Ideja noskriet Glen Clova pusmaratonu man radās vēl iepriekšējā gadā, bet toreiz es tomēr svārstījos, un, kad painteresējos par iespējamo piedalīšanos, dalībnieku liste jau bija pilna. Kāpēc ir šāda dalībnieku liste, es pastāstīšu vