Kā vienas sacensības izglāba manu neizteiksmīgo skriešanas sezonu 

Drukāt
15.12.2016 21:40

Raksta ievadā sirsnīgu paldies par sniegto atbalstu 2016. gada skriešanas sezonā saku pirmkārt savai ģimenei. Liels paldies Andrim Valertam par iespēju startēt Maratona klubs/Venden komandā visos Bigbank Skrien Latvija posmos, kā arī par kedām un treniņtērpu. Paldies saku VSK Noskrien Rieksti blicei, kuri ticēja maniem spēkiem visas smagās sezonas garumā. Sezonas galveno mērķi – 2.vietu Stirnu Buka komandu ieskaitē – mēs kopā kā komanda sasniedzām. Pateicīgs esmu savam ļoti labam draugam Edgaram Rūtiņam, kurš mani atbalstīja un sniedza man ar skriešanu saistītu informāciju visas šīs sezonas un vairāku gadu garumā. Saku paldies arī saviem treneriem Nēmem Tāramē un Aigaram Matisonam.  Dziļu pateicību izjūtu pret savu masieri Jāni Dvēselīti, kurš darīja vieglas manas bieži pārpūlētās kājas un izlaboja manu ne reti savilkto muguru. Paldies arī visiem, kuri ticēja maniem spēkiem, un paldies arī tiem, kuri man neticēja, jo tieši viņi man bija kā dzinulis, lai es Frankfurtē sasniegtu savu personisko rekordu maratona distancē. Vēl es vēlos atvainoties Ilzei Valertei par to, ka raksts tapa tikai tagad, nevis jau agrāk, kā biju solījis.

Mana sezona: esmu stāvējis uz vietas

Pārāk neiedziļināšos detaļās, rakstot par savu skriešanas sezonu, to varētu raksturot dažos vārdos, jo manā skatījumā tā bija visai neveiksmīga, un to kopumā vēlos ātrāk aizmirst. Mana sezona nebija tāda, kā daudzi paziņas no manis varbūt gaidīja. Joprojām es taustos un esmu sava īstā ātruma meklējumos. Vismaz vājš mierinājums man ir snieguma stabilitāte visos Skrien Latvija posmos gan 10 km, gan pusmaratona distancēs. Lai gan es sarunās ar pārējiem skrējējiem biju minējis, ka galvenais starts man ir paredzēts rudenī Frankfurtē un pārējie mači man ir tikai sava veida  sagatavošanās posms tam, tomēr gan 10 km, gan pusmaratonā daudzi no manis gaidīja, ka es šīs distances skriešu par divām līdz trim minūtēm ātrāk, nekā es tās šogad noskrēju. Ja runāju godīgi, tad pats es arī cerēju, ka skriešu nedaudz labāk, taču dzīve ir dzīve, un tā ievieš savas korekcijas visās jomās, arī sportā, un tā nu sanāca, ka esmu sasniedzis zināmu līmeni un nostabilizējies, nevis progresējis.

Kāpēc tieši Frankfurtes maratons?

Pirmkārt, no daudziem skriešanas entuziastiem par šīs pilsētas trasi un paša maratona organizāciju kopumā esmu dzirdējis tikai labas atsauksmes.

Otrkārt, man ir iepaticies ceļot un nesameklēt kādu skrējienu, kaut vai tikai desmit kilometrus, un apvienot patīkamo ar lietderīgo būtu grēks.

Treškārt, tā kā man loterijās parasti neveicas un uz ātrāko maratona trasi pasaulē Berlīnē ļoti gribējās aizbraukt, tāpēc es uzskatīju, ka Frankfurte ir lielisks starts, kur es pats ar saviem spēkiem izskrietu Berlīnes maratonam vajadzīgo normatīvu. Lieki piebilst, ka mērķis bija nosprausts gana augsts (2h:44m:59s). Tas būtu apmēram 17 minūtes ātrāk par manu rezultātu iepriekšējā PB maratonā 2014. gadā Tallinā (3h:01m:52s).

