Šis ir mans īsais stāsts par skriešanu. Līdz 30 gadiem ar sportu  biju uz Jūs. Skriet? Ak nē! Kā es skolas laikos necietu skriešanu! Pēc 3.dēla piedzimšanas  biju ļoti noapaļojusies. Nu tik ļoti, ka pašai beidzot palika grūti.  Sāku atbrīvoties no liekā (20kg) svara.

Sāku ar uztura programmu un pašvaldības rīkotajiem treniņiem. Drīz vien treneris mani sāka dzenāt pa sporta zāli, tādēļ sāku  vairāk skriet. Pienāca diena, kad treniņi beidzās, un man tik ļoti gribējās kaut ko darīt. 

2016.gada aprīlī  noskrēju savus pirmos 2km. Ak! Tie bija briesmīgi. Man bija sajūta, ka man gals būs klāt! Bet es nekad nepadodos. Nākamajā dienā atkal gāju ārā skriet. Kā par brīnumu, bija jau citādas sajūtas. Un tā es sāku sacensības ar sevi. Katru reizi sevi gribēju pārspēt noskrieto kilometru daudzumā un ātrumā. Ar sacensību garu pieaudzēju kilometru skaitu. Drīz pieteicās mans 4.dēls un skriešanai neatlika laiks. Bet zināju, ka pēc mazā dzimšanas es atgriezīšos. Tad arī sākās mana īstā skriešana. 2017.gada aprīlī Rīgas maratonā skrēju  6 km, tad arī es sajutu īsto skriešanas, sacensību, kopības garšu. Kopš tās dienas noskriet 21 km ir viens feins treniņš.  Arī tagad, pandēmijas laikā,  skrienu daudz un bieži. Kāpēc? Īpaši patīk skriet agrās rīta stundās, kad visi guļ, mašīnas nekursē, ir klusums un miers visapkārt. Tas jau arī ir  vienīgais laiks, kad tieku paskriet, jo 4 bērni un vīrs prasa savu laiku un uzmanību. Savai mīļākajai nodarbei esmu piesaistījusi vīru un bērnus. Skrienam ģimenes skrējienos, Stirnu bukos,dažādās vietējās sacensībās. 

Man patīk būt kustībā.  Patīk, ja arī manējie to izbauda. Patīk arī draugus un paziņas iedvesmot. Skriešana man ir zāles pret visu! Vienlaicīgi es izlādējos un uzlādējos!

Skriešana ir kā slimība. Vajag tikai sākt un tā paņem tevi visu.

Cilvēks, kurš skrien ir laimīgs!

Gita Muceniece