Mans ceļš uz pusmaratonu… 

Drukāt
02.08.2016 10:23

Kā jau vairumam cilvēku reiz dzīvē pienāk brīdis, kad neveselīgs dzīvesveids ir novedis līdz stāvoklim, ko varētu uzskatīt par nožēlojamu. Piemēram, muguras sāpes un stīvums jau ietekmēja dzīves kvalitāti, kas noveda pie zālēm un procedūrām slimnīcā. Toreiz jau fizioterapeits teica, ja gribi normāli staigāt -kusties un tiec vaļā no mašīnas un sēdoša dzīvesveida. Sāku tad Jēkabpilī 1km apli 300 metrus gāju un 300m skrēju, pēc 2 mēnešiem varēju bez apstājas noskriet veselu apli, pēc tam jau nedaudz vairāk, bet kā jau cilvēkiem gadās, kad jau veselība uzlabojas, tad jau viss aiziet vecās sliedēs.Pārvācos uz Rīgu, centrā nevarēju iedomāties skraidīt.Tad pēc visādiem likteņu līkločiem nokļuvu Ventspilī, un tad atkal stresa un darbu rezultātā, vajadzēja sevi pierādīt korporatīvā pasaulē, lai gan jau visiem ir skaidrs, ka pilni kapi ir ar neaizvietojamiem kadriem, un slimi invalīdi nevienam nav vajadzīgi. Rezultāts, kādi 8kg klāt un jau būtiskas problēmas paiet, izkāpt no mašīnas, visi domāja nu var jau dzert, bet tā kā pie jumta autiņam jāturas…..hmm.

Pēc kārtējām procedūrām un zāļu kūrēm pieķēros pie kustēšanās, kaut ko pavingrot, šķiet Dr. Dzērve iedeva vingrojumus, papeldēt nedaudz. Ar skriešanu bija švaki, nu kādus 2 apļus pie labas apstākļu sakritības varēju noskriet, reizēm 30% noiet + noskriet 70%. Ņēmu skriešanas drēbes līdzi uz ārzemju komandējumiem, un pēc iespējas kaut kur mēģināju atrast kur paskriet.Tad Andris Valerts teicu, ko tu tur viens pats skraidi pa Reņķa dārzu, nāc pie nopietniem skrējējiem uz Maratona klubu, man jau pats nosaukums vien šausmas ieviesa.Kādas 2-3 reizes redzēju šos pulcējamies pie visiem zināmā tiltiņa, domāju nu aiziešu varbūt kāds „gliemezis”- lēnāks skrējējs, ar ko varētu kopā skriet, jo savādāk aiziet un noģībt pirmajā kilometrā nav liela māksla. Kā jau esat ievērojuši skrējēji ir maz ap 100kg un vairāk, un tad sākumā skrējām pa vecgada skrējiena apli, lai ja gadījumā kas, var tikt kaut kā līdz galam.Noģērbies, kā jau ziemā biju diezgan pamatīgi, tā kā uz meža darbiem, tā kā skriet ar tādu drēbju kārtu bija karsti jau pēc 300m. Starp citu, pa vidam, kad uz koptreniņiem nāca 5-8 cilvēki, parādījās kāds iesācējs un kā jau sākumā ekipējums nav tāds, bet to nevajag akcentēt. Cilvēki paši ar laiku pielāgosies, nav jau jābūt kā Aigaram 50 pāri no katra apģērba gabala, bet pamazām, pa nelielām naudiņām smagās baikas un biezās bikses var nomainīt ar kaut ko skriešanai, nevis bļitkošanai piemērotu.

Pēc skriešanas treniņiem svētdienās arī pavingrojām, vēl kādi vingrojumi, un jau diezgan īsā laikā 5km varēju jau “nolocīt”. Pats svarīgākais ir ieklausīties sevī, kas un kā, iespējams ir jāsamazina temps, bet kopā skriet vienmēr ir vieglāk nekā vienam pašam, it īpaši tādiem slinkiem kā man un tādu ir vairums. Jāsaka, ka pārliecība par sevi rodas, es vienu laiku psiholoģiski nevarēju tikt pāri 8km, vairāk nē un viss, ne par kādu naudu.Tad šķiet Iveta Ļaksa teica nu skriesim 10km, bet ļoti lēni, beigās laikam noskrējām 11-11.5km, tā arī nekas ļauns nenotika, un tad jau aizgāja 12km un 14km. Kā jau ne reizi vien ir minēts, ka mērķi un to sasniegšanas metodes ir ļoti dažādas - sacensības, rezultāti, distances, laiks, svars, centimetri, sejas krāsa vai laba kompānija un sajūtas pēc laba treniņa ( putra un tēja)katrs paņem kaut ko sev. Man vienmēr ir būtiskas sajūtas un iknedēļas rituāls, kaut vai svētdien, savākt savu gribas speķu un ķermeni, tad jau iegāja ritmā un izdevās sarunāt skriešanas partnerus arī nedēļas vidū 2 reizes, mani īstenībā no bērnības ir pievilkuši stadiona pasākumi un dažādas aktivitātes, reizēm piebiedrojos A. Dagadova audzēkņiem treniņos, tad manēžā, tad bija treks ar basketbola laikumu vidū, tad futbols vietā kur tagad ir šķēpmešanas sektori, un piesvīdusi svara zāle, tur kur tagad ir futbolistu ēka, un šķiet 47 gadu vecumā maz kas ir mainījies, lai gan tās sajūtas ģeogrāfiski nevar pārnest, ne pie kādiem apstākļiem, un trimda paliek trimda. Papagaiļi būrīti arī dzied maz vai nemaz.

Šā gada pavasarī tapa skaidrs, ka Ventspilī būs maratons, un daži skriešanas cīņu biedri mudināja uz pusmaratonu.Es nodomāju, nu priekš kam, varbūt citu reiz, bet tad kad liktenis bija lēmis doties uz daudzu latviešu sapņu zemi Lielbritāniju, Uvis ieteica nu varbūt pamēģini, jo tu jau esi tam gatavs, kas zin kā būs citu reizi.Principā jau vairāk par kādiem 15-16km nebiju skrējis, un man galvā vienmēr ir ASV Kennesaw universitātes sporta centrā izlasītais raksts, ka svarīgs ir skriešanas laiks kardio vaskulāram treniņam, nevis km un minūtes, bet tur viedokļi dalās. Un tā arī lēnām to „pusīti” noskrēju, bija protams kārdinājums pāris epizodes, kādu noķert, apdzīt, bet stingri pieturējos pie 2h skrējējiem un baloniem, jo mērķis bija 2h un līdz finišam.

Tagad Maratonaklubs jau trīs vai pieckāršojies ar jaunām sejām, un apjomi citi, kā arī noskaņas, bet galvenais neizvirzīt Napoleona plānus, lai nav lielas vilšanās. Galvenais ir kompleksas sajūtas, angļu valodā ir labs teiciens „enjoy the jorney, not the destination”-izbaudi ceļojumu, ne gala mērķi”, tas tieši der šim skriešanas pasākumam, bet es domāju to var attiecināt arī uz citām lietām sadzīvē.

Māris

 

Komentāri

Vārds


Komentārs


Pievienot komentāru