Pēdējā pirmsmaratona nedēļa Latvijā

Tonedēļ pieturējos pie plāna – mierīgi mazi skrējieni un ogļhidrātu diēta. Pirmās trīs dienas ēdu produktus, kuri satur tikai olbaltumvielas. Kad trešdienas vakarā pēc treniņa man izsīka spēki, jo iestājās enerģijas bads, pakāpeniski sāku intensīvi ēst ogļhidrātiem bagātu barību: makaronus ar sieru, rīsus, griķus. Brokastīs: augļi, musli ar jogurtu, putra, nedaudz šokolādes un kūkas gabals, kā arī ogļhidrātu bagātais dzēriens „Vitargo”. Tie bija līdzekļi, kuri papildināja manas spēka rezerves un deva man enerģiju maratona dienā.

Lidojums uz Frankfurti un diena pirms lielā starta

Atzīšos, ka ar lidmašīnu uz ārzemēm lidoju pirmo reizi mūžā, taču bail no lidošanas man nebija. Drīzāk man bija tāds kā iekšēji patīkams satraukums, jo lidot man ļoti gribējās un pat tiku pasēdēt lidmašīnā pie loga. Par šādu iespēju man ir jāpateicas Viktoram Safutinam, jo vieta pie loga lidmašīnā bija rezervēta viņam.

Lidojums līdz Hānas lidostai ilga divas stundas, tam sekoja pusotras stundas garš brauciens ar autobusu līdz pašai Frankfurtei. Savā viesnīcā nonācām tikai pēcpusdienā. Veikli iekārtojāmies un gājām pēc sacensību numuriem uz maratona Expo aptuveni pusotra kilometra attālumā no mūsu viesnīcas.

Pašā Expo pēc numuriem garas rindas un cilvēku jūra, taču jau pēc desmit minūtēm atrodam  visīsāko rindu un tiekam pie saviem starta numuriem.

Notiek fotografēšanās gan pie uzvarētāju pjedestāla, gan pie maratonistu sienas un, protams, jāapmeklē neiztrūkstošā pastas pārtija. Finiša zonā makaroni tiek locīti iekšā uz nebēdu. Zem kājām sarkanais paklājs un blakus finiša zona. Viss ir super!

Vakarā neliela, mierīga pastaiga pa Frankfurtes ielām, tad naktsmiers līdz pat rītausmai.

Lielā diena un mana noskrietā maratona apraksts

Daļa no latviešu skrējēju bandas pirms starta.

Tā diena, kuru gaidīju un kurai gatavojos un trenējos veselu gadu, beidzot bija klāt. Īsais ceļš līdz startam un cilvēkiem pārpildītās ielas burtiski elektrizēja gaisu. Daudz laimīgu un smaidīgu skrējēju bija sastopami no agra rīta Frankfurtes ielās un starta zonā pirms starta.

Man bija jau izstrādāts savs plāns, kā es varētu noskriet maratonu. Pirmais – pats minimums, izlīst laukā no trīs stundām, lai sezona netiktu pilnīgi izgāzta. Otrais – 2h:55s un lēnāk. Tie bija skaitļi, kas būtu jāsasniedz Frankfurtē un ko man minēja daudzi pieredzējuši skrējēji. Trešais – noskriet ātrāk par Valda Ņilova sezonas labāko rezultātu Valmieras maratonā – 2h:49m:24s. Kāpēc tieši Valda rezultāts man bija kā mēraukla? Tāpēc ka Valdim bija tikpat slikta sezona, cik man, bet maratonu Valmierā viņš noskrēja labi.  Ceturtais – lai laimētos noskriet ātrāk par 2h:49m, tad ir jāsakrīt visām zvaigzēm un jābūt lielai veiksmei.

Lai nu kā, mērķis bija nosprausts, līdz ar to vismaz morāli skriet bija vieglāk.

