Madara. Kā krāsaina puķe. 

Drukāt
16.02.2019 10:56

Madara ir pierādījusi, ka var pārsteigt konkurentes, gluži vienkārši – smaidīdama ierodas uz starta un visas ( uzvara 4.Sieviešu skrējienā 7,5 km distancē), vai gandrīz visas ( 3.vieta Kamparkalna Stirnbuka 31 km Lūša distancē) uzvar. Tomēr tik vienkārši jau tas nenotiek?

            Pirmkārt, jāsaka, ka sacensībās iegūtās vietas lielā mērā ir atkarīgas arī no tā, kāda ir konkurence. Vairāk vai mazāk pa šiem gadiem jau zinu savu vietu starp skrējējām Latvijā (un lai cik ātri arī skrietu, vienmēr  kāds būs ātrāks), tādēļ nepiešķiru lielu nozīmi iegūtajai vietai – man svarīgs ir savs personīgais rezultāts un izaugsme. Sacensībās piedalos ne tāpēc, lai kādu pārspētu, bet tāpēc, ka konkurences apstākļos ir vieglāk labot savus personiskos rekordus nekā skrienot vienatnē. Protams tad, kad sakrīt gan vieta, gan rezultāts, ir vislielākais gandarījums. Un neuzskatu, ka mani rezultāti šobrīd būtu kaut kas īpašs, domāju, ka varu vēl vairāk. Tomēr man tieši vislabāk patīk pats treniņu process, nevis sacensības – skriešana ir mana meditācija un ikdienas vientulības deva, kad ir klusums un varu vērot dabu un mierīgi padomāt, turklāt tas nostiprina imunitāti un nāk par labu veselībai.

Kā nonāci līdz skriešanai?

Pamatskolā skrēju “Kalnsētas apļos” un startēju arī sacensībās telpās, kaut arī tolaik speciāli skriešanu netrenējos Līdz 9. klasei mācījos Druvas vidusskolā, tolaik mani sporta skolotāji bija Zigurds Zeps un Uldis Lācis, ikdienā daudz braukāju ar riteni, spēlēju “tautas bumbu”. Kādu brīdi spēlēju arī basketbolu Saldus sporta skolas komandā pie treneres E. Grotas. Tolaik mani vieglatlētikā trenēties aicināja trenere D. Mankus, bet nesaņēmos (brīžiem to nožēloju un domāju “kā būtu, ja būtu”). Bet… bija sācies tīņu vecums un nekas nopietns prātā nebija, biju baigā dumpiniece. Vidusskolā aizgāju mācīties uz Rīgu, Āgenskalna Valsts ģimnāziju, tad daudz laika paņēma mācības un izklaides. Tomēr basketbolu vēl uzspēlēju un periodiski paskrēju, vairāk tāpēc, lai cīnītos ar savu iedomāto resnumu. Bet  ne daudz, kādus 3-4km pāris reizes nedēļā. Apmeklēju sporta klubu Āgenskalnā, kur pārsvarā skrēju pa celiņu, bet stunda bija absolūtais maksimums. Patiesībā skriešana nebija nekāda lielā aizraušanās. Viss sākās, kad pārcēlos pie vīra uz Ventspili (Staldzeni), un 2007. g. piedzima vecākā meita, ar kuru ratiņos ļoti daudz gāju staigāt. Ļoti iepatikās daba Staldzenē, ar  daudz taciņām un celiņiem, kur skriet.  No 2013. g pavasara uzsāku trenēties regulāri un kopš tā laika neesmu pārtraukusi (ilgākais pārtraukums ir bijis mazliet vairāk kā mēnesis, kad piedzima 3. bērns). Sāku padziļinātāk interesēties par skriešanu, gribējās pārbaudīt, cik tālu tad varu “uztrenēties”.

Tava diena aizrit diezgan aktīvi, jo vadi… jā, kādas nodarbības Tu vadi Pārventas sporta kompleksā? Kas ir Tava auditorija? Varbūt Tev ir vēl kādi darba pienākumi? Kādi?

