Šajā intervijā vēlos Jūs iepazīstināt ar īpašu puisi ar īpašiem mērķiem – Edijs Sīmanis, dzimis Ventspilī, dzīvo Ugālē. Maratona klubam Edijs pievienojās pavisam nesen un nejauši, tālāk par visu intervijā.

Nekad iepriekš neesmu Tev jautājis – kas notikās tavā dzīvē?

Nelaimes gadījums notika 16 gadu vecumā. Būdams jaunieša gados, kā jau vairums jauniešu, vēlējos vasarā skolas brīvlaikā piestrādāt, lai nopelnītu naudu kādai iecerētai lietai. Vērsos pie netālu esoša kokapstrādes uzņēmuma , biju dzirdējis, ka piedāvā jauniešiem iespēju krāmēt dēlīšus. Tā nu pirmajā darba dienā sāku pildīt savus pienākumus līdz brīdim, kad man lika aizvietot kādu pieredzējušu strādnieku pie dēļu garināšanas iekārtas. Būdams jauns neapzinājos riskus. Tas notika ātri, dēļa viens gals nokrita lejā no rampas un otru uzrāva augšā uz tā atradās mana kreisās rokas plauksta, kā rezultāta plauksta tika norauta un sadragāta. Tajā mirklī izmainījās mana dzīve,  sākuma periods bija ļoti grūts daudz operāciju, ārsti eksperimentāli centās darīt kaut ko lietas labā. Tika ņemti audi, nervi, muskuļi, āda no citām ekstremitātēm, daudz operāciju. Dzīve izmainījās pilnībā. Sākumā biju sagrauts un kļuvu kā mazs dumpinieks. Dzīvē nespēju atrast jēgu un nodarbojos ar muļķībām. Ar gadiem iemācījos sadzīvot ar visu. Šobrīd dzīvoju pilnvērtīgu dzīvi.

Kāds būtu ieteikums citiem?

Esmu daudz domājis par to, ka, ja man būtu laika mašīna un spētu atgriezties pagātnē un izmainīt situāciju, kas manu dzīvi izmainīja, sapratu, ka es neko nemainītu, jo notikums ir mani izaudzinājis , esmu guvis pieredzi, kas mani padarīja stiprāku un par tādu cilvēku kāds esmu tagad. Iespējams labāku nekā būtu bijis bez šī notikuma. Tāpēc citiem iesaku nenokārt galvu, lai vai kas notiktu, iet ar skatu uz priekšu, nebaidīties riskēt un saglabāt neatlaidību it visā , jo iespējams ir viss.

Kā Tu nonāci līdz Maratona klubam?

Kā dzīvē reizēm notiek, tā bija pilnīga nejaušība. Sieva TV ieraudzīja ārstes S.Rozenštokas interviju un teica, ka man pie viņas jāaizbrauc. Biju izmēģinājis visu, problēma bija kājā, pat gūlos divas reizes uz operācijas galda jo domāju, ka problēma dzelžos. Tā nu pieteicu vizīti uz slodzes testu pie Sandras Sporta Laboratorijā, zinu, ka Maratona klubam arī ir sadarbība ar šo laboratoriju. Pēc testa bija saruna ar ārsti Sandru Rozenštoku. Saņēmu ieteikumus tālākai rīcībai kā arī ieteikumu padomāt par kādu no Paraolimpiskajām disciplīnām. Sekojot ieteikumiem, jutu, ka ar kāju paliek labāk un atcerējos par nākošo ieteikumu. Sazinājos ar Paraolimpiskās komitejas vadītāju Daigu Dadzīti, viņa tālāk ar Latvijas Triatlona federācijas prezidentu Aigaru Strausu, un tad jau kopīgs Zooms ar Tevi, jo Daiga atceras, ka esi daudz palīdzējis Latvijas pirmajam ratiņu maratonistam Jurim Kalniņam, tad pirmie treniņi kopā ar Tevi un nu esmu pilntiesīgs Maratona kluba biedrs.

Jā, atceros kad atbrauci uz pirmo treniņu kaut kad martā, mums bija 50 minūšu skrējiens un vispārējā fiziskā sagatavotība manēžā, biju pārsteigts, ka pirmajā treniņā salīdzinoši mierīgi turējies tempā pa 5:20min uz kilometru, vai bērnībā un jaunībā trenējies?

