Maratona klubā ir daudz interesantu cilvēku un viens no tiem ir Andis. Man pašai ir sajūta, ka Andis visu laiku skrien, viņa kontā ir vairāki maratoni, nupat kopā bijām Barselonā, Stirnubukā skrien tikai lūša vai vilka distances, Rīga - Valmiera, orientēšanās sacensības…tā varētu turpināt un turpināt.

Šoseja, vai tomēr mežs? Kur tev vislabāk patīk skriet?

Skrienu gan pa šoseju gan mežu. Galvenais, lai ir patīkami skriet. Vairāk patīk mežs. Mani vienmēr ir saistījušas meža smaržas, dzīvnieki un skaņas mežā. Pavasaros ļoti patīkami ir skriet pa lauku ceļiem un klausīties cīruļus.

Vai Tev ir kāda īpaša pirmsstarta recepte (atpūta, īpašs ēdiens u.c.)?

Uz sacensībām parasti dodos sacensību dienas rītā. Tad varu kārtīgi izgulēties mājās un no rīta sagatavot sev ierastās brokastis. Brokastīs izvāru auzu pārslu putru. Vāru lauku pienā. Klāt pieēdu mājās gatavotu ievārījumu. Sacensību vietā cenšos ierasties laicīgi. Lai varu bez steigas un lieka stresa novietot mašīnu, izņemt numuru, satikt pazīstamos skrējējus un izbaudīt atmosfēru. Tad viegla iesildīšanās un uz priekšu trasē.

Vissmieklīgākais atgadījums tavā skrējēja pieredzē?

Tādi īsti kuriozi gadījumi nav bijuši. Ir gadījies apdzenot lēnāku skrējēju paklupt uz līdzenas vietas un nokrist priekšā nupat apdzītajam.

Vairāk ir bijuši dažādas interesantas satikšanās ar dzīvniekiem. Skrienot orientēšanos pāri upes palienes pļavai esmu gandrīz uzkāpis virsū briežu mazulim. Kurš tikai pēdējā brīdī izlēca ārā no savas slēptuves zālē.

Reiz vakara krēslā uz meža ceļa, kam gar malām saauguši krūmi un liela zāle, redzu pa  priekšu lēni skrienošus divus suņus. Lēnām viņus sadzenu un jau gatavojos uzsaukt viņiem, lai nepārsteigtu, kad viens no vieņiem pagriežas šķērsām ceļam. Šai brīdī saprotu, ka tie nav suņi, bet mežacūkas. Šai brīdī sāku skaļi bļaustīties, lai viņi mūk prom. Šai brīdī ceļmalas krūmos sākās pamatīga panika un vesels bars mežacūku metās bēgt es protams arī pa ceļu bēgu no viņiem ko spēju.

Vai ilgstoši skrienot kādreiz neapnīk to darīt?

Protams reizēm nav vēlmes iet skriet. Tad arī neskrienu, ja nav gatavošanās kādām svarīgām sacensībām un tas neizjauc treniņu plānu. Tagad jau skriešana man ir kļuvusi par atkarību. Skrienu savam priekam un veselībai. Plānojot garos skrējienus speciāli skrienu tā, lai nevarētu būtiski saīsināt distanci un ātrāk tikt mājās pa īsāku ceļu.

Kāds būtu tavs padoms tiem, kuri vēlas skriet tā kā tu?

Nezinu vai varu būt paraugs citiem skriešanā. Ja skatāmies uz sportiskajiem rezultātiem, tad neesmu ne tas ātrākais ne arī izturīgākais. Man skriešana ir hobijs, atpūta un savas veselības uzturēšana. Nopietni sāku skriet pirms aptuveni 4 gadiem. Pirms tam pa retam uzskrēju orientēšanos. Tā arī lēnām un mierīgi ieklausoties sevī, skrienot vairāk pēc pulsa nekā pēc ātruma esmu nonācis līdz šiem rezultātiem. Šeit nu katram pašam ir jāizvērtē kāpēc viņš skrien, kas ir viņa stiprās un vājās puses un ko grib sasniegt. Galvenais nesasteigt ceļā uz mērķi, bet mierīgi soli pa solim uz to virzīties. Un lai skrietu daudz ir ne tikai jāskrien, bet arī jāvingro.

Tavs ceļš uz Maratona klubu?

Sākot skriet es skrēju vienatnē. Reizēm sanāca uzskriet pa Ventspils veloceliņiem un tad satikos ar citiem skrējējiem. Tad sanāca piedalīties Maratona kluba organizētajos Lāplēša dienas un Valentīndienas skrējienos, kur iepazinos ar citiem skrējējiem. Un tā arī sanāca iestāties Maratona klubā.

Ko Tu darītu, ja neskrietu?

Pat nezinu. Visticamākais skrietu, jo cits man nekas neatlika. Sava sēdošā darba dēļ lēnām biju uzaudzējis lieko svaru. Arī sākās problēmas ar asinsspiedienu. Tāpēc sāku skriet un man vairāk nav problēmu ar lieko svaru un asinsspiedienu.

 

Intervēja: Ilze