Talsinieks, Guntis Grīnvalds, vakar Valmierā, noskrēja savu pirmo maratonu (ar ļoti cienījamu rezultātu 3:49,05 bruto laiks), un jau vakarā atrakstīja mums, kā viņam bija gājis un kādas sajūtas viņš ir saņēmis. Domājam, ka tuvākā laikā izveidosim sadaļu, IEDVEMOJOŠIE STĀSTI, kur visi kluba dalībnieki varēs nopublicēt savas sajūtas, padomus, izmaksas, idejas un visu pārējo par skriešanu. Ja jums šādi stāsti ir, sūtiet tos man, andrisvalerts@gmail.com, pievienojot arī fotogrāfiju.

Un tagad Gunta vēstule:

 

Svētdienas rīts iesākās jau sešos, kad sāku gatavoties izbraukšanai no Talsiem uz Valmieru. Jau turpceļā bija skaidrs, ka laika apstākļi mūs nelutinās, bet mani iedvesmoja iespēja pirmo reizi sev pierādīt, ka spēju noskriet maratonu. Protams, necerēju uz goda pjedestālu, bet pats sev nospraudu mērķi, ka četrās stundās būtu jāiekļaujas, skrienot savu pirmo maratonu. To, ka tikšu galā un neizstāšos pirms laika, zināju jau pirms starta, jo biju nolēmis nepārforsēt, vienmērīgi sadalīt spēkus visas distances garumā, jo man galvenais bija noskriet maratona distanci kā tādu. Atskanot starta šāvienam, iesākās mans garākais skrējiens līdzšinējā skrējēja pieredzē (iepriekš visgarākais attālums, ko biju skrējis bija 30 km treniņā). Pirmais un otrais aplis gāja ļoti raiti, jo to garums - aptuveni 20 km - atbilst pusmaratonu garumiem, kas ir mana iemīļotākā distance. Trešā apļa vidus bija tāds kā lūzuma punkts - kājas sāka just pamatīgu slodzi, samazinājās temps, bet ar neatlaidību un mērķtiecību turpināju ceļu. Un ceturtā apļa pirmajos kilometros lūzumu pārvarēju, jo ļoti gribējās pierādīt, ka es to varu. Redzot pēdējās atzīmes līdz finišam un dzirdot atbalstītāju uzmundrinājumus, kājas pašas nesa uz priekšu un smaids parādījās sejā. Pat J.Nākums manu finišu komentēja: "Ventspils Maratona kluba pārstāvim kājas kleinas no skriešanas, bet smaids sejā! Urrā!" Pēc finiša pārņēma piepildījuma un laimes sajūta, ka uzstādītais mērķis ir veiksmīgi sasniegts. Tas, protams, iedvesmo jauniem skriešanas sasniegumiem.