Pirmais treniņš ar grupiņu skrējējiem, jā, biju uztraucies. Bet jā, sports vienmēr ir bijis ar mani gan pirms gūtās traumas, gan pēc. Bērnībā nodarbojos ar vieglatlētiku. Esmu trenējies cīņas sportos un nedaudz tenisā. Skrējis esmu vienmēr prieka pēc, bet vienmēr ar pārtraukumiem kājas traumas dēļ. Esmu startējis pāris stipro skrējienos, jo vienmēr paticis sev pierādīt , ka varu! Kā arī esmu skrējis maratonu sacensībās, īsās distances.

Cik reizes nedēļā trenējies?

Triatlona disciplīnā ir trīs sporta veidi, peldēšana, riteņbraukšana un skriešana. Šobrīd trenējos katru dienu, aptuveni 3x nedēļa skriešana, 3x nedēļā ritenis , 2x nedēļā peldēšana un cenšos arī 2x nedēļā apmeklēt svaru zāli. Kā arī jāpievērš liela uzmanība locītavu stiprināšanas un stiepšanās vingrinājumiem, to daru pēc treniņa un brīvos brīžos. Ir treniņi kad ir gan jābrauc ar riteni, gan jāskrien tie man personīgi patīk vislabāk. Interesanti ir pārslēgties no viena uz otru, man tas sagādā baudu.

Vai zini, lai sasniegtu augstas raudzes rezultātus, vajadzētu līdz 10 treniņiem nedēļā, vai esi morāli gatavs tādam pavērsienam?

Jau šobrīd treniņi ir tādā apjomā. Lēnām pierodu pie tā, treniņus neesmu izlaidis. Ir bijusi saslimšana, tad spiestā kārtā sanāk samazināt apjomus, bet arī tad cenšos kustēties un vieglākā režīmā tos izpildīt.

Pats dārgākais mūsu dzīvē ir laiks, to nevar nopirkt pa nekādu naudu, pastāti kur un par ko tu strādā, un kā izdodas savienot ar treniņiem?

Strādāju mežistrādes uzņēmumā SIA ‘’NiedrājiMR’’,  tehniskajā atbalstā. Viss āķis slēpjas plānošanā (time manegement). Šo tematu apgūstu no trenera Alekseja, kurš ir gurū šajā jautājumā. Tieši tāpat kā laiku nevar nopirkt par naudu līdzīgi ir ar veselību, viss laiks, ko ieguldu treniņos, tiek ieguldīts manī. Jūtos enerģijas pilns, neskatoties uz to, ka daudz treniņu, kā arī veselība ir uzlabojusies.  Šobrīd attīstu plānošanu, kā arī tas attīsta domāšanu. Kopumā tas attīsta mani pašu. Kad ir garāki treniņi ceļos 4.00  , reizēm pietiek arī 6.00, bet neizpaliek rīti kad varu arī pagulēt līdz 6.30. Pārsvarā cenšos galveno treniņu darba dienās uztaisīt no rīta, vakarā paliek laika ģimenei un citām lietām. Pirms gulēšanas vingrošana, joga vai elpošanas vingrinājumi. Brīvdienās iegājies treniņus veikt arī no rīta, pieceļos agrāk , lai uztaisītu treniņu un tālāk laiks ģimenei un citiem darbiem

Darba vietā jau zina, ka Tu tagad aktīvi sporto, ko šie saka?

No darba vietas noteikti ir pozitīvs atbalsts, paldies Pēterim Elstam un Baibai Elstei, kuri vienmēr mani atbalstījuši it visā gan sniedzot padomus, gan atbalstot dažādās situācijās. Kā arī paldies Aldim Blumfeldam par motivēšanu un sniegtajiem padomiem. Šādu vadību novēlu ikviena uzņēmuma darbiniekam.

Ko tava ģimene saka par tavu aizraušanos ar sportu un iepazīstini ar savu ģimeni?

Sievu sauc Jana, vislielākais atbalsts nāk tieši no viņas. Ne tikai šobrīd, bet visas dzīves garumā atbalstījusi un motivējusi mani it visā. Šobrīd arī sieva lēnām pieņem sportu ikdienā, kur palīdzību sniedz arī treneris Aleksejs ar padomiem un treniņu plāniem. Mums ir 4 gadus jauns puika, kurš ņem piemēru no mums , un tā ir viena no lielākajām motivācijām neapstāties un iet uz priekšu. Zēns jau ir iemīlējis sportu, šobrīd nostiprina pamatus sporta vingrošanā, kā arī ļoti patīk braukt ar riteni, skriet un ar septembri ir plāns apmeklēt peldēšanas nodarbības Pāvela Vilcāna pavadībā.

Un protams paldies mammai un omai par atbalstu visas dzīves garumā!

