Pirmais jautājums, pirms 12 gadiem, kad es skrēju vēl “ātri”, redzēju ka tu pusmaratonu skrien pa 1stundu 20 minūtēm, man izdevās pāris reizes noskriet ap 1 stundu 26 minūtēm, nu baigi gribējās tevi noķert, labi, esi par mani 11 gadus jaunāks, bet es uz to neskatos, vai vari izstāstīt kā tautas klases sportists vai noskriet tik ātri pusmaratonu, kur ir panākumu atslēga?

- Man liekas, ka te nav nekāds noslēpums – vienkārši neatlaidīgi un mērķtiecīgi jātrenējas. Protams, tautas klases sportistiem ir arī vairāki blakus faktori, kas var ietekmēt rezultātus, piemēram darbs, traumas, veselība. Bet ja viss sakrīt – būs arī rezultāts.   

Skatos tavus rezultātus šodien, arī esi palaidies, vai nedomā ka varētu atkal ap 1 stundu 20 minūtēm izskriet pusmaratonu? Un vēl vienu maratonu ap 3 stundām?

- Jā, mazliet esmu palaidies, bet lielā mērā manus rezultātus pēdējos gados ietekmēja veselība un traumas. Un, protams, atskatoties uz kādreizējiem rezultātiem, gribas pietuvoties tiem, bet arī tomēr ir tāda patīkama sajūta – vau, kādreiz tu esi baigi kapājis, šo to sasniedzis, un īstenībā tagad dažreiz ir  prieks vienkārši piedalīties sacensībās un baudīt pasākumu, komunikāciju ar citiem skrējējiem. 

Šim tā kā vajadzēja būt pirmajam jautājumam, bet nu trešais, kā tu nonāci līdz skriešanai?

- Viss sākas ar futbolu, sākumā bērnībā pat trīs reizes mēģināju iet trenēties futbolā, kaut ka nesanāca, bet mīlestība pret futbolu gan nekur nepazuda, un es daudz spēlēju futbolu, un laukumā man patika izskrieties. Tad vidusskolā izdomāju ka man tomēr jāiet nodarboties ar vieglatlētiku, bet nekāds baigais skrējējs no manis nesanāca.

Pēc vidusskolas es vairs netrenējos, bet šad tad mazliet skrēju. Un tad pienāca brīdis kad es spogulī ieraudzīju cilvēku ar lieku svaru, un par trigeri kļuva  dažas veselības problēmas, pēc kuram ārsts man ieteica vairāk pakustēties. Tas bija 2008. gada sākumā. Un tad es ieraudzīju Rīgas maratona reklāmu, un izdomāju – man jāskrien tur pusmaratonu.

Tā es sāku trenēties februārī pēc pusgada pauzes, kad es vispār neko nedarīju. Un man bija liels prieks un gandarījums kad es pieveicu savu pirmo pusmaratonu ar rezultātu 1 stunda un 40 minūtes. Tā es “iekritu” skriešanas lamātās. Turpmāk es sāku piedalīties kur vien iespējams.  

       

Liekais svars, kā tev ar to iet?

- Pašlaik, tur nav ko slēpt, tas ir man lielākais ienaidnieks. Tagad bija diemžēl trīs mēnešu pauze, un liekie kilogrami uzreiz nāk klāt. Bet jau uzsākt darbs, lai cīnītos ar šo problēmu. 

Tava ēdienkarte dienai?

- Tā lielā mērā atkarīga no darba, ko man gribētos – vakariņot agrāk. Diemžēl, man patīk saldumi, kas nav pārāk labi skrējējiem. Bet pēdējā laika sāku vairāk domāt par to ko un kā ēdu. 

Ko tu dari ikdienā, kas man būtu tev jāpiedāvā, lai tu no Liepājas pārceltos uz Ventspili?

- Tie, kas skrēja “Noskrien ziemu” Liepājā, jau redzēja vienu no maniem darbiem – esmu arī fotogrāfs. Pamatdarbs ir vietēja izdevniecībā, bet vadu arī foto pulciņu bērniem un jauniešiem. Lielā mērā nauda ir tas faktors, kas mudinātu pārcelties uz citu pilsētu vai valsti. Ņemot vērā mūsdienu nestabilitāti, nekad nevar teikt nekad, un kas zin, varbūt arī redzēsiet mani skrienot Ventspils ielās.

Vai tev ir īpašs rituāls pirms sacensībām?

- Laikam nekāds tāds īpašs rituāls jau nav, bet tomēr pieturos pie noteiktas pirmssacensību rutīnas, un baigi nepatīk ja nākas kaut ko mainīt vai izlaist.

Tavi mīļākie skriešanas apavi?

- Kaut ka tā sanāca ka jau no paša sākumā sacensībās skrienu praktiski tikai ar “Adidas”, pārsvarā “Adizero”. Kaut gan, “ultru” Skotijā uzvarēju ar parastiem “New Balance”, kuri vairāk domāti treniņiem. Katra gadījumā priekšroku dodu viegliem apaviem.

Maratons – vai esi pieveicis pilno 42,195km?

- Jā, protams! Uz doto brīdi mana kontā ir 16 maratoni, 133 pusmaratoni un 10 ultras. 

Filozofisks jautājums – kāpēc Tu skrien?

- Atbilde arī varētu būt filozofiskā – iemeslu varētu būt daudz, un tajā paša laikā dažreiz grūti pateikt kāpēc. Atbildēšu gandrīz kā Forests Gamps – man vienkārši patīk skriet!

Kurās sacensībās esi guvis vislielākās emocijas?

