Valdis. Skrējējs bez robežām 

Drukāt
17.02.2020 20:56

Valdi nevar nepamanīt. Jebkurā no skrējieniem -  Skrien Latvija, Stirnubukā, Latvijas čempionātā – skrējēja solis ir ātrs un viegls. Viņu vērojot, prātā iešaujas doma - kaut arī es tā varētu.

Lasīju, ka esi sācis skriet 2009. gada maijā. Kas Tevi uz to pamudināja? Vai esi saskaitījis, cik kilometru pa šo laiku noskriets?

Domas par skriešanu un dalību sacensībās, pavīdēja jau krietni agrāk, jo daudz skatījos Eiropas un Pasaules čempionātus, olimpiskās spēles un sekoju līdzi mūsu elites sportistu sasniegumiem. Latvijas izlases sportistu panākumi ļoti iedvesmoja, tādēļ radās doma 2008.gadā skriet 10km Nordea Rīgas maratonā. Tomēr viss nenotika kā biju ieplānojis, tādēļ dalību skrējienā nācās atlikt uz 2009.gadu.Izrādījās, ka 2009.gadā 10 km distance nebija programmā, tādēļ skrēju krietni garāku distanci-pusmaratonu. Atceros, ka pirms sacensībām EXPO iegādājos ADIDAS skriešanas jaku, jo gribējās līdzināties īstam skrējējam. Jaka maksāja diezgan dārgi – 40 latus. Tā joprojām saglabājusies un šad tad to izmantoju, ejot uz mežu sēņot un ogot. Savu pirmo pusmaratonu pieveicu 1:52,52 un tā beigu daļa bija diezgan smaga, pārgāju pat soļos. Bariņš sportistu mani uzmundrināja , un es laimīgi finišēju. Pēc tam nofotografējos, lai paliktu atmiņas. Nopietni iesāku skriet un gatavoties sacensībām tikai pēc 2009.gada noskrietā Nordea pusmaratona. Savus noskrietos kilometrus skaitījis neesmu. Varētu būt virs 25000km.

Kādas ir atmiņas par leģendāro Spartatlona distanci (246km)? Tajā tu izcīnīji augsto 10.vietu! Dažs  šādu kilometru skaitu nespētu noiet, bet tu skrēji.

 Ir vesels stāsts par to, kā vispār nonācu līdz dalībai Spartatlonā.  Atceros, ka noskrien.lv  mājas lapā bija Latvijas dalībnieku saraksts. Tur bija spēcīgi skrējēji ar labu kilometrāžu. Es īpaši par braukšanu pat nedomāju, jo Latvijas skrējēju grupa bija nokomplektēta. Kādā jūnija dienā Matīss Vecvagaris deva ziņu, ka Dainis Žuburs nebrauks jo nav gatavs dalībai Spartatlonā. Es tūlīt piekritu braukšanai, un lūdzu, lai Matīss Vecvagaris  nokārto manu dalību skrējienā. Oficiālie starta saraksti jau bija akceptēti, bet Matīsam izdevās mani pieteikt dalībai Spartatlonā (2014.g.26-27.septembrī). Kad jūlija sākumā Matīss paziņoja, ka es esmu dalībnieku sarakstā, atpakaļceļa vairs nebija. Lai piedalītos Spartatlonā, bija vajadzīga arī kvalifikācija, tādēļ vajadzēja daudz startēt un uzlabot rezultātus. Pēdējais garākais triju dienu treniņš bija Baltijas ceļā noskrietie 262km. Baidījos par to, kā karstumā noskriet 246km.Pēdējais mēnesis bija uzvaru un augstvērtīgu rezultātu pilns, raisījās labas emocijas. Kārtojot somu, nebiju pārliecināts par pareizu apavu izvēli, tādēļ drošībai ņēmu divus apavu pārus. Dienā pirms  Spartatlona, vajadzēja paskriet apmēram 5km pa svelmaino karstumiņu. Biju nedaudz uztraucies jo nejutos īpaši drošs, ka varēšu normāli paskriet sacensībās. Pēc treniņa biju galīgi slapjš un kājas jutās jocīgi. Nebiju pārliecināts, ar kuriem apaviem skriet. Konsultējos ar Igaunijas skrējēju Peteri Venniku, un viņš ieteica vilkt brīvākus apavus, lai kājas labi justos. Izlēmu, ka skriešu ar ASIC G2000,kaut gan tie bija par pusizmēru lielāki. Kā vēlāk izrādījās - tā bija pareizā izvēle. Sacensību rītā smidzināja lietus un es pie sevis nodomāju, ka tā ir Dieva svētība. Daudzi centās slēpties zem plēvēm un lietussargiem, bet es tikai baudīju debesu rasu. Kā vienmēr, pirms starta bija neliels uztraukums. Pulksten.7:00 tika dots starts leģendārajam skrējienam - Spartatlonam, kurš tiek organizēts kopš 1983.gada.Aptuveni 390 skrējēju devās pa Feidipīda pēdām nodot ziņu no Atēnas(Akropoles pakājes) uz Spartu. Skrējiena sākumā bija jāskrien pa nogāzi uz leju, tādēļ  ierastajā tempā aiznesos pakaļ līderiem. Pa priekšu skrēja vīrs gados no Polijas un es turējos blakus. Tobrīd es īpaši lēni nepratu skriet, tāpēc jau pēc 2 līdz 3km es izvirzījos līdera pozīcijā. Skrēju ātrā tempā, man pa priekšu brauca policijas ekipāža. Pirmie 42km bija diezgan ātri, tos noskrēju 3h : 08 min. Kopā ar mani periodiski blakus turējās cits Polijas pārstāvis Pjotrs Kurilos. Interesanti, ka viņš uz Grieķiju bija devies ar ratiem, noejot vairākus tūkstošus km, precīzi nepateikšu, cik ilgā laikā. Skrienot karstums mijās ar lietu. Bija interesanti skriet pa nezināmu distanci, jo iepriekš nebiju pētījis, kurp es skriešu, zināju dažus kontrolpunktus, stāvo kalna kāpumu ap 1000m un gala punktu Spartu. 