Jārunā arī par naudu, triatlons nav no lētākajiem sporta veidiem?

Te man jāsaka liels paldies Daigai Dadzītei. Parasportistiem esot speciāli finanšu līdzekļi iesācējiem, no tiem šosezon man piešķirts finansējums tehniskajam nodrošinājumam. Tā kā Maratona klubam ir sadarbība ar daudziem sadarbības partneriem, tad pašlaik viss ir labi, pabeigsim šo sezonu un tad jau skatīsim, kas būs tālāk. Un jāsaka liels, paldies tieši Tev Andri, kā minēji nav nekas dārgāks dzīvē kā laiks , tas ir tieši tas, ko Tu man esi sniedzis , lai savestu kopā ar Alekseju un sakārtotu visas lietas, lai pilnvērtīgi varu šobrīd trenēties.

Triatlona treniņu procesu Tev palīdz organizēt ilggadējais Maratona kluba biedrs, nu jau sertificēts treneris Aleksejs Pozdņakovs, kā Tev izveidojusies sadarbība ar viņu?

Teikšu godīgi Aleksejs ir cilvēks ko apbrīnoju visvairāk. Viņš spēj atrisināt jebkuru situāciju, sniegt atbildes uz jebkuru jautājumu. Mēs sazināmies katru dienu, katru dienu viņš analizē manus treniņus , sniedz ieteikumus. Esmu ļoti priecīgs , ka esmu savests kopā tieši ar Alekseju. Es viņam varu uzticēt pilnīgi visu, atbalsts no viņa ir garantēts vienmēr! Viņš ir treneris, psihologs un draugs vienā,  kurš vienmēr spēs nomierināt un motivēt. Milzīga cieņa pret šo cilvēku! 

FB ielikām ziņu, ka jūnijā ņēmi dalību Māra Priedēna organizētajā triatlona treniņā, skatījos bildēs Jūs tur visi baigi laimīgie, Laime hormonu pilni. Tās bija tavas pirmās sacensības triatlonā, apraksti emocijas?

Jā, bija uztraukums, bet Aleksejs kā vienmēr spēja nomierināt un distanci veicām komforta zonā, treniņa režīmā. Galvenais mērķis bija iziet cauri visiem punktiem kas un kā notiek.  Iepazinu sacensību noriti un noķēru īsto fīlingu ko sniedz triatlons.

Kādās sacensības Tu esi piedalījies agrāk – lūdzu uzskaiti ar visiem rezultātiem?

Esmu startējis Stipro skrējienā 10km distancē komandas skrējienā.

Vēl startējis esmu Drosmes skrējienā arī kā komanda, ieguvām 2. vietu .

Esmu skrējis Piltenes skrējienā 2017.gadā – 5km (0:22:28)

Kā arī Valmieras skrējienā 6,2km

Kas šogad vēl plānojās?

Lai pilnvērtīgi piedalītos starptautiskās paratriatlona sacensībās, nepieciešama sertifikācija jeb manas grupas noteikšana. Plānojam to izdarīt Portugālē. Vēl plāns ir jūlija beigās piedalīties Ventspilī pie Būšnieka ezera triatlona sacensībās.

17.septembrī noteikti mani redzēsiet kādā no Ventspils Maratona distancēm, tas būs atkarīgs no treniņa procesa un citām triatlona sacensībām.

Tad nedaudz par 2023. un 2024.gadu?

Dzīvoju šodienai - laiks ar ģimeni, darbs, atpūta, treniņi.

 Viss iet pēc plāna -  progress ir. Šobrīd iemīlu triatlonu , motivācijas trūkuma nav. Atbalsts no Tevis, Alekseja, Daigas , Aigara, Pāvela un ģimenes milzīgs. Kas zina varbūt 2024. gada paraolimpiskās spēles,  bet līdz tam vēl ļoti daudz laika un darba jāiegulda. Bet katrā ziņā ir uz ko tiekties!

Vai Tev ir vai bija pirms tam kāds hobijs?

Jā, viens no lielākajiem hobijiem bija makšķerēšana. Lašu makšķerēšana upēs kā arī zandartu, līdaku un asaru ķeršana ezeros. Šobrīd primāri ģimene, treniņi un darbs un tad brīvā laikā pa retam aizbraucu pabaudu mieru uz ezera vai pie upes.

Ko Tu vēlētos pateikt Maratona kluba biedriem?

Es jau vēl jauniņais, bet tagad jau jūtu Jūsu atbalstu un zinu, ka tas būs super liels, kad startēšu sacensībās! Tiekamies trasē!

 

Intervēja Andris Valerts