- Laikam jau ka pēc finiša ultrā “Glazgova- Edinburga”, kurā es uzvarēju un ilgi pēc finiša nespēju noticēt ka es uzvarēju, turklāt ļoti pārliecinoši.

Bet zini, man kaut ka ļoti spilgti atmiņā palika fragmenti no iesildīšanas skrējieniem pirms maratoniem Berlīnē un Frankfurtē. Tā sajūta, kad visi skrien kopā, nevis sacentās. Skaties apkārt un redzi ka tev blakus skrien tik dažādi cilvēki no visādām valstīm, un visi laimīgi un priecīgi. Turklāt Frankfurtē pie mums bariņā skrēja arī bijušie Vācijas olimpieši, čempioni. Nevarēju noticēt, ka es skrienu kopā blakus ar Olimpisko čempionu Dīteru Baumanu. 

   

Vai gadījies raudāt finišējot kādas sacensībās, domāju laimes asaras?

- Kaut arī esmu emocionāls cilvēks, bet tā man nav gadījies :)

Vai atceries savu pirmo skrējienu, cik noskrēji, kur skrēji, ar kādiem apaviem?

- Runājot par pašiem pirmsākumiem, kad es sāku trenēties skolas gados, tad neatceros kad skrēju pirmo reizi. Toties atceros ka skrēju arī skrējienos Pāvilosta- Liepāja. Tie bija deviņdesmito gadu beigās, un es, vēl tīnis, skrēju kaut kādas parastas kedās, kaut kādas neērtās biksēs un kreklā. Un tā mēs toreiz dzīvojām un skrējām :)

Bet savu pirmo skrējienu 2008. gadā – Rīgas maratonā, kur es pieveicu pusmaratonu, gan diezgan labi atceros, apavi un apģērbs bija jau piemērotāki skriešanai, bet tomēr ne gluži sacensībām.   

Cik kilometrus gadā noskrien?

- Tagad jau krietni mazāk, mazliet virs 1000 km sanāk, bet pēdējos gados sāku arī aktīvi braukt ar velo, kur vēl pa gadu savācās ap 3000 km. Kādreiz skrēju arī pa 3-4 tūkstošiem gadā.

Cik reižu nedēļā sporto?

- Kad ir silts, respektīvi vasaras sezonā, katru darba dienu es braucu ar velo vai skrienu, un pluss vēl nedēļas nogalē bieži sacensības. 

Vai tavā darbavietā tavu hobiju skriešanu uzskata par plusu vai mīnusu?

- Kad es uzvarēju ultru Skotijā, tad protams visi lepojas, bet kad īpašu panākumu nav, tad jau bieži skatās uz to, lai hobijs netraucē darba pienākumu izpildei.

Runājot par novērtējumu, tad tomēr gribētos pieminēt lielāko manu sāpi – kad es uzvarēju sacensības Skotijā, bet no pilsētas vadības un sporta pārvaldes, neviens mani neapsveica un pat nepateica vienkārši paldies. Atzīšos – mazliet sirds sāpēja kad nebiju uzaicināts uz Liepājas “Sporta laureāts” pasākumu.  It ka uzvarēju starptautiskās sacensībās, kas bija viens no galvenākiem kritērijiem. Bet... 
  

Amizantākais notikums skriešanā – sajauci starta laikus, kedas aizmirsi mājās, sporta dzēriena vietā šņabi iedzēri?

- Te uzreiz nāk galva, kā es pagājušajā gadā nokavēju startu Sveikuļu meža Stirnu bukā. Atbraucām, domāju aiziešu mierīgi uz starta pilsētiņu, eju eju, laiks iet, un sapratu, ka tomēr jāsteidzas atpakaļ uz mašīnu pārģērbties, rezultātā izskrēju no starta kādas 9 minūtes vēlāk, un vēl pat jautāju cilvēkiem, uz kuru pusi vispār jāskrien, un tikai tad, kad panācu pirmos atpalicējus, paliku mierīgs, ka skrienu pareizā virzienā.  

  

Kad un kāpēc pirmo reizi pievienojies Maratona Klubam, vai ir vērts katru gadu maksāt 30 EUR biedra naudu?

- Godīgi sakot, es kaut ka neatceros kā un kāpēc iestājos klubā. Jā, viens no iemesliem būt klubā ir atlaides uz sacensībām, bet lielā mērā tie tomēr ir cilvēki, vienmēr prieks atbraukt uz Ventspili ārpus skriešanas, piemēram atpūsties ar ģimeni, un satikt piemēram Ilzi Gošu veikalā, vai vairākas reizes skrejošo Gunču gandrīz viena tajā paša vietā :) 
Protams, arī mūsu kluba balles ir neaizmirstamās. Es gan sen neesmu bijis kopvērtējuma augšgalā, bet varu lepoties ar to ka esmu pirmā kopvērtējuma uzvarētājs. 

Kā nākamgad tikt pie kartiņas ar Nr.001?

- Haha, laikam, ātrāk par visiem nospiest podziņu, bet tā tomēr ir veiksmes spēle.  Izredzes ir viesiem!

Ko no skriešanas sagaidi 2025.gadā?
- Ceru tikt vaļā no visām traumām, kārtīgi trenēties, tad arī rezultāts būs.  

Tava laimes formula?

- Grūti tā teikt. Gribas būt pašam veselam, un lai apkārt mierīga draudzīga pasaule, lai mums nebūtu nekādu ierobežojumu.  Mazliet pa traku tas viss, kas notika un notiek ar mūsu pasauli pēdējos gados! 

Intervēja Andris Valerts