Kādā jaukā 2016.gada vasaras vakarā, kad pludmales smiltīs laiski gulēt īsti negribējās un visi mājas darbi bija apdarīti, domāju ar ko gan sevi nodarbināt? Skriet, jāiet paskriet. Pēdējo reizi skrēju tieši 18 gadus atpakaļ vidusskolas fizkultūras stundās un tā nebūt nebija mana mīļākā nodarbe. Un ne tikai skriešana, bet vispār sports kā tāds. Taču gribējās pamēģināt kaut ko jaunu un neiespējamu, kā arī pārsteigt tuviniekus un mūžīgi sāpošā spranda un galva no sēdēšanas pie datora darbā nedeva mieru. Tāpat dažādi medicīnas guru apkārt skandināja, ka jāiet vingrot un jākustas. Ak jā, un skapī putekļus krāja nezin kāpēc nopirktas Nike skriešanas botas (nevarēju nepirkt, atlaide bija liela). Izdomāju maršrutu, saģērbos un aiziet.

Atzīšos sajūta bija vairāk nekā dīvaina, jo “visi taču uz mani skatās brrr”. "Es vairs nevaru, mirstu" iestājās pēc pirmajiem 200m. Kaut kā nomocījos līdz galam un secināju, kā es nevarēju paskriet skolas laikā, tā es nevaru paskriet arī tagad. Lai gan tie bija tikai 1,3 km (vidējais temps 8:24 min/km). Nevarēju saprast, nu kā tas var patikt? Darba kolēģe Ilze Valerte skrien jau daudzus gadus un skriešanas tēma visu laiku virmoja man apkārt. Atceros, ka sākums viņai arī nebija necik viegls. Bet tas bija lielisks piemērs, ka tomēr var, ja trenējas. Tā nu man palika interesanti, es sevi izaicināju. Citi var un es nevaru, nē, man jāmēģina. Ielādēju telefonā Endomondo rezultātu salīdzināšanai un katru vakaru vai brīvdienās agri no rītiem gāju skriet. Savu treniņu plānu izdomāju pati - līdz nāvei sevi nemocīt, bet skriet pamazām, cik varu un ja nevaru, tad vienkārši iet un atkal skriet. Pa mazam gabaliņam audzēju noskrietos metrus un arī ātrums uzlabojās. Tā kā neesmu īpaši kompānijas cilvēks, skriešana vienatnē mani ļoti apmierināja. Skrienot, klausījos dabu, baudīju meža smaržu, cīnījos ar sevi un reizē arī kaifoju par saviem "sasniegumiem". Ja vēl kāds paslavēja, tas man bija kā medus. Un kad es varēju noskriet 2 km, tad man gribējās noskriet 3 un tā tālāk. Āķis bija lūpā.  Doma par piedalīšanos kādos kopīgos skriešanas pasākumos nebija, taču varēju jau stabili noskriet 5 km. Laime tāda it kā tie būtu nevis 5 km, bet maratons. Līdz vienu dienu Ilze Valerte saka: "cik ilgi skriesi pa krūmiem, jāiet cilvēkos :)" Saņēmos un pieteicos Ventspils Maratona kluba rīkotajā 2016.g. Rudens noslēguma skrējienā. Pirmās sacensības.  Satraukums liels, taču pasākums noritēja maksimāli pozitīvā gaisotnē. Sajūtas lieliskas. Noskrēju savu pirmo oficiālo piecīti ar vidējo tempu 6:01 min/km. Tad arī sapratu, ka noteikti gribēšu piedalīties Ventspils Piedzīvojumu parka maratonā.

 

Vairs nevarēju iedomāties vakarus bez skriešanas. Iestājās aukstā sezona jeb ziema, domāju ko nu, kā būs?  Slidens taču, auksts un arī tumšs ārā. Bailēm lielas acis. Par laimi ziema lutināja - praktiski bez sniega. Sanāca labāk kā biju domājusi. Pie tam secināju, ka ziemā skriet man patīk labāk, nav tik ļoti karsts.

 Lai gan biju šādu tādu informāciju ieguvusi internetā, lasot dažādus forumus, pavasarī izmantoju iespēju piedalīties Ventspils Maratona kluba rīkotajos seminārtreniņos “No dīvāna līdz maratonam” kopā ar populāriem sportistiem, treneriem un citiem savas jomas profesionāļiem, ar kuriem kopā esot, laiks paskrēja nemanot. Būt kompānijā ar citiem līdzīgi domājošiem mani iedvesmoja un aizrāva. Ilgi vairs nebija jāgaida un es jau biju iestājusies klubā.

         

 

  

Pagājis mazliet vairāk kā gads skrienot. Ir nopelnīta pirmā Ventspils piedzīvojumu parka maratona medaļa.

Ir rezultāti - mani, kas nav salīdzināmi ar profesionālu sportistu rezultātiem, taču mani tie bezgala priecē. Jo ir tik forši vakarā pēc darba noskriet 5-7 km vai reizēm 10 un paskatīties Endomondo, ka vidējais temps ir, piemēram, 5:45 - 6:30 min/km un esmu enerģijas pilna. Veselība ir uzlabojusies, nostiprinājušies muskuļi, iepazīti jauni cilvēki un iegūta jauna un noderīga informācija. Un galvenais - man ir sportisks Hobijs, piederības sajūta un esmu Ventspils Maratona kluba dalībniece  ♡

       

Ar savu vienkāršo stāstu gribētu iedvesmot citus vismaz pamēģināt. Redzu, kā paziņu lokā cilvēki interesējas, taču baidās uzsākt. Kompānijā vai vienatnē, vienalga, bet pamēģināt. Jo, ja man kāds 10 gadus atpakaļ būtu teicis, ka es skriešu un vēl vairāk, man tas patiks, nekad tam neticētu. Nekad. Bet viss kļūst iespējams.

Man patīk