Mans “Baltijas ceļš” 

Drukāt
03.09.2018 16:36

Laikā no 24. līdz 26.augustam notika Lietuvas Skrējēju Asociācijas rīkotais  XXVII tradicionālais starptautiskais stafešu skrējiens “Baltijas ceļš” Viļņa – Rīga – Tallina. Skrējienā vienojās 31 skrējējs, 5 no tiem Latvijas dalībnieki. Mērojām vēsturisko 1989.gada 23.augustā notikušo Baltijas ceļu, kad rokās bija sadevušies Lietuvas, Latvijas un Igaunijas ļaudis 600 km garumā. Bet šis stāsts nebūs par vēsturi. Dienu iepriekš, 23.augustā, mēs, daži latvieši, no Jelgavas ar busiņu devāmies uz Viļņu, kur tikām izmitināti Kara akadēmijā. Un tad pienāca ilgi gaidītais rīts, tikšanās vieta pie Viļņas katedrāles. Bijām laicīgi, satikāmies ar tādiem pašiem prieka pilniem cilvēkiem, ātri sametām mantas autobusā, ātri uzvilkām formas un, aidā, uz pulcēšanās vietu! Dažas svinīgās uzrunas, dažas intervijas Lietuvas televīzijai, un 24.augusta plkst.10.10 sākās mūsu Baltijas ceļš. MANS Baltijas ceļš, jo tobrīd vēl nezināju, ka tās būs tik piepildītas dienas, kuru laikā vairākkārt pārbaudīšu savu iespēju robežas – sevī priecāšos, lamāšos, dziedāšu, dejošu, raudāšu un izdzīvošu visu emocionālo gammu uz spēku izsīkuma robežas ar pēkšņu atdzimšanu mesties ceļā un saskriet tos gribētos 100 kilometrus. Jā, tieši tik! Zīmīgos jubilejas 100.

Karogiem plīvojot, paši skaisti, kolonās, skrējienu uzsākām visi.  Pirmajā apstāšanās vietā mūs sadalīja pa etapiem, pavisam bijām sadalīti astoņos etapos, kas nepārtraukti ceļā viens otru nomainīja. Es tiku ceturtajā, kopā ar trīs lietuviešiem. Vienojāmies, ka neskriesim ātri, tomēr garš ceļš priekšā. Manas cerības uz manu “vieglo” skrējienu sabirza brīdī, kad puiši gribēja skriet ap 5.0 min/km. Ilgi nebija jāpierunā piemest līdz pusminūtei uz kilometra klāt, jo lietuviešiem, kā izrādās, nebija vēlēšanās beigās redzēt fiziski iztukšotu, nespēkā saļimušu un niknu latvieti, un arī iemainīt mani pret kādu citu nebija ar mieru. Ātrāko puišu etaps bija ar vidējo tempu ap 4.50/min, mūsējais, otrs ātrākais, 5.26/min. Man, ņemot vērā noskrieto kilometrāžu, niecīgo atpūtu un vēl niecīgāko ēšanu, tas vispār vēl šobrīd šķiet kosmoss!

               Obligāta prasība bija skriet ar savu etapu un, ja spēks un vēlēšanās pakrāt kilometrus, varēja pievienoties vēl kādam skrējēju bariņam laikā, kad pašu etaps atpūšas. Katrs mans obligātais skrējiens bija vidēji ap 10 km, citreiz mazāk, citreiz vairāk, kur nu mūs busiņš varēja savākt, tāpēc, katra skriešanas reize bija kā pārsteigums ar nezināma garuma distanci. Pieturvietās ceļā sastaptie cilvēki ir sirsnīgi, spēlē, dzied, cienā, pagūstam arī izdejoties, tiekam arī katras izskrietās pilsētas administrācijas sveikti un fotografēti. Jauki un mīļi. Kāda kafejnīca mums uzsauc cepelīnus. Nu kā gan Lietuvā bez tiem!

               Jāuzliela šī skrējiena Lietuvas organizatori, kas, visu bija aprēķinājuši pa laikiem tik precīzi, ka viss notika, kā plānots, minūti minūtē.

