnejas Olimpiskajās spēlēs. Vai saprati jau toreiz, kādu varoņdarbu izdarījis Aigars, un iztēlojies sevi viņa vietā pēc 16 gadiem?
Man toreiz bija 11 gadi, laikam par to vēl nedomāju un īsti nesapratu sporta nopietnību, cik daudz tas prasa un cik daudz ir jāpaveic, lai kaut vai izpildītu Olimpisko normatīvu, kur nu vel izcīnīt Olimpisko medaļu. Bet to, ka Riodežaneiro centīšos pierādīt savas spējas, es tiešām varu apsolīt.

Cik sapratu, pēc pamatskolas uz Murjāņu Sporta ģimnāziju? Runā, ka tur „pazūd” daudz talantu? Vai tu vēlreiz ietu šo ceļu?
Tā es neuzskatu, bet tie, kas grib pazust, tos jau neviens nenoturēs. Lai kļūtu par izcilu sportistu, līdz tam pašam jānonāk ar savu galvu, darbu un attieksmi.
Ne vienu brīdi neesmu nožēlojusi par to, ka aizgāju mācīties, trenēties uz Murjāņiem. Es varu 100% apgalvot, ka esmu tikai ieguvēja un ļoti augstu novērtēju to, ko man ir devuši Murjāņi. Gribu pateikt paldies Murjāņu Sporta ģimnāzijai, tās saimei un savam trenerim Aivaram Rumbeniekam, pateicoties kuram es tik ātri soļoju un nu jau arī skrienu!


Tad man kā finansistam jautājums, cik km nedēļā tu noskrien, vai taisi lēcienus, vai taisi presītes?
Andri, protams, apjomam ir ļoti liela nozīme, taču svarīgi ir pareizi metodiski izveidots treniņu plāns pirms konkrētajām sacensībām. Man to dara treneris, mēs kopā izplānojam startus, bet, kāds būs treniņplāns,- tas ir tikai trenera ziņā. Kaut pati tūlīt beigšu Sporta akadēmiju, es nespētu sevi trenēt. Sportā ir tik daudz nianses, kuras man vel jāmācās un jāmācās. Vidēji mans nedēļas apjoms ir 150-170km un mēdz būt pat pāri 200km, kur ietilpst ātruma un tempa treniņi, bet tikai ar apjomu nepietiek, protams, ļoti svarīga ir vispārīgā fiziskā sagatavošana, tās ir tās pašas presītes, lēcieni, lokanības vingrinājumi u.c.


Nu tad par "dopingu". Runā, ka visi profesionāļi lietojat kaut ko. Valērijs nosauca visu MAXIM sēriju, ko viņš lieto, sākot ar rīta vitamīniem un beidzot ar recovery tipa dzērieniem. Kā tu tiec ar šīm lietām galā, vai nav bailes no dopinga kontroles melnā busiņa?
Man nav ko baidīties no tevis pieminētā busiņa, jo, lai kaut ko tādu darītu, tam vajag zināšanas un arī lielus naudas līdzekļus, bet es pat neesmu ieinteresēta to darīt, jo tas bojā vēl vairāk veselību, man tā ir pārāk dārga un svarīga. Man, personīgi, nav savas „maximas” ko paslavēt. Bet ja nopietni, tad, līdzīgi kā Valērijs, pēc smagiem treniņiem iedzeru recovery tipa dzērienu, smagos treniņos, sacensībās lietoju dzērienus un neiztieku arī bez dažādiem vitamīniem, jo ar pārtiku cilvēka organisms, kas visu laiku ir nodarbināts ar smagām slodzēm, nespēj uzņem nepieciešamos vitamīnus. Es vienkārši fiziski nespēju tik daudz apēst, cik būtu nepieciešams, pie tam, tagad pārtikas kvalitāte arī nav tā labākā.


