Edgars. Ar skriešanu sirdī 

Drukāt
07.02.2020 17:08

Edgars zina, ko grib sasniegt un apņēmīgi dodas uz mērķi. Turklāt viņš nebaidās zaudēt, nebaidās par to runāt. Ja visa dzīve pakārtota skriešanai, tad neveiksme nevar būt šķērslis sapņu īstenošanai.

Savas pārdomas par skriešanu tu diezgan aktīvi vēsti sociālajos tīklos. Kā iesākās tavas sportista/ skrējēja gaitas?

Jā, sociālajos tīklos cenšos izteikt savas pārdomas par skriešanu. Facebook publiskoju savus sacensību aprakstus, izklāstu emocijas un pārdzīvojumus. Man patīk piedalīties dažādās diskusijās par skriešanas tēmām, izteikt savu viedokli. Skriešana man bija iepatikusies jau pamatskolas un vidusskolas laikā, kad savā klasē biju viens no labākajiem skrējējiem. Mīļākā distance bija 3000 m stadionā, bet tolaik ar skriešanu nopietni vēl nenodarbojos. No 10 gadu vecuma biju aktīvs dažādos sporta veidos, bet   17 gadu vecumā visu pārtraucu. Sportot atsāku pēc daudzu gadu pauzes 33 gadu vecumā. Šad un tad  piedalījos Nordea Rīgas maratonā, kurā 5 km distanci skrēju bez trenēšanās.  2010 gada pavasarī televīzijā  ieraudzīju Rīgas maratona reklāmu un nolēmu  pieteikties 21 km, jeb pusmaratona distancei. Protams, ka tā bija mana lielākā avantūra, jo skrienot treniņā vienreiz 10 km un vienreiz 5 km, skriet  pusmaratonu nav prāta darbs. Vecāki mani mēģināja atrunāt, bet es paliku pie sava. Distanci pieveicu ar lielām grūtībām pēc  2 stundām un 37 minūtēm. Tad veselu gadu neskrēju, jo nebija vēlēšanās to darīt, bet 2011 gada 15 aprīlī nopietni pievērsos skriešanai, kad pēc pārtraukuma atsāku trenēties un sapratu, ka vēlos patstāvīgi skriet, piedalīties sacensībās.

Vai esi bijis aktīvs kāda cita sporta veida dalībnieks?

 No 10 līdz 15 gadu vecumam Ogrē trenējos futbola sekcijā, biju uzbrucējs. Piedalījos dažādos rajona turnīros. Tādēļ futbols uz visu mūžu ir palicis manā sirdī. Vienmēr cenšos televīzijā noskatīties  gan Pasaules čempionātus, gan Eiropas čempionātus futbolā. 2018.gadā braucu uz Sanktpēterburgu, lai noskatītos 1/8 fināla spēli, kurā sacentās Zviedrija ar Šveici. Ieejas biļete maksāja 160,00 EUR un daudzi mani uzskatīja par traku. Tomēr es piepildīju savu dzīves sapni – būt pasaules lielākajos futbola svētkos.

 Ikdienā tu veic policista pienākumus. Vai skriešana palīdz tavā darbā? Varbūt kādreiz esi ķēris negantus puišeļus?

Jau vairāk kā 25 gadus strādāju Valsts Policijā un ir bijušas dažādas situācijas, kad bijis jāskrien pakaļ likumpārkāpējiem. Protams, ka manam darbam palīdz skriešana, jūtu ka pēdējos 8 gados esmu kļuvis izturīgāks.

Vai ilgstoši skrienot kādreiz neapnīk to darīt? Ko tu dari, kad nav motivācijas vilkt apavus un pieveikt kilometrus? Vai esi kādreiz domājis – nekad mūžā vairs neskriešu?

Ikdienā esmu diezgan aizņemts un brīvā laika man nav daudz, lai regulāri trenētos, tādēļ nekad nav apnicis skriet. Šajos 9 gados motivācija skriet nav zudusi, vienīgi šad un tad mani pieveic slinkums un tad ir grūti sevi piespiest uzvilkt apavus, lai dotos uz treniņu. Kopš atkal esmu pievērsies sportam, ne reizi nav ienācis prātā, ka varētu neskriet. Skriešana - tā ir mana mīlestība uz mūžu.

Kā tu domā, vai skriešana var izraisīt atkarību? Varbūt tev ir kāds paraugs sportā, kam gribi līdzināties?