               Pirmās dienas vakara skrējienus beidzām Pasvālē plkst.21.00, kur apmetāmies kempingā. Mūs sagaidīja karsta putra un tēja. Mazliet uzlija. Pačalojām un gājām gulēt, lai uzkrātu spēkus nākamai dienai, kad jau skriesim pa Latviju. Man nekāda lielā gulēšana nesanāca, jo putra par sevi ap pusnakti lika manīt. Mēģināju “sadraudzināt” ar ogli, nedaudz izdevās. Sekoja divu turpmāko dienu bada sajūta un bailes palikt mežā, ja nu kas (savējie sapratīs), tāpēc iztiku ar mazmazītiņu kuņģa apmānu, lielo ēšanu atstājot uz laiku “pēc tam”.

               Otrā diena sākas agri, plkst.5.30 dodamies uz Soločiai, kur mūs sagaida svinīgas brokastis, filma par Baltijas ceļu, jaukas saimnieces, orķestris. Izbaudām rītu, atvadāmies un turpinām ceļu uz Latviju.  Mājās “sienas” palīdz, skrienam uz Rīgu. Svinīgi, plkst.15.00 piesoļojām pie Brīvības pieminekļa. Karogi, Lietuvas vēstniecības Latvijā draudzīgie cilvēki, Lietuvas himna un arī mūsu, latvju piecinieks, braši nodziedam Latvijas himnu, un turpinām ceļu uz Salacgrīvu, kur plānots pārnakšņot.

               Plkst.21.40 esam klāt! Mums atvēlēta Salacgrīvas skolas sporta zāle. Uz jūru vairs nav spēka iet. Duša, karsta tēja un matracis ir mani sabiedrotie. Lietuvieši rosās, izrādās, klāj kopīgo sadraudzības galdu, pa ceļam esam apdāvināti ar visādiem gardumiem. “Sapucējos” un tā mēs draudzējāmies līdz, kamēr vairs acis neturas vaļā, savā matracī iegāzos ap plkst.2.30. Zināju, ka ir daži “trakie”, kas jau plāno plkst.5.00 izskriet brīvprātīgo skrējienu ap 30 km. Nu nē, man līdz tādam trakumam vēl tālu! Guļu un priecājos, ka nekas nekur nesāp.

               Pienākusi trešā diena, beidzot jūtams sagurums. Ja Lietuvā un Latvijā mūs pavadīja policijas ekipāžas, tad Igaunijā par savu drošību uz ceļa jārūpējas pašiem. Drusku bail, izskatās, ka Igaunijā neesam īpaši gaidīti, jeb arī cilvēki nesaprot, kas mēs tādi, un mūsu draudzīgie sveicieni paliek nepamanīti, mašīnām strauji braucot garām, dažbrīd iedzenot grantī. Skrienam uz Tallinu. Manā etapā atlikuši tikai divi skrējieni, tas nozīmē, ka pietrūkst kādi 12 km līdz 100. Nu jau pieslēdzu matemātiku un baigo funktieri, lai varu pievienoties kādai grupai un nepaliktu ar mīnusiņu vai beigtām kājām. Atzīšos, ar mana etapa lietuviešu skrējējiem bija traki, galvā bieži dunēja “neatkāpties – nepadoties”, taču prieks, ka noturējos godam visas dienas! Otrajā dienā dažus skrējienus tipināju arī ar septīto etapu, “atskraidot” kājas, viņu skrējieni lēni, ap 5 km, tāpēc nolēmu pievienoties septītajiem un vēl pēdējam skrējienam Tallinā.

               Tas, kā jutos Tallinā, skrienot kopā ar visiem pēdējo kilometru uz Igaunijas parlamentu, nav aprakstāms, vienas vienīgas emocijas un prieka asaras!

Mazliet ciparu: 1.dienā noskrēju 32.85 km, 2.dienā – 37.95 km, 3.dienā – 31,78, kopā 102.58 km. Visu skrējēju noskrietie km pa trim dienām  - 3003.31 km; ceļa garums Viļņa – Rīga – Tallina - 601.14 km.

Ir iegūta jauna pieredze, jauni draugi un gandarījums par paveikto ir neparakstāms!!!

 

Iveta N.

              

Komentāri

Vārds


Komentārs


Pievienot komentāru