Kā es sāku skriet 

Drukāt
31.08.2016 19:06

Laikā, kad bērni bija pavisam mazi, sportošanai neatlika daudz laika. Taču man ļoti sāpēja mugura, tāpēc biju spiesta atrast laiku vingrošanai. Kad vingroju, mugura nesāpēja. Bet tiklīdz nesāpēja – tā es atkal palaidos slinkumā. Tagad bērni paaugušies un arī vairāk laika atliek sev. Sākumā, kad sapratu, ka it kā ir brīvāks laiks – nezināju, ko ar to iesākt. Vīrs aizraujas ar riteņbraukšanu, tāpēc pamēģināju to, bet bija bail traukties ar riteni lejā no kalna starp priedēm, kā viņš to dara. Vispār jau tieši viņa aktivitāte arī mani pamudināja uz sportu. Negribas atpalikt un būt nesportiskai.  Es sapņoju par kādu savu sportu, kas mani aizrautu un es to darītu ar prieku, nevis tāpēc ka vajag. Aprīļa sākumā izlasīju, ka visi interesenti ir aicināti pieteikties skriešanas treniņiem Reņķa dārzā. Man uzreiz bija skaidrs – es iešu! Es šad un tad pati paskrēju, bet nejutu nekādu progresu un tā vēlme vienmēr ātri apsīka. Nevarēju noskriet vairāk par 3km. Bet skriet it kā gribējās. Mazliet biedēja dzirdētais, ka tiem, kuriem sāp mugura, noteikti nevajag nodarboties ar skriešanu, bet izmetu to no galvas, jo ļoti vilka šis pasākums.

Un tad sākās jauns posms - treniņi Aigara un Andra vadībā, gatavošanās Ventspils maratonam. Kaut kur galvā pavīdēja doma, ka varbūt varētu mēģināt noskriet savus pirmos 10km, bet tobrīd tas likās ļoti nereāli. Treniņi man uzreiz iepatikās. Bija žēl katra treniņa, ko nācās izlaist citu darīšanu dēļ. Ļoti liela nozīme izrādījās kompānijai. Pati priekš sevis sapratu, ka esmu izteikts kompānijas cilvēks, jo tieši būšana tajā bariņā mani ļoti motivēja censties un darīt vairāk, labāk, ātrāk. Skatījos, kā citi progresēja un priecājos, ka arī man izdodas. Bija periods, kad personīgie rekordi bija katrā treniņā – tad tālākā distance, tad ātrākais skrējiens un katrā nākamajā to izdevās pārsist. Tas cēla spārnos! Mājās gāju pozitīvi uzlādēta, prieka un enerģijas pilna. Vispār jutos laimīga par to, ka beidzot esmu atradusi kaut ko savu. Jo sajūta, ka man tas der un es gribu turpināt, atnāca ātri. Jauni paziņas, jauni mērķi, daudz nebijušu notikumu. Pirmie 10km tika pieveikti Ventspils maratonā un tad jau bija skaidrs, ka tas turpināsies – āķis bija lūpā. Biju arī priecīga par savu noskrieto laiku – 56 min. Kaut gan izejot uz startu domāju, ka galvenais ir vienkārši noskriet un izturēt līdz galam. Taču skrienot adrenalīns kāpj un gribas kādu apdzīt un neviļus sāc domāt, ka vajadzētu noskriet zem stundas.

Pēc tam bija īsas bažas, kas notiks, kad tas viss beigsies. Jo treniņi bija plānoti kā projekts līdz Ventspils maratonam. Par laimi Aigars izlēma mūs turpināt trenēt! Pat negribējās domāt, ka tas viss varētu beigties. Zināju, ka man vajag šos trenerus, šos foršos, superīgos skriešanas biedrus sev pie pleca, jo tieši viņi dzen visvairāk. Arī treneri ir vienkārši dāvana, kuru nevar pārvērtēt.

Jau diezgan drīz pēc tad, kad viss sākās, iestājos Ventspils Maratona klubā. Kad Aigars un Andris pastāstīju, kas tas ir un ko no tā iegūsim, bija skaidrs - vēlos būt daļa no šī kluba. Kā jau minēju, esmu kompānijas cilvēks un man ļoti patīk šī sajūta, ka esmu daļiņa no kaut kā tik forša. Ir kopīgi pasākumi un kopīgas intereses, tagad arī mums ir  vienādi krekliņi – un tiešām ir sajūta – mēs esam klubs! Bet vislabākā sajūta ir tā, ka tas viss ir tikai sācies un vēl daudz, daudz superīgu notikumu priekšā.

Bez skriešanas man ir dažas citas nopietnas aizraušanās, kas nav saistītas ar sportu un tāpēc es noteikti neesmu pati aktīvākā, nebraucu uz visiem Latvijas skriešanas pasākumiem, bet es esmu ļoti pateicīga Aigaram un Andrim, par to, ka viņi radīja šo iespēju jebkuram iepazīt pasauli, ko sauc par skriešanu! Jebkuram iespēju pieteikties klubā un būt daļai no jums.

Tagad es bieži mostos ar vēlmi iet paskriet, un tas ir viens no mērķiem, ko gribēju sasniegt. Lai sportot ķermenis pats prasa un tas velk, nevis man sevi jāpiespiež. Protams, reizēm jau gadās piespiesties, bet pēc tam vienmēr tāpat ir 100% gandarījums! Es esmu pašā ceļa sākumā un ceru, ka vēl pati sevi pārsteigšu.

Un ziniet, kas ir visforšākais – man ne velna nesāp mugura!!!

Kristilla no Ventspils

 

Komentāri

Vārds


Komentārs


Pievienot komentāru