Kā braucām uz Slovākiju pēc normatīva 

Drukāt
25.04.2017 21:45

Nesen atgriezos ar Juri Kalniņu no Parīzes maratona, un dodos nākamajā braucienā, uz Slovākiju. Nebiju domājis par šo uzrakstīt, bet emocijas ņēma virsroku, ir jāuzraksta, jo tas bija pavisam kaut kas cits, nekā apmeklēt kādu skrējienu vai populāru maratonu. Tā kā MARATONA KLUBS ir uzņēmies šefību par Ruslanu Smolonski un Artūru Medvedu, pirmais tieši tagad devās uz Slovākiju, lai mēģinātu izpildīt normatīvu 20km soļošanā uz U23 čempionātu 2017.gada vasarā Bidgoščā.

Braucam trijatā, treneris Arnis Rumbenieks, es un pats Ruslans. Būtu pareizi, ja mums dotos līdz fizioterapeits, un dakteris, bet iztiekam bez diviem pēdējiem minētājiem. Lidojam ceturtdien uz Slovākijas galvaspilsētu Bratislavu, tiešā reisa nav, bet ir labs savienojums Ryanair reisiem Rīga – Berlīne – Bratislava, plkst. 13:00 kāpjam lidmašīnā, un jau ap plkst. 18:00 esam Bratislavā. Mačs notiks sestdien, Slovākijas pilsētiņā Borsky Mikulaš, 60km no galvaspilsētas. Mūs lidostā sagaida organizatoru pārstāvis Martins, ar uzrakstu „LATVIA”

*Arnis "atņēma" uzrakstu Martinam

Martinam jauns MB autiņš, šis ne vārda angliski, bet caur krievu valodu saprotamies labi, priekšā sēž Arnis, viņam patīk komunicēt ar „svešajiem”, stāsta krieviski anekdotes, runājam par ģimenes stāvokļiem, saka, ka meitene Danka, galvenā organizatori pavisam slima. Saprotam, ka Danka likusi mūs aizvest uz krodziņu, pabarot. Iebraucam krodziņā, tur mūs sagaida Jans, Dankas tēvs, šis angliski ne vārda, bet māk pa 80% krieviski. Krodziņā varam izvēlēties jebko, ieskaitot alko, taču izvēlāmies tikai slovāku nacionālo – brinzas siera klimpas, ar saldo krējumu un speķīti, alko nevaram, jo vēl uz treniņu iesim.

*ļoti garšīgi

Jans sajūsmā par mūsu ierašanos, mētājam jokus, smiekli pa visu krogu .... un šajā brīdī es sapratu, ka man ir jāuzraksta par šo braucienu – Arnis parādīja sava tēva foto (Aivars Rumbenieks, viens no izcilākajiem Latvijas vecā laika soļotājiem un treneris), un, protams, Jans pazina Aivaru, pazina citus soļotājus no Latvijas, Lietuvas, viņš pazīst pasaules zvaigznes, jo ir iekšā soļošanā ar visiem 100, viņi mīl šo sporta veidu, viņi ir kā brālība, ka vienu mirkli sajutos pat lieks ar saviem 13 noskrietajiem maratoniem, bet tad „palielījos”, ka šiem diviem meklēju naudu un palīdzu viņiem sportot un attīstīties, un es kļuvu par savējo, bez kaut kādas izlikšanos, tas bija pa īstam. Arī Danka slima ieradās krodziņā, lai sasveicinātos, un izdzertu piparmētru tēju, kas smaržoja briesmīgi (kā Maximā pa 20 centiem), bet brinzas klimpas bija izcilas. Danka runā angliski. Martins ar savu MB mūs gaida, un tad mēs no šīs pilsētas, kur notiks sestdien mači, dzīvosim 20km, citā miestā, pie Austrijas robežas.

*līdz Austrijas robežai 1km, līdz pilsētiņai 3km, ir atškrība

Organizatori mums vakariņas uzsauc, dzīvošana miestiņā, ēšana, braukšana uz „kurieni vēlāmies”, viss par brīvu. Kad centos kaut ko maksāt, bija pilnīgs un saprotams atteikums – nē! Dzīvojam mēs kaut kādā „pionieru” nometnē, tur būšot soļotāju centrs, bulgāri jau ieradušies, itāļus dzirdam, horvāti tūlīt iebrauks ...  man tas viss patika, ne tāpēc, ka tas pa velti, bet dēļ attieksmes. Jau tumšs, ejam uz vakara treniņu, aizskrienam/aizsoļojam uz Austriju.

