INGA. AR ODZIŅU. 

Drukāt
25.07.2017 09:16

Kad rakstu par mūsējiem, stāsts nav tikai par skriešanu. Stāsts ir par interesantām, radošām personībām, viņu sasniegumiem, vaļaspriekiem.  Šoreiz mana sarunu biedrene ir Inga Ziediņa, ļoti sievišķīga skrējēja, kuru distancē gandrīz vienmēr redzu smaidošu.

-Kāds ir Tavs ceļš uz sportu? Vai Tu atradi skriešanu, jeb skriešana atrada Tevi?

Skolas laikā man neparko nepadevās īsās distances. 60m, 100 m distancēs es tikai gatavojos uzņemt ātrumu, bet pārējie visi jau sen gabalā. Normatīvus izpildīt nespēju, arī visa veida lēkšanās un mešanās, jo bija vajadzīgs ieskrējiens. Situāciju žurnālā varēju labot tikai skrienot krosiņu un ziemā slēpojot. Vēl savos padsmit gados trenējos airēšanā. Uz ūdens jau visiem gribējās, bet bija jāveic arī sausie treniņi un krosi. Es neatceros cik garas bija distances, bet pieņemu, ka garāki par 3kilometriem tie krosi nebija. Visspilgtāk atmiņā iespiedies – ak šausmas – treneris reiz lika skriet 10 kilometrus! Mēs bijām šokā un teicām, ka tas nevar būt nopietni, ka meitenes nevar tik daudz noskriet. Treneris bija nepielūdzams, bet brīnums notika-es noskrēju un pat izdzīvoju J. Laikam jau skriešana mani atrada, jo es to nemeklēju. Man iepatikās, ka reizi nedēļā stadionā, krājot kilometrus, varēja tikt pie nozīmītēm. Tolaik tur stadionā tusēja tāds bariņš „dullu veču”, kas izmantoja katru izdevību kaut kur aizbraukt lai paskrietu. Tā es pamanījos ar viņiem kopā aizbraukt uz Maskavu. Plānoto 10 kilometru vietā noskrēju visu pilno maratonu.

-Zināms, ka esi skrējusi no Rīgas uz Valmieru (107km). Vai iesaki to katram pamēģināt? Varbūt esi skrējusi kādu, vēl garāku distanci?

Neiesaku! Nekad un nevienam! Vismaz tādā veidā, kā to darīju pati 1990.gadā. Tajā laikā biju pirms pusotra gada noskrējusi divus maratonus un vienu reizi 25 kilometrus. Par labu sagatavošanos to nekādi nevarētu saukt.

Šobrīd manā kontā ir 16 maratoni, 43 pusmaratoni, 4 reizes 50kilometri (viens no tiem ir nepabeigtais 100-nieks Katarā), divi 100 kilometru skrējieni, divi 12 stundu skrējieni – 90 un 92 km, 10 skrējieni robežās no 50 līdz 80 kilometriem, trīs reizes no Rīgas līdz Valmierai. Par garāko skrējienu uzskatu 24 stundu rogainingā pieveiktos 126 kilometrus, kas sevī ietver gan mazliet šoseju, gan treilu, gan brišanu pa purvu līdz ceļiem ūdenī, visādus brikšņus un vēl kautiņu ar odiem.

- Maratona klubā esi no tā pirmsākumiem? Kāpēc tieši šis klubs?

Tā sagadījās. Tieši tad, kad internetā meklēju skriešanas domubiedrus, nejauši atradu, ka tikko nodibinājies Ventspils maratona klubs, kurš turklāt organizē braucienu uz Berlīnes pusmaratonu. 

- Skatoties uz Tevi distancē, šķiet, ka Tev nav grūti, jo esi tik smaidīga. Vai tā ir?

Vienkārši tos momentus kad ir grūti, vēl neviens fotogrāfs nav noķēris J

- Stāsta, ka pirms gariem skrējieniem droši var ēst kūkas, jo distancē tās pārvēršas enerģijā. Tavas attiecības ar kūkām?

Jau savos 19 gados, kad gatavojos skrējienam Rīga - Valmiera, biju ne vien saklausījusies, bet arī pati ļoti pārliecināta, ka daudz labāk enerģiju dod auzu tume. Šī pārliecība ar gadiem nekur nav pazudusi, bet vienalga – no kūkām atteikties nespēju. Laikam tieši tāpēc Katarā nevarēju pieveikt 100kilometrus.

- Skrien Latvija, rogainings, vai Stirnu buks? Kurš no šiem vistuvākais Tev? Kāpēc?

Rogainings. Man patīk izaicinājumi un šobrīd vērtīgāk par ātru skriešanu (laikam jau tāpat par daudz sev pāri esmu nodarījusi) man šķiet iemācīties, lai kājas neskrien ātrāk par galvu. Te mani varētu saprast tie, kas kaut reizi dzīvē pamēģinājuši ar karti un kompasu rokā saprast, kur ir ziemeļi, kur punkts paslēpts, kā līdz tam labāk nokļūt un kāpēc tas neatrodas tur, kur es to meklēju.

-Kādreiz, pēc pieveikta pusmaratona, nākošajā dienā devis uz sacensībām riteņbraukšanā?

Jā! Esmu piedalījusies MTB kalnu divriteņu sacensībās. Arī triatlonu esmu pamēģinājusi. Ja labāk apgūtu peldēt prasmi, piedalītos biežāk. Man vispār patīk sacensības ar odziņu. Tādas, kurās varu pacīnīties.

- Vai arī savu ģimeni esi iesaistījusi skriešanā?

Piespiedusi nevienu nekad neesmu, bet – jā, vairāk vai mazāk aktīvi skrienam visi – arī vīrs un abi dēli. Tikai katrs pēc savām spējām un patikšanas.

- Vai Tu varētu iztikt bez skriešanas? Ko Tu tad darītu?

Es domāju, ka ne jau pats skriešanas process ir galvenais, bet tas, kas nāk bonusā – kustību prieks, izaicinājums, laimes hormoni, sevis pierādīšana, komunikācija, forši cilvēki apkārt. Var staigāt pa mežu, ogot, sēņot, vērot dabu, klausīties putnus, vērot  Arī saullēktu vai saulrietu, radīt ko sakaistu savām rokām – adīt, gleznot – var darīt jebko, kas rada prieku gan sev, gan citiem. Protams, kustības ir ļoti svarīgas veselībai, bet es arī apzinos, ka tādā apjomā kā es to daru, ne vienmēr tas ir veselībai noderīgākais.

P.S. Vai zinājāt, ka Ingai brīvajos brīžos patīk adīt? Gaidot transportu, pēc paveiktas distances un vēl…Ja esat domājuši par savu tautas tērpu, tieši Inga jums uzadīs brīnumskaistas mežģīņu zeķes. Zinu to, jo man tādas jau ir! Iesaku!

Sandra.

Komentāri

Vārds


Komentārs


Pievienot komentāru