Toreiz, 2010. gadā tas bija neparasti ... 

Drukāt
16.03.2017 20:28

-Parastas dienas rīts sākas ar kafiju/tēju vai skrējienu? Rīts sākas 6.00, parasti ar kafiju, tagad tā ir vienīgā krūze dienā. Ja Sako (haskija suns 4 gadus jauns) ļoti “nocieties”, tad iznāk neliels skrējiens pirms kafijas.


 

- Kurš no Jums pirmais pievērsās skriešanai? Vai Jūs skrienat jau no skolas gadiem? Man vienmēr ir paticis kas neparasts, bet noderīgs. 1.nūjošanas festivāls - 3km pa kalnu, domāju, ka nepabeigšu distanci, bija ļoti grūti, bet gribējās grāmatu par Ventspili, tā 2.vieta savā vecuma grupā. Reņķa dārzā bija paredzēts Maratona kluba koptreniņš. Atkal kas jauns. Uzģērbu kaut ko, lai paskrietu, Jāni pierunāju uzvilkt kaut vai botes. Man jau bija 55, Jānim 57. Lēni skrēju ar Zani Boitmani, ļoti lēni. Jānis palika mani gaidot, bet nesagaidīja, jo arī izmēģināja paskriet. Es skolas laikā labi skrēju īsās - sprinta distances (tā teica sk. Ābiķis), vēlāk arī A.Dagadovs pievērsa uzmanību manam skriešanas veidam, bet man bija mūzikas skola. Bija diplomi skriešanā un granātas, bumbiņas mešanā. Arī Jānis skrēja skolā, spēlēja basketbolu mūzikas vidusskolā, konservatorijā. Mans hobijs līdz 8.klasei bija slidošana. Kopā ar papu gāju uz stadionu gandrīz katru vakaru, viņš labi slidoja...Jāņa hobijs - slēpošana. Abi vēl tagad labprāt braucam ar velosipēdiem.


- Jūsu sirdslieta ir mūzika. Tā veicina, papildina, varbūt izdaiļo skriešanu? Mūzikai ir atdoti 18 gadi, mācības divās skolās, Jānis bērnu skolu beidza akordeona spēlē, vidusskolu un augstskolu kā pūšamo instrumentu students. Tagad gan skriešana mums vairāk palīdz darba procesā, jo katru dienu ir darbs, katru dienu skan mūzika, Konkursi, festivāli, eksāmeni - tas ir stress, jo pārdzīvoju par katru audzēkni, tad skriešana vienīgā palīdz savākties, sakārtot domas. Jānis vairākus gadus ir Stiklu internātpamatskolas pedagogs, bez kustībām - nekā.


- Ja kādu dienu negribas skriet, tad to var aizvietot ar...? Par cik dēls iegādājās haskija suni, kurš ir ļoti skrejošs, aktīvs, esam pakārtoti viņam. Ne dienas bez skriešanas, jebkādos laika apstākļos.


- No 5km līdz pusmaratonam ir jūsu pieveikto distanču garums. Vai kādreiz tām pievienosies arī maratons? Gribējās Maratonu noskriet Ventspilī, bet ceļa problēmas neļāva skriet nemaz, tikai ar suni. Nekad nesaku - nekad. Varbūt Jānis pieveiks, jo ir jau pensijā un pēdējo gadu strādā Stiklos.


- Kā Jūs atgūstat spēkus pēc grūtām distancēm? Vai palutiniet viens otru? Ja skriešana iekrīt vasarā, labi, bet, ja skolas laikā - nākošajā dienā uz skolu. Esam visu laiku kopā, Jānis neskrien sacensībās un izbraukumos bez manis. Tādi mēs esam - kopā visur - priekos un bēdās.


-Pastāstiet par savu skrējienu ģeogrāfiju-vietām, uz kurām Jūs aizvedusi skriešana? Pateicoties tikai Maratona klubam pirms 5 gadiem skrējām Berlīnas pusmaratonā, Drēzdene, Vīne, Bratislava, Varšava, Vjazovna. Šogad atkal Berlīne, mēģināšu pārvarēt bailes, kas sēž galvā. Maratona klubs - tā ir vērtība, vērtība kopābūšanai, motivācija skriešanai.

- Kas ir tas, bez kā Jūs nevarat iedomāties savu dzīvi? Mūsu dzīve ir KUSTĪBA. Kad neskrējām, daudz staigājām, ļoti daudz. Mums nav auto (tagad tas traucē), bet visur ar kājām. Kustība + mūzika! Veiksme visā un Dieva klātbūtne!

Jautāja Sandra, bildes no Marinas & Jāņa fotoarhīva

 

Komentāri

Vārds


Komentārs


Pievienot komentāru