Es gribu zināt „ideālo ēšanas recepti” vienai sportiskai dienai, atklāsi?
Atklāšu Tev skarbo patiesību – nav tādas „ideālās ēšanas receptes”! Galvenais ir ēst „dzīvu” pārtiku, tas ir, svaigus dārzeņus, augļus, ogas, riekstus un gaļu, ko nevis cept, bet sautēt vai vārīt, tāpat arī ar dārzeņiem - sautēti ir ļoti garšīgi. Lielākā problēma ir ar ēšanas daudzumu,- cilvēkam, lai paēstu, pietiek ar tādu porcijas lielumu, kas atbilst savai rokas dūrei, tikai mēs paši esam sevi pieradinājuši  ēst, pieēsties un pārēsties. Pārēšanās - tā jau ir organisma saindēšanās. Līdzko mēs pārēdamies, visa enerģija, kas ir cilvēka organismā, aiziet pārtikas pārstrādē un tāpēc pēc „kārtīgas” ēšanas ir nogurums un bezspēks.  Vislabāk vēderu turēt pustukšu, ticiet man, vēders jums par to pateiks paldies.
Runājot par saldumiem, man tie garšo, es arī dažreiz no tiem neatsakos, bet, ja izvēlos, tad cenšos kvalitatīvus saldumus – auzu cepumus, biezpienmaizi, melno šokolādi.


Varbūt tad Riodežaneiro Olimpiādē jāmēģina kvalificēties maratonam, nevis soļošanai?
Tu neesi pirmais, kas man izsaka šādu ieteikumu jautājuma formātā! Jā, esmu par to domājusi, bet vispirms esmu soļotāja un tikai tad skrējēja(to atceraties). Katrā ziņā, viss notiek tā, kā tam jānotiek, un tad jau redzēs, kā mana sportiskā dzīve iegrozīsies.


Tā kā izgājām cauri tavai karjerai...Vai tu būtu kaut ko mainījusi, ja tas būtu iespējams? Un vai sākt sportot 7 gadu vecumā ir īstais laiks? Un varbūt pēc sporta akadēmijas uzsāksi savu treneres praksi?

Laikam jau- kā ir, tā ir ļoti labi, jo savādāk tu man neuzdotu šos jautājumus! Man bija 7 gadi, citam 5,  citam 11, es nezinu pareizo atbildi, to jau laikam citi spēki regulē. Acīm redzot, tas ir mans liktenis, sevi sākumā pierādīt caur sportu. Par treneres darbu esmu domājusi un jau palīdzu ar padomu sniegšanu dažiem sportistiem, bet profesionāli pagaidām es to nedarīšu, kamēr spēšu cīnīties par Latvijas čempiones titulu maratonā!


Beidzamais jautājums -  Jeļenas pirmie spožākie panākumi  bija 29 gadu vecumā, kad viņa vienā gadā uzvarēja gan Osakas, gan Ņujorkas maratonus, vai pēc 7 gadiem mēs kaut ko tamlīdzīgu varēsim teikt par Anitu?

Tu nupat salīdzināji divas nesalīdzināmas lietas, Jeļena ir Pasaules līmeņa zvaigzne, puķe pašā košumā, bet es esmu tikai mazs asniņš, kas pūlas izlauzties virszemē. Bet par to, kas būs pēc 7 gadiem, grūti spriet, jo tas nav atkarīgs tikai no manis, bet es tiešām centīšos, savi klusie sapņi man ir!

Gribu pateikt paldies Tev un Aigaram, kuri stūrē Maratona klubu, es domāju, jūs ejat pareizā virzienā. Tas, ko jūs darāt Latvijas sporta labā ir vienreizēji. Starp citu, kluba karoga bāzes ideja ir lieliska, man tur patīk!

Ar Anitu sarunājās Andris V


Sausais atlikums sarunai:  nezidevās man ne no Valērija, ne no Anitas izdabūt īsto "recepti", kā tik ātri skriet, bet varbūt no tā visa Jums kaut kas noderēs.

 

Komentāri

Vārds


Komentārs


Pievienot komentāru