*treniņš tumsā

Mums divas istabas, mums ar Arni divatā, Ruslans viens pats, viņam jau būs pēc 45h jāpilda normatīvs uz U23 Eiropas čempionātu. Ceļamies – mums trīs reizes ēdināšana visas dienas, ejam brokastīs ... te mēs kārtīgi iesmējām, to mēs darījām katrā ēdienu reizē – tās pavāres bija arī no „pionieru” nometnes, mūs baroja kā 80. – 90.gados kaut kādas nometnēs, brokastīs cīsiņi, pusdienās zupiņa ar nūdelēm un dažiem burkāniem, bija arī rīsi ar vistiņu, bet viss kā kādā nometnē, bet dāmas centās, un viss bija labi, jo Ruslanam Arnis bija nozīmējis savu, līdzpaņemto ēdiena karti.

*Arnim "pionieru" nometnes cīsiņi neiet pie dūšas

Pēc brokastīm treniņš, pusdienlaikā mums atbrauc pakaļ šoferis, Jozefs Bobek – viņš būs mūsu šoferis, varam braukt, kur vēlamies. Dodamies uz Bratislavu, pāris stundas to pabaudīt, apēst medus kūku, izstaigāt vecpilsētu, redzēt Donavu, tur ap 500 000 iedzīvotāju, Arnis sola atgriezties, kaut kad nākotnē, ne ar Jozefu.

*pie Prezidenta pils

Nākamā diena maču diena, sola lietu, bet sola, ka ieradīsies pats Matejs Tots – Rio Olimpisko spēļu 50km distances uzvarētājs, tātad šā laika pats labākais soļotājs pasaulē.

*Ruslans ar Totu

Starts tikai plkst.16:00, bet mači sākas jau plkst. 13:00, es dodos ar Jozefu un bulgāru meitenēm uz startu jau no rīta, Ruslans ar Arni briest, varbūt nedaudz nīkst, jo „pionieru” nometnē jau nav ko darīt. Pilsētiņā es domāju, šis ir gada notikums. Mači saucās ZAHORACKA 20 (DVACAKTKA), tas tik jauki skan slovāku valodā, ka man patīk. Sacensību atklāšana, visa pilsētas dome, kaut kādi piemiņas brīži, Jans ar Danku skraidī kā traki, kā jau organizatori, bet līst, un ir auksti. Sāk soļot bērni - 1km, tad 2km, tad 5km, tad pilsētas slavenības 1km, un tad jau Ruslans un Arnis ir klāt, Jozefs šos ar prieku atgādājis. Kaut kad jautāju, vai nevajag par degvielu samaksāt, šis atbildēja, viņam ir prieks par šiem pilsētas svētkiem, priekš par mums, un tas ir viņa ieguldījums pilsētā .... nu tā vismaz es sapratu, kaut Jozefs ne krieviski, ne angliski nerunāja. Jozefam ir 62, viņš atcerējās, ka 12 gadu vecumā viņam bijusi vēstuļu draudzene no Rīgas – Skaidrīte Petrovska, ja kāds pazīst šo Skaidrīti, viņai tagad ap 60 vajadzētu būt, pasveiciniet viņu no slovāka Jozefa Bobeka!

*atbalstītāju dēlis, tur arī mūsu Jozefs Bobeks

Atkal man iznāk gari – Ruslans gatavs mačam, normatīvs uz Eiropas čempi 1st 30minūtes, sakām Ruslanam, mums vajag tikai normatīvu, mums nevajag ne 1st 28min, ne 1st 26min, šoreiz tikai normatīvu, respektīvi 1st 29min un 59sec. Soļotājiem ir tāda īpatnība, ka par nepareizu tehniku dod piezīmes, divas drīkst būt, trešā – tad mači tev beigušiem, jo ātrāk iet, jo lielākas iespējas nopelnīt piezīmes. Līst baigi, vējš stiprs, ovācijas par Tota ierašanās, mēs ar Arni zem telts ar Ruslana dzeršanas pudelēm, jo līst drausmīgi. Jans pavisam saskumis.

