Padomāju skrienot 

Drukāt
07.11.2017 09:13

Šodien skrienot aizdomājos, ko man nozīmē skriešana un jo vairāk par to domāju skrienot, jo priecīgāka un pateicīgāka sajutos. Skriet manā šībrīža tagadnes punktā nozīmē būt centrātai uz sevi, uz savu iekšpusi, iespēja pārslēgt fokusu no ārējās vides un apstākļiem uz savu iekšējo pasauli, veltīt laiku sev un tikai sev. Mana mīļākā distance ir 10-12 km, kas aizņem aptuveni stundu laika, ar ko ir pilnīgi pietiekoši, lai nodotos meditācijai, “iegremdētos” un atrastu visas atbildes uz jautājumiem, kuri kādu laiku “karājušies gaisā” un nav varējuši atrisināties. Skrējiena laikā ļoti bieži ienāk prātā dažādas jaunas idejas, un veidi, kā tās būtu interesanti realizēt. Reizēm skrienu tematiskos skrējienus, kur fokusējos tikai uz vienu īpašību  un visu skrējiena laiku to skandēju kā mantru .


Tā var būt pateicība, mīlestība, miers, prieks vai jebkura cita īpašība, kas tajā brīdī aktuāla. Tieši tāds bija mans pirmais pusmaratons, ko šogad noskrēju “We run Riga”pasākuma laikā. Viss fokuss bija uz pateicību, tas bija pateicības skrējiens, kurā pilnīgi visas divas stundas, ko pavadīju skrienot, fokusējos uz pateicību, uzskaitīju domās visu, par ko esmu savā dzīvē pateicīga, sūtīju pateicības pilnas domas cilvēkiem, kuriem esmu pateicīga, skatījos sejā citiem skrējējiem un izjutu dziļu pateicību par to, ka varu skriet, ka varu to darīt kopā ar citiem tik foršiem cilvēkiem, domāju, ka tieši pateicoties pateicībai , ko jutu visu skrējiena laiku, jutos tik spēcīga, enerģijas pārpilna, ka varēju savu pirmo pusmaratonu veikt laikā zem divām stundām.

Vienmēr gan tā nav bijis, ka skriešana būtu sagādājusi prieku un veikusies tik gludi. Atceros, ka sākumā pirmie krosiņi skolā, kur bija jāskrien 2 km, likās ļoti gari gabali un prasīja lielu piepūli. Tāpat arī vēlāk, ap 16 gadu vecumu, kad sāku skriet pastāvīgi pa vakariem 3-4 km, vienmēr biju pēc skriešanas pārgurusi, sarkana kā biete un uztvēru skriešanu kā darbību, uz kuru sevi ir jāpiespiež. Trenēju savu mērķtiecību un audzināju raksturu, skrēju “ar sakostiem zobiem”. Vienmēr paticis skriet vienatnē, jo tad var regulēt savu tempu, pārbaudīt savu spēju robežas, just, kuros brīžos sevi jāspiež vairāk, atrast veidus, kā skriet vieglāk, dabūt “savu skriešanas sajūtu”. Pamazītēm, soli pa solītim, ķermenis iemācījās kā “sadraudzināt” elpošanu ar kāju kustībām, atrast savu ritmu un kad ritms bija atrasts, tad beidzot skriešana sāka sagādāt prieku. Un tā sajūta bija neaprakstāma – milzīgs prieks un vēlme skriet vēl un vēl, un tā pēcskrējiena sajūta, stāvot dušā un izbaudot enerģijas pieplūdumu, tagad jau radījusi pozitīvu atkarību, jo bez skriešanas vairs nav iedomājama mana dzīve.
Tikai šogad, pēc daudzu gadu skriešanas vienatnē, atklāju jaunu sajūtu un pārgāju “nākamajā līmenī” – pirmoreiz piedalījos skriešanas sacensībās. Tā sajūta, skrienot pirmo reizi Stirnu bukā Kornetu posmā, bija neaprakstāma! Lai arī distance šķita ellīgi grūta, man pilnīgi un galīgi “iemetās āķis lūpā” un noķēru kopāskriešanas kaifa vīrusu. Pēc tam jau pārējos Stirnu buka posmos katru mēnesi ņēmu dalību un prieks par skriešanu tikai ir audzis un turpina augt.


Sapratu, ka vēlos komunicēt un draudzēties, socializēties ar citiem skrējējiem un aktīva dzīvesveida mīļotājiem, un pavisam nesen pievienojos Maratona kluba draudzīgajai saimei, lai vēl vairāk aizraujošu, priecīgu un pozitīvu notikumu ienāktu manā ikdienas dzīvē. Jo pozitīvais vairo pozitīvo! Cilvēka galvenais mērķis dzīvē – būt laimīgam! Un sava hobija, aizraušanās, tiecības apzināšanās un praktizēšana ir labākais veids, kā sajusties laimīgam, tādejādi piesaistot veiksmi un izdošanos arī citās savas dzīves jomās un sfērās.
Smaidām, viss ir forši! smiley

Zane

Komentāri

Vārds


Komentārs


Pievienot komentāru