Rainers - maratonu pārvaldnieks

Maratona klubā ir kāds īpašs cilvēks, kurš laiku pa laikam aicina piedalīties konkursos par viņa noskrietās 42,195km distances prognozējamo rezultātu. Viņa kontā ir jau 43 noskrieti maratoni, tomēr nevaru būt droša –kamēr es rakstu, viņš varbūt jau būs noskrējis vēl vienu šādu distanci. Rainers Meijers ir ceļā uz savu 100. maratonu un plāno to paveikt līdz 2025.gadam.
Kad iesāki skriet maratonu? Cik gadus vajadzēja, lai sasniegtu šī brīža skrējienu skaitu?
Pirmais bija Tautas maratons Rīgā 1996.gadā, ko noskrēju 3:57 stundās. Pēc tam nolēmu- nekad vairs… Nākošais maratons sekoja pēc gariem 16 gadiem, 2012.gadā, ko noskrēju 3:26 stundās. Un tad skaitītājs sāka griezties, puse no visiem maratoniem noskrieti pēdējos divos gados.
Kas tik pievilcīgs ir maratona skrējienā?
Man vienkārši nepatīk īsās, jeb sprinta distances. Maratonā nekas nenotiek ātri, tas ir tāds gabaliņš no dzīves ar strīdiem un sarunām pašam ar sevi. Forši ir katru reizi to izdzīvot no jauna.
Pastāsti par skrējienu, ko atcēla plūdu dēļ? Kā tas beidzās?
Ā! Maltas maratons! Vienīgais, kurš ticis atcelts. Pirmajās dienās nekas neliecināja, ka varētu sākties tāda stihija! Nākošajā dienā jau zivis lidoja pa ceļu un jahtas brauca pa krastu. Tādu vēju, kas tiešām gāza no kājām, redzēju pirmo reizi mūžā! Vietējie stāstīja, ka tā ir bijusi pēdējās desmitgades lielākā vētra. Ūdens no Vidusjūras skalojās pa plānoto maratona trasi un mēs ar Daini Žuburu kā mazi bērni lēkājām pa peļķēm un priecājāmies. Maratonu atcēla, bet lietuviešu draugi noorganizēja alternatīvu skrējienu, kurā es piedalījos kopā ar vairākiem desmitiem domubiedru.
Visgrūtākais maratons? Vai gribētu to noskriet vēlreiz?
Laikam pirmais maratons un to es negribētu atkārtot. Piecas reizes esmu skrējis Marakešā un tas jau laikam izsaka visu. Vēl atkārtoti skriešu Madeirā pārī ar sesto Marokas maratonu.
Tu esi bijis aktīvs jau no skolas gadiem. Kuri bija tavi sporta veidi?
Daudzi saka, ka skolā nav patikusi fizkultūra. Man tā bija mīļa jau no pirmās klases. Pateicoties skolotājam Ivaram Vītiņam, skolā apguvu orientēšanos. Viņš arī pats ar to nodarbojās. Tehnikumā aizrāvos ar šaušanu, pāris reizes pat rajona jauniešu izlasi pārstāvēju. Sovhoza laikos nodarbojos ar visiem sporta veidiem - basketbolu, futbolu, rokasbumbu, volejbolu, GDA daudzcīņu, vieglatlētiku. Mans labākais sasniegums, par ko es brīnos vēl šodien, bija augstlēkšanā. Pārlēcu savu augumu-1.80m. Esmu bijis rajona čempions vesera mešanā .Rezultātu neminēšu, jo no tiem, kas piedalījās, neviens tā pa īstam nemācēja to rīku iekustināt. Tad sekoja sliktais dzīves posms, pēc kura atkal atsāku orientēšanās sportu. Bija pat medaļas! Pēc tam man iepatikās piedzīvojumu sacensības. Ilgākās, kurās piedalījos, bija vairāk kā 35 stundas. Nedaudz skrēju rogainingā, kurā pat pamanījos tikt veterānu komandā. Visi kopā Eiropas čempionātā izcīnījām bronzas medaļas. 2011.gadā Liepājā noskrēju pusmaratonu un maisam bija gals vaļā. Tajā gadā Siguldā tiku pat uz goda pjedestāla. Un nu jau pirmajā vietā ir skriešana. Esmu piedalījies arī 80km skrējienā, bet visvairāk tomēr patīk 42 km distance, kurai šobrīd arī esmu pievērsies. Nu gan esmu sevi salielījis!
Tu ne tikai pats skrien, bet arī organizē sacensības? Kā tu to paspēj?
Patiesībā jau esmu tikai vienu sacensību organizators - reizi gadā Kazdangā rīkoju orientēšanās sacensības. Tad pāris dienas sanāk nedaudz iespringt. Ja nepieciešams, palīdzu vietējām meitenēm pasākumos.
Kādēļ izvēlējies Maratona klubu?
Atklāti sakot, mani pamudināja savtīgi nolūki. Kluba dalībnieki brauca uz Sanktpēterburgu. Un es arī gribēju. Man patīk arī nedaudz čupoties. Redz, cik labi jau esmu pie jums iejuties!
Vai aktīvajos pasākumos esi iesaistījis arī savu ģimeni?
No ģimenes šobrīd skrien tikai mazmeita. Ar meitu kopā skrējām Marokā. Viņa pusmaratonu pievarēja aptuveni divās stundās. Tomēr tādi aktīvi esam tikai mēs ar mazmeitu. Mans fāterītis no mākoņa maliņas skatās un droši vien priecājas. Viņš bija diezgan ņiprs sprintā un tāllēkšanā. Tos rezultātus man pārspēt neizdevās.
Makšķerēšana, grāmatas, dejas, šahs? Ko no šī piedāvājuma tu izvēlētos? Kāpēc? Varbūt tev ir pavisam cita, interesanta aizraušanās, par kuru mēs nezinām?
Šad un tad pamakšķerēju. Šaha gājienus zinu, bērnu matu sev līdzīgam varu iekabināt. Deju laukumā matadors no manis gan nesanāks. No grāmatām man tuvi ir kriminālromāni. Ļoti patīk norvēģu rakstnieka Jū Nesbē grāmatas. Vēl viena, šobrīd iepauzēta nodarbe, ir geo slēpņošana. Ja kādu interesē, tad manam slēpnim Ezera sonāte ir jau 10 gadi. Vēl ir pieejams.
Aktīvie cilvēki parasti ir arī ļoti priecīgi. Vissmieklīgākais atgadījums tavā skrējēja pieredzē?
Visas sacensības ir svētki un svētkos ir jābūt priecīgiem. Smieklīgākās situācijas? Pilsētā notiek maratons, visapkārt mājas un tuvākā būdiņa nav redzama. Pāris reizes tā ir bijis. Un tās sarunas pēc finiša, kā kuram ir gājis, tas ir feini.
Visskaistākā vieta Latvijā, kuru ikvienam vajadzētu redzēt, ir…
…ir Kazdanga. Ne jau velti esmu te dzimis, bērnudārzā un skolā gājis. Arī darbs tajā pašā skolā, kurā mācījos. Tomēr uzskatu, ka Latvijā ir ļoti daudz jauku vietu. Latvija ir skaista zeme.
Sandra Kaufmane.
Komentāri
Vārds
Komentārs
Pievienot komentāru