Pagaidām, kamēr jaunākais bērns vēl pavisam mazs, esmu tikai mamma un trenere uz “pusslodzi”. Tas paņem ļoti daudz laika un nav vienkārši saskaņot grafikus  5 cilvēku ģimenē ar visiem - vecākie bērni jāved uz treniņiem, skolu, pulciņiem, pašai sev jāieplāno regulāri skriešanas treniņi. Pienākumi – tie ir nebeidzami trauku un veļas kalni, mantu vākšana, mājas uzkopšana, aizvešana – atvešana, ģērbšana un mazgāšana, vel jāparūpējas par suni un kaķi un vasarā  klāt nāk lauku darbi. Citreiz rodas sajūta, ka griežos kā vāvere ritenī, bet “taustāma rezultāta” nav. Taču nevarētu arī nosēdēt mierā un priecājos, ka ir ko darīt un nav garlaicīgi, ir liela ģimene un tā ir laime! Pārventas Sporta hallē sāku strādāt pagājušajā rudenī. Pirms tam treniņus vadīju Jūrnieku Centrā, vēl pirms tam 5. vidusskolā, kas tagad ir Pārventas pamatskola un tās stadionu joprojām aktīvi izmantojam vasarās, kad treniņi notiek ārā. Pārventas sporta hallē vadu dažāda veida treniņus  – gan vieglas intensitātes, kas pielāgoti jauno māmiņu un iesācēju vajadzībām, gan intensīvākus pieredzējušiem sportotājiem. Tos apmeklē gan latviešu, gan krievu tautības sievietes vecumā no 25-60 gadiem, tas nozīmē, ka vadu treniņus vienlaicīgi 2 valodās. Līdz treniņu vadīšanai nonācu pakāpeniski. Sākotnēji,  interesējoties kā pašai sasniegt labākus rezultātus, uzsāku mācības it kā “tikai priekš sevis”, jo  strādāju algotu darbu citā jomā. Tad aizrāvos, gribējās zināt un darīt vairāk, arī palīdzēt citiem – ir ļoti patīkami redzēt kā izmainās cilvēki uz pozitīvo pusi, kad atklāj priekš sevis kustību prieku!  Redzu kā sievietes atplaukst, uzlabojas pašapziņa – tas ir vislielākais gandarījums, kas nav izmērāms atalgojumā. Pirms tam gandrīz 10 gadus strādāju uzņēmējdarbības, tirdzniecības jomā, kas psiholoģiski izsmēla, nesniedza gandarījumu un to bija ļoti grūti savienot  ar bērnu audzināšanu.

Svētdienās Tu rīko bezmaksas taku skriešanas koptreniņu Staldzenē. Kā radās doma rīkot šādus skrējienus?

Ideja rīkot šādus treniņus radās pēc tam, kad vairākkārt biju kā “gids” vedusi paziņas pa labākajiem meža taciņu maršrutiem Staldzenes apkārtnē. Bija lūgumi parādīt, kur var paskriet pa mežu, lai neiekož suņi un neapmaldītos. Sāku plānot dažāda garuma maršrutus. Vienlaicīgi treniņu grupā vairākas meitenes vēlējās uzsākt skriešanu. Tad arī sākām pulcēties regulāri, lai skrietu pa manis iepriekš marķētajām takām.  Līdzko laikapstākļi atļaus atjaunot marķējumu, atsāksim koptreniņus.

Vai pati izdomā distanci, kur un cik garu skriet? Kāda ir Tava noskrietā kilometrāža nedēļā?

Distances un kilometrāža atkarīgas no tā brīža mērķiem. Šosejas sacensībās visvairāk esmu skrējusi 10 kilometrus, un tas man vislabāk patīk. Bet ik pa laikam uznāk vēlme pēc lielākiem izaicinājumiem - 2016. gadā pirmoreiz noskrēju arī pilno maratonu (Ventspilī) un pagājušajā vasarā 31 km Lūša distanci Kamparkalnā, kas bija ļoti ekstremāls pasākums, jo bija +32 grādu karstums. Ir bijuši daži pusmaratoni.  Treniņu kilometrāža man nav liela, parasti 50-60 km nedēļā. Protams, kad gatavojos pirmajam maratonam, tie bija arī 80-100 km nedēļā, bet 31 km “Lūša” krosam sagatavojos 2 nedēļas noskrienot 75 km nedēļā, kur garākais treniņš bija 23 km. Iespējams, ja skrietu vairāk, būtu labāki rezultāti, bet šobrīd nav tādas iespējas, negribas arī pārslodzi un traumas. Neesmu profesionāla sportiste, nav vērts upurēt visu skriešanas dēļ. Kad bērni izaugs, tad gan varbūt pievērsīšos ultramaratoniem – kas to lai  zin!  Pagaidām iztieku ar to mazumiņu, kas ir – katram treniņam ir nozīme. Ja nevar skriet daudz, treniņi jāplāno gudri. Šeit man palīdz Ilona, kuras sasniegto apbrīnoju un daudz var mācīties arī attieksmes ziņā.

Vērojot “Stirnbuka “skrējienus, top skaidrs, ka kopā skrien ģimenes locekļi, omītes un opīšus ieskaitot. Vai arī Tavā ģimenē skrien visi?

Skrien abi mani vecāki, vīrs aizraujas ar laivošanu (ar kajaku), šad tad vēl izbrauc ar krosa motociklu (agrāk to darīja biežāk, bet, jo vairāk bērnu, jo retāk brauc). Viņu vairāk aizrauj motorizētie transportlīdzekļi – bērnībā brauca ar kartingu un veiksmīgi startēja sacensībās, LČ junioru  grupā ieņēma godalgotas vietas. Tagad periodiski arī paskrien un pavingro, kad ir laiks, lai uzturētu sevi formā. Ar mammu un tēti  kopā katru vasaru kopā noskrienam kādā Stirnbuka posmā - mani vecāki ir ļoti aktīvi, tas mūsu ģimenē ir gēnos – nekad nav miera!

Tev ir trīs bērni. Kādā vecumā? Gluži kā aktieru bērni izaug uz skatuves, vai skrējēju bērni izaug dažādās sporta bāzēs?

Bērniem ir 11, 6 un 1,5 gadi! Varu droši teikt, ka abi jaunākie ir izauguši ratos, kamēr es skrienu. Tādēļ nebrīnos, ka viņus aizrauj viss, kas ripo. Dēls Pēteris uzreiz no ratiem pārsēdās uz riteņa un kopš 3 gadu vecuma trenējas BMX un aizrautīgi jūsmo par to. Vasarā viņš bieži uz riteņa mani pavada, kad skrienu, un tad visu ceļu klausos interesantus prātojumus. Garlaicīgi nav! Bieži ir tā, ka treniņā mani pavada vesela kompānija – jaunākā meita ratos, dēls uz riteņa un vēl suns. Jo bērni un suns tāpat ir jāved laukā (vienatnē skriet man ir “ekstra”, kas nemaz tik bieži  nesanāk). Arī jaunākā meita ir sajūsmā par riteņiem un ir ļoti aktīva. Pa dienu ņemu viņu līdzi uz māmiņu treniņiem. Varu teikt, ka viņa kopš pirmajām dienām ir sporta zālē. Savus treniņus atsāku 2 nedēļas pēc Katrīnas dzimšanas. Vecākā meita Marta nodarbojās ar Taekwondo, kur 5 gadus trenējās, tad aizgāja uz futbolu, bet tagad  ir sākusi izrādīt interesi par vieglatlētiku. Skriet gan viņai sevišķi nepatīk, izņemot 60m sprintu un tāllēkšanu.

Lai kārtīgi skrietu, ir kārtīgi jāpaēd. Tava ēdienkarte ikdienā un skrējiena dienā?  Varbūt vari ieteikt ko īpaši enerģisku?

Ēdiena ziņā neesmu izvēlīga, varu arī vairākas dienas ēst vienu un to pašu, bet man ir ļoti paveicies, ka vīrs labprāt gatavo un viņam ļoti labi izdodas dažādi ēdieni, kurus es nemaz pati neprotu gatavot. Tātad esmu labi paēdusi. Pirms treniņa brokastīs vienmēr ēdu ar ūdeni aplietas pilngraudu auzu pārslas ar medu vai vecmāmiņas ievārījumu. Ja pārslas beigušās, tad grauzdētu pilngraudu maizi ar zemesriekstu sviestu un ievārījumu. Tas pats arī pirms sacensībām. Svarīgi ir iepriekšējā vakarā nepārēsties. Parasti dienu pirms sacensībām ēdu makaronus vai rīsus ar piedevām. Pirms Lūša distances gan bija izņēmums, jo karstā laika dēļ neko negribējās un tad gan vakariņās, gan brokastīs ēdu “plikus” rīsus ar aso čillī mērci un uzdzēru Esentuki minerālūdeni, ko atceroties joprojām pārņem šermuļi. Protams, ikdienā pasekoju līdzi, lai būtu pietiekams daudzums uzturvielu, atbilstoši slodzei, citādi nepietiktu spēka treniņiem. Bet neko nesveru un nerēķinu – vairāk vados pēc sajūtām.

Maratona klubs. Kādēļ izvēlējies tieši šo skrējēju apvienību?

Es neizvēlējos -  tā vienkārši sanāca, ka vienas no manām pirmajām 10km sacensībām bija vietējais “sezonas noslēguma skrējiens” Ventspilī, kuru rīkoja Maratona klubs. Pēc skrējiena treneris A. Matisons uzaicināja mani pievienoties klubam (viņš šobrīd  jau ir izveidojis citu klubu). Neko daudz par skrējēju klubiem tad nezināju, domāju, ka tādos ir tikai profesionāļi. Bet šis klubs man ir palīdzējis gan apmaksājot dalību sacensībās, gan ar sponsoru labumiem, gan iesaistot dažādos projektos. Par to esmu priecīga un atzinīgi  arī novērtēju darbu, ko kluba uzturēšanā iegulda Valertu pāris!

Ko Tu darītu, ja neskrietu?

Kristu uz nerviem apkārtējiem! No citiem sporta veidiem man ļoti patīk arī riteņbraukšana un slēpošana. Ventspilī gan reti ir tādi apstākļi, kad var slēpot. Uz kalnu un speciālām slēpošanas trasēm es nebraucu. Bet man patīk ar distanču slēpēm klasiskajā stilā slēpot pa Staldzenes mežu. Tas gan ir ļoti lēni, bet tāpat aizraujoši – viena pati mežā kūļājos un smaidu!

Ko Jūsu ģimenē visi labprāt darāt kopā?

Kad visa ģimene ir kopā, ejam garajās pastaigās pa mežu, braucam ar riteņiem. Ar vīru kopā paskrienam. Cenšamies reizi pa reizei arī izplānot  kādu apjomīgāku ekskursiju. Mums patīk aktīva atpūta svaigā gaisā un labi paēst!

Kādi vēl ir Tavi talanti, par kuriem mēs nezinām, pat neesam varējuši iedomāties?

Man patīk fotografēt. Lielākā daļa bilžu gan paliek datorā, jo vēlāk paskatoties, attēli vairs nešķiet tik labi un arī kvalitāte nav. Bet es  labprāt skatos, ko citi fotogrāfē vai zīmē, man patīk māksla. Ik pa laikam man uznāk arī puķu audzēšanas mānija, kas pēdējos pāris gadus diemžēl ir atstāta novārtā. Vispār patīk darboties dārzā, pļaut zāli, kas ir tāda meditatīva nodarbe ar pievienoto vērtību.

Varbūt vēlies vēl ko pateikt saviem kluba biedriem?

Jaunajiem “iesācējiem” gribu novēlēt pacietību – jo neviens uzreiz nekļūst par ātru skrējēju vienā mēnesī. Jāsaprot, ka garo distanču skriešana ir ilgstošs, bieži ļoti vienmuļš un monotons darbs vienatnē ar sevi un tikai pacietīgi liekot kopā ķieģeli pa ķieģelītim var sasniegt rezultātu. Lai katram izdodas atrast skriešanā gandarījumu, gūt prieku no tā ikdienā! Nevajag salīdzināt sevi ar citiem un uztraukties par katru sekundi rezultātā, jo īstais “kaifs” ir pašā procesā un sajūtās ko skriešana sniedz ikdienā un tajā, ko tā dod veselībai ilgtermiņā.

 

Tik koša un pārsteidzoša ir mūsu Madara! Turam īkšķus, lai viņai izdodas īstenot savus sapņus!

 

Sandra

Komentāri

Vārds


Komentārs


Pievienot komentāru