Stāvot pa vidu starta pirmajā koridorā, zaudēju vienu minūti un deviņas sekundes. Lielajos maratonos ar šādām neērtībām ir jārēķinās. Par to centos nedomāt un gaidīju īsto brīdi, kad varēšu sākt kustēties. Pirmie četri kilometri pagāja, ar elkoņiem pa priekšu apdzenot lēnākos skrējējus. Pēc tam apsteidzu arī tempa turētājus, kuri skrēja uz 2h:59m, un strauji aizmuku no viņiem. Tālāk mans skrējiens bija diezgan haotisks un arī cipari pulkstenī liecināja par to, ka uzņemtais temps ir diezgan augsts, vidēji katru kilometru veicu krietni zem četrām minūtēm. Pie sevis nodomāju, kur gan es tik ātri nesos, jo jau no pirmajiem kilometriem skrēju krietni virs savām spējām, bet spītīgi turpināju skriet uzņemtajā tempā.

Pirmo maratona pusi es veicu Berlīnes maratona normatīva tempā jeb pusmaratons tika noskriets ātrāk par 1h:22min. Pēc 25. kilometra izjutu pirmās grūtības un pēc 28. kilometra jau saskāros ar savu maratona sienu. Turpināju cīnīties ar sevi un domām par izstāšanos. Pēdējie 8 kilometri gāja ļoti smagi, tad man par skriešanu vairs pat domāt negribējās. Vēl šie jautājumi sev, kamdēļ es to daru, kamdēļ man vajag tā mocīties, un kaut kas par nākamās sezonas izlaišanu arī manā galvā pavīdēja.

Lai gan es trasē strauji plīsu, divus kilometrus pirms finiša, paskatoties pulkstenī, secināju, ka vēl joprojām esmu priekšā savam uzstādītajam mērķim, tāpēc sakozdams zobus,  saņēmu pēdējos spēkus un centos kārtīgi atstrādāt finišu. Tas man izdevās, jo pēdējos divus kilometrus temps atkal bija zem četrām minūtēm uz kilometru, lai gan lēnākie kilometri man bija noslīdējuši jau uz necilajiem 4m:12s/1km.

Ieraugot finišā 2h:47:19s un pulkstenī čipa laiku 2h:46m:10s, vēl nespēju aptvert, ko biju paveicis. Tas, kā es noskrēju šo maratonu, pārsteidza mani pašu nesagatavotu. Nezināju, ka varu tik ātri noskriet šādu distanci. Rezultātā biju izpildījis plānu  A+ , desmit minūtes nogulēju uz sarkanā paklāja un kādu pusstundu nevarēju normāli pastaigāt. Beidzot biju izšāvis visu savu pulveri, kas bija sakrājies manī. Pēc ilgāka laika šis skrējiens Frankfurtes ielās bija cīņa ar sevi un savu raksturu. Viegli nebija, taču cīņu es uzvarēju, un rezultātā plīsiens otrajā pusītē par standarta divarpus minūtēm.

Pašu skrējienu vērtēju kā B , jo taktiski sāku skriet ļoti nepareizi, kas man arī lika otrajā distances pusē zaudēt  tās divarpus minūtes. Tomēr žēloties būtu grēks, jo galu galā savu PB maratonā es uzlaboju par 15 minūtēm un šogad šis ir 18. labākais noskrietais maratons Latvijā. Laba sajūta ir būt starp top 25 ātrākajiem maratonistu vīriem Latvijā. Paldies jāsaka Andrim Staģim par šīs statistikas apkopojumu.

Secinājumi

Tik labi maratonu Frankfurtē man palīdzēja noskriet darbs stadionā, labs miegs un pareizs ēšanas režīms maratona nedēļā, kā arī vairāku tuvu cilvēku un trenera sniegtie padomi, ko un kā labāk darīt, gatavojoties maratonam un skriešanas sezonai kopumā.

Lai gan jūtu, ka man ir potenciāls noskriet maratonu krietni ātrāk, nākamos divus gadus maratonu neskriešu. Esmu nolēmis savus spēkus pārbaudīt īsākās distancēs. Vēl vairāk būšu redzams stadionā un uz šosejas ar 5 km distances dalībnieka numuru uz krūtīm. Visticamāk arī kādu pusmaratonu jaunajā sezonā izmēģināšu, bet noteikti neko garāku.

Gatis Štulbergs

Komentāri

Vārds


Komentārs


Pievienot komentāru