*3minūtes līdz startam

Ruslanam katrs kilometrs jāveic pa 4min un 30 sekundēm, un pēdējais kilometrs pa 4min un 29 sekundēm, pavisam vienkārši. Izveidots 1km aplis, tātad 20 apļi, un var precīzi un skaidri saprast vai būs normatīvs, vai nebūs. Pirmais kilometrs pa 4:35 ... mazliet sabīstos, jo parasti jau tomēr sākums ātrāk, ik sevišķi tādā kompānijā kā Tots. Otrais kilometrs 4:30, trešais 4:25, ceturtais 4:22 ... un mums pirmā piezīme – „lidojums”, bļaujam ar Arni, lai netrako, lai paliek uz  4:30 ... pēc 10km mums ap 8 sekundēm handikaps, lietus nedaudz pārstāj, pa priekš visiem drāžas Tots, kaut arī temps lēns, esot solījis iziet 1st un 23minūtēs, bet iet tuvāk 25minūtēm.

Tā mums tās 10 sekunžu handikaps turas, un pēkšņi mums otrā piezīme – atkal „lidojums”, tad mēs ar Arni dalāmies, Arnis vienā galā, pie Latvijas karoga, es pie dzērienu punkta, laikam tos pēdējos kilometrus nokliedzu – „Ruslan, nekāda lidojuma, tas tiesnesis „kretīns” uz tevi baigi lūr” ... finišā 1stunda 29minūtes 55 sekundes, saspringums man bija līdz pēdējiem metriem, un tā bija Ruslana uzvara, prieks neizmērojams – mērķis, dēļ kura lidojām 1500 km no mājām bija izpildīts.

*darīts!

Nosalis biju līdz kaulam, pirmajā veikalā ņemu Borovičku (slovāku kandža), un laikam gramus 150 uzreiz izdzēru no pudeles, lietus, protams, mijās, Jozefs mūs ved „pionieru” viesnīcu, atpakaļ uz apbalvošanu, mēs nebijām pirmajā trijniekā, bet mēs bijām uzvarētāji. Kad pateicām Janam, ka normatīvs ir, šis pat apraudājās, pa īstam!

*Jans par mūsu uzvaru bija priecīgs

Pēc apbalvošanas gaidām Jozefu, vietējie slovāki mūs aizved uz tuvējo krogu (tāpat ka Parīzē, tur kafejnīcās smēķē!!!), šiem mums uzsauc pāris Borovičkas, uzzinājuši, ka Arnis bijis Rio olimpiādē kopā ar Totu, sākās foto sesija, mēs paķeram slovākus, ka nākamajā pasaules čepmpī Ķelnē hokejā viņus piesmiesim, pieminām Šupleru, Hosu .... nu forši čali tie slovāki no mazpilsētas!

*ar slovāku čomiem piepīpētā krogā

Atpakaļ ceļā lidmašīnā palasu grāmatu, daiļliteratūras stilā, bet uz patiesiem faktiem, tiku līdz pusei, kad ASV maratoniste Dīna Kastore (tā, kura ir skriešanas filmā Spirit of Marathon jeb Maratona gars) „izlūdzās” sev treneri Dr. Džo Vidžilu, laikam dižākais skriešanas eksperts ASV, pirmie padomi ko viņai deva – „Trenē dāsnumu, esi devīga”, „Uzlabo personīgās attiecības” un „Saglabā uzticību savai vērtību sistēmai”, un par ēšanu bija pavisam labs padoms: „Ēd kā nabadzīgs cilvēks!” Stāsts grāmatā nav tikai par Dīnu, bet par „skriešanu ar galvu”, par taraumaru skrējēju tautu.

*iesaku izlasīt, varu iedot

Kopsavilkums – atgriezos mājās, esmu ļoti noguris, bet bija patiess prieks šīs 100h būt kopā ar Arni un Ruslanu, īsts PALDIES viņiem un visiem slovāku draugiem!

Andris – pietiek, kādu laiku nekur nebraukšu

Komentāri

Vārds


Komentārs


Pievienot komentāru