Dainis. Romantiskais pusmaratonu kolekcionārs. 

Drukāt
13.08.2019 18:47

“Skriešana ir kā dāvana, kuru es sev pasniedzu ik dienu!”, saka Dainis un iedod man glītā rokrakstā aprakstītas lapas. Tajās ir atbildes uz jautājumiem. Apbrīnojami! Viņš ir ne tikai izturīgs skrējējs, bet arī pacietīgs sarunu biedrs! Jelgavā Maratona klubs viņu kronēja par pusmaratonu karali, jo viņš bija pieveicis jau 150. šī garuma distanci

Kad un kā tu iesāki skriet?

Viegli atcerēties – 1997.gada 1.janvārī. Sāku ar 400m skrējienu, tad pamazām pieaudzēju apjomu un skrēju arvien ilgāk un vairāk. Skolas gados biju aktīvs puika, piedalījos Liepājas rajona skolu spartakiādēs skriešanā.

Tava profesija ir ļoti nopietna - ugunsdzēsējs glābējs. Pastāsti, kā skriešana palīdz tavam darbam? Un kā darbs palīdz skriešanai?

Mans darbs bez skriešanas nav iedomājams, tādēļ  aktivitātes ļoti palīdz. Skriešana veido fizisko rūdījumu, izturību. Katru gadu ugunsdzēsējiem jānokārto normatīvi – pievilkšanās pie stieņa vai roku saliekšana un iztaisnošana balstā guļus, 100m skrējiens, 2000m kross. Savukārt darbs palīdz skriešanai. Kādreiz ir jādzēš tādi ugunsgrēki, pēc kuriem jūtu – visi spēki ir izsīkuši.

Ja tev būtu tāda iespēja, vai tu būtu gatavs organizēt skrējienus? Kur?

Es labprāt noorganizētu kādu skrējienu, pie sevis, skaistajā Dunalkā, varbūt arī Liepājā.

Kuri sportisti tevi iedvesmo?

Ļoti iedvesmojos no gados vecākiem skrējējiem, no tiem, kuriem ir vairāk kā 70 gadi. Apbrīnoju visus, kuriem nav viegli skriet, bet viņi to dara – cilvēkus ratiņkrēslos, skrējējus ar protēzēm. Iedvesmojos no visiem  cilvēkiem, kuri ar milzīgu gribasspēku pieveic trakas un  garas distances.

Tu esi piedalījies triatlonā un  IRONMAN triatlonā. Kā pieveici šo patiešām neiespējamo disciplīnu?

Vispirms - ļoti daudz stundas bija jāpavada treniņos. Pēc tam izvirzīju sev mērķi – jātiek līdz galam! Savus divus pieveiktos IRONMAN (3,86km peldēšana, 180,25km riteņbraukšana, 42,195km skrējiens) uzskatu par lielākajiem sasniegumiem savā karjerā. Startēju Vācijas pilsētā Rotā. Sacensību laikā piedzīvoju lieliskas emocijas, izjutu fantastisku cilvēku atbalstu, jutos brīnišķīgi. Šis triatlons bija arī pasaules čempionāts ugunsdzēsējiem.

Pirms kāda laika iedzīvojies nepatīkamā traumā. Kā atgriezies skriešanā pēc traumas?

Bija ļoti smagi. Nevienam nenovēlu traumas. Lai neviens skrējējs neiedzīvojas savainojumos! Pēc satraumēšanās cīnījos pats ar sevi, brīžiem sāpēja, brīžiem nesāpēja. Tomēr nevarēju ilgi auklēties, jo  asfaltētajās trasēs mani jau gaidīja pusmaratoni. Šobrīd vēl neesmu pilnībā izārstējies, bet cerība ir. Tagad esmu atguvis ticību sev. Redzēs, kā ies tālāk.

Skrējēji, kluba biedri var paļauties uz tavu atbalstu distancē un arī ārpus tās?

Gan var, gan arī dažreiz arī nevar. Dažreiz gribās pabūt ar sevi, padomāt kā labāk noskriet distanci un tikt līdz galam. Visiem skrējējiem jau neizdabāsi, bet cenšos kā varu. Vismaz kādu jociņu pasaku. Kuldīgā sarūgtinātajam Edgaram teicu “Dusmīgs, toties dzīvs!” Tomēr es zinu gadījumus, kad Dainis personīgos mērķus atstājis otrajā plānā un savu skriešanas tempu ir piemērojis kluba meitenei, lai viņa varētu pieveikt pusmaratonu.

Kur iegūsti informāciju par skriešanu?

Labprāt lasu grāmatas, ienirstu interneta dzīlēs. Ar interesi uzklausu skriešanas spečukus.

Vai tu skriešanu ziemā aizstāj ar slēpošanu?