Atceros, kā reiz pēc uzvaras Mispo ainavu maratonā (Igaunijā), tu skraidīji un kustējies un paziņoji, ka vēl gribi skriet.  Vai tiešām nekad nepiekūsti?

Uz MISPO maratonu maija sākumā tiek aicināti daudzi garo distanču skrējēji .Distance jāveic pa šosejas trasi un distance ir diezgan līdzena ar nelieliem līkumiem. Starts tiek dots stadionā un finišs arī stadionā. Pēc veiksmīgi veiktās distances dažkārt emocijas sit augstu vilni un ir vēlēšanās simboliski noskriet kaut vienu stadiona apli(400m).

Tu esi arī pirmā atjaunotā skrējiena Rīga – Valmiera uzvarētājs. Kā tev patīk šī distance? Vai iesaki to arī citiem?

 Rīga - Valmiera skrējien soļojums 2014 gadā bija labs izaicinājums. Pēc noskrietiem 70km centos noturēt līdera pozīciju, jo atskatoties, manīju tālumā sekotājus. Tā bija laba nakts skriešanai, jo rīts bija skaists ar brīnišķu saullēktu. Visiem iesaku šo leģendāro skrējienu (Gladiatoru cīņu) kaut reizi izbaudīt. Dažkārt gan traucē agresīvie fūres šoferi, kuri nerespektē citus satiksmes dalībniekus.

Vai tev ir kāds nepiepildīts sapnis par kādu eksotisku vietu, kurā skriet? Piemēram - 7 maratoni, 7 dienās, 7 kontinentos?

 Pirms kāda laika Noskrieniešu koptreniņā iepazinos ar vairākiem trakajiem ULTRA distanču skrējējiem. Ar Matīsu Vecvagari sarunājām kādreiz startēt 100km skrējienā Sahārā. Mums abiem ar vienas dienas starpību februārī ir dzimšanas diena. Karstuma svelme un smilšainie plašumi - tas ir liels izaicinājums jebkuram skrējējam.

 Esi uzkrājis lielu pieredzi garo distanču skriešanā. Kāds būtu tavs padoms tiem, kuri vēlas skriet tā kā tu?

Citiem skrējējiem neieteiktu darīt to pašu ko es. Daudzi skrējieni, apvienojot dažādās distances, neveicina sasniegumus. Es vienkārši cenšos noskriet pēc iespējas vairāk kilometrus un uzlabot rezultātus. Enerģijas uzplūduma un labas pašsajūtas brīžos skrienu kā traks, tomēr  traumas pēc tam ir sekojušas vairākkārt. Reiz kāds treneris solīja mani uztrenēt par labu vidējo distanču skrējēju, ar nosacījumu, ka aizmirsīšu par ULTRA distancēm. Es būdams ietiepīgs un vieglprātīgs, negribēju pakļauties diktātam, tādēļ nolēmu turpināt skriet daudz un dažādas distances no 100m līdz 246km.

Tavs ceļš uz Maratona klubu?

 2012.gadā Biķernieku pusmaratona  laikā Ilze un Andris Valerti mani uzaicināja iestāties Ventspils Maratona klubā. Ir interesanti un aizraujoši sacensties ar daudziem kluba biedriem par reitinga punktiem, piedalīties  kopējos braucienos uz skrējieniem ārzemēs .

Tevi laikam nekas nespēj atturēt no skriešanas? Un tomēr – ko vēl tu labprāt dari?

 Brīvā laikā man patīk mežā lasīt sēnes un ogas(vasarā un rudenī).Ziemā labprāt gan skrienu, gan slēpoju.

 

Sandra Kaufmane.

 

 

Komentāri

Vārds


Komentārs


Pievienot komentāru