Skriešana var izraisīt ļoti lielu atkarību. Tieši tā ir noticis ar mani. Jau 5 gadus es savu ikgadējo atvaļinājumu pavadu nevis atpūšoties un  sauļojoties Eiropas kūrortos, bet gan startējot sacensībās ārzemēs. Viss ir pakārtots tikai un vienīgi skriešanai. Mans paraugs sportā ir Aivars Puriņš kurš sporto 60 gadus bez pārtraukuma, no 6 gadu vecuma un šobrīd ir Latvijas rekordists 200 m un 400 m skrējienos stadionā un telpās 60 gadu un 65 gadu vecuma grupā.

Kādēļ tu izvēlējies Maratona klubu? Kas tajā likās pievilcīgs?

Tā īsti neatceros kāpēc izvēlējos iestāties Maratona klubā. Varbūt kāds no maniem draugiem ieteica? Maratona klubā esmu no 2013 gada rudens un vienmēr būšu tā patriots. Tas ir pats labākais skriešanas klubs Latvijā! Tieši tur es esmu saticis daudz jaunus paziņas un draugus. Patīk kluba organizētie kopbraucieni uz sacensībām, patīk, ka ir atlaides dalības maksai reģistrējoties skrējieniem, patīk, ka klubam ir sava telts  sacensībās. Uzskatu, ka tas ir ļoti svarīgi.

Vai tev ir treneris, jeb padomdevējs? Kur gūsti zināšanas par to, kā un kur skriet?  Treneris man nekad nav bijis un diezin  vai tuvākajā laikā būs, jo sava brīvā laika trūkuma dēļ es nespētu izpildīt trenera uzdevumus, tāpēc trenējos pats. Zināšanas par skriešanu  gūstu no interneta. Tur var atrast daudz labu padomu un noderīgu informāciju. Protams, ir arī daži pieredzējuši skrējēji Latvijā, kuriem reizēm paprasu padomu.

Trakākais, jeb neticamākais notikums tavā skrējēja pieredzē?

Trakākais notikums bija piedalīšanās sacensībās manā mīļākajā Latvijas pilsētā Cēsīs 2014 gadā. Toreiz Ultratrail sacensībās skrēju 80 km. Tā bija vienīgā reize, kad  esmu skrējis vairāk par 42 km. Ņemot vērā to,ka neesmu kalnu un mežu skrējējs, bija nenormāli grūti pieveikt šo smago distanci, bet es to izdarīju un paveicu to 14 stundās. Es ļoti lepojos ar šo savu sasniegumu, jo jau 15. kilometrā pārsitu galvu, uztriecoties virsū nokritušam kokam. Šķīda asinis un bija jādodas uz medpunktu. Tur es nolēmu, ka  ar pretsāpju tablešu palīdzību turpināšu skriet. Finiša līniju šķērsojot es jutos kā varonis, kurš dzīvs atgriezies no kara.

Kas tev patīk labāk- skriešana pa asfaltu, skriešana mežā, vai skriešana pa sniegu un ledu? Kāpēc? Kurā vietā varētu notikt tavs sapņu skrējiens?

Mans mīļākais segums vienmēr ir bijis stadiona skrejceliņš, bet patīk skriet arī pa asfaltu, grants vai zemes ceļu. Kaut arī ne īpaši patīk, reizēm arī paskrienu pa mežu. Pa ledu un sniegu gan ļoti nepatīk skriet. Mans sapņu skrējiens varētu būt Jaunzēlandē. Kādreiz gribētu noskriet Oklendas maratonu. Tas ir mans dzīves sapnis.

Medības, krustvārdu mīklas, grāmatas, kino vai dejas? Kādi ir tavi vaļasprieki?

Man vienmēr ir bijuši 3 galvenie vaļasprieki. Tie ir sports, mūzika un kino. Man ļoti patīk klausīties mūziku, labprāt apmeklēju koncertus. Patīk iet uz kino, lai  noskatītos labas filmas. Klātienē apmeklēju  hokeja, futbola, basketbola sacensības. Protams, ka cenšos apmeklēt Latvijas čempionātu vieglatlētikā. Pēdējos gados esmu aizrāvies ar ceļošanu. Tā saucamo maratona tūrismu.

Kas vēl palicis nepateikts?

Novēlu visiem Maratona kluba biedriem veiksmīgu 2020. gadu! Lai izdodas viss iecerētais, krīt personīgie rekordi un traumas nav mūsu sabiedrotie. Lai visiem laba veselība!

 

 

Sandra Kaufmane.

Komentāri

Vārds


Komentārs


Pievienot komentāru