Ja ir sniegs, tad klasiskā stilā slēpoju. Bet pie mums ar ziemu un sniegu ir tā kā ir. Tie ir ļoti neparedzami. Būs jāierīko sniega truba zem zemes, varbūt tad būs sniegs. Varbūt jābrauc patrenēties slēpot uz Norvēģiju. Ja es neskrietu, tad noteikti slēpotu.

Vai tev ir sparinga partneri? Vai  treniņos tu skrien viens pats?

Pats sev esmu sparinga partneris, skrienu viens pats. Ar kādu kopā treniņos esmu skrējis ļoti maz. Zini, kā ir, kad tev kāds jāgaida uz treniņu, jo viņš kavējas? Tad jūtos nekomfortabli. Labāk skriet vienam – kad grib, var kāpināt tempu, kad grib, var paslinkot.

Dainis un futbols? Ko tu vari pastāstīt par to? Varbūt ir vēl kāds cits sporta veids, kas sirdij tuvs?

Jā, futbolu esmu uzspēlējis Liepājas rajona spartakiādēs un novadu sacensībās. Esmu spēlējis gan minifutbolu, gan lielo futbolu. Futbols ir foršs! Bet nu jau kādu laiku nespēlēju. Jo kritiķi man vienmēr saka: ”Nespēlē futbolu, nevajag, satraumēsies!” Sveiciens visiem kritiķiem un kritizētājiem! Šad un tad jau arī pats esmu kritizētājs (Dainis smaida). Pēdējā laikā gan cenšos nevienu sportistu nekritizēt, tikai labvēlīgi parunāju. Vēl man ļoti patīk galda teniss, novuss, basketbols.

Kāda ir tava sadarbība ar sponsoriem?

Man ir ļoti laba sadarbība ar zemnieku saimniecību “Krastmaļi”. Vasarās eju pie viņiem pastrādāt. Par to viņi man ir nodrošinājuši transportu, apmaksājuši sacensību dalības maksas. Paldies viņiem! Visa viņu ģimene arī  ir saistīti ar sportu.

Esi jau pieveicis 150 pusmaratonus. Vai Latvijā vēl kāds ir noskrējis tik daudz? Un pasaulē? Cik pusmaratonus tu vēl varētu pieveikt? Visneparastākais pusmaratons tavā pieredzē?

Latvijā neviens nav noskrējis tik daudz pusmaratonu. Esmu pirmais. Pirms dažiem gadiem Vandras skrējienā pieveicu savu 100.pusmaratonu. Tā es sevi jokojot nosaucu par pusmaratonu kolekcionāru. Sapratu, ka mani rezultāti Latvijā nav nekādi augstie, tad nu izdomāju, ka varu būt pirmais noskrieto pusmaratonu skaita ziņā. Ja Dievs dos un būs laba veselība, gribu noskriet ļoti daudz pusmaratonu. Skaitu neteikšu, var nepiepildīties. Esmu lasījis, ka ASV kāds skrējējs ir pieveicis 300 pusmaratonus. Katrs mans pusmaratons ir citādāks un katram ir sava aura. Kuldīgā skriešu jau 153. “pusīti”. Kad martā skrēju Otepē, varonīgi nesos līdzi Aigaram Rublim, bet pie trešā kilometra jau piekusu. Pie 13.km mani jau apdzina Latvijas meitenes. Aigars sauca: ”Saņemies! Tu jau neskrien, bet soļo!” Galu galā sasparojos un finišēju. Biju ļoti noguris, bet laimīgs. Par pusmaratonu es varētu runāt daudz un ilgi.

Kāpēc izvēlējies  Maratona klubu?

Klubā mani ievilka Aigars Matisons.

Kā vislabāk var atpūsties pēc skrējieniem?

Nedarīt neko! Nākošajā dienā var pabraukt ar velosipēdu, lai “kājas atiet”, atpūtiņa, sauna, relaksācija.

Ko vēl tev patīk darīt?

Pēdējā laikā man patīk cilvēkiem novēlēt jauku dienu. Patīk pastaigas un sarunas ar sevi. Jaukā laikā patīk vakaros skatīties debesīs un  zvaigznēs, patīk klausīties labu mūziku, lasīt labas grāmatas. Saviem Maratona kluba biedriem novēlu laimi, veiksmi un veselību. Jo dzīve ir tik forša, ar visādiem piedzīvojumiem. Visām kluba meitenēm īpašs sveiciens no manis –sirsniņa. Labprāt katrai uzdāvinātu rozi “Daiņa ugunīgā”, jo esmu taču ugunsdzēsējs.

 

Sandra Kaufmane.

Komentāri

Vārds


Komentārs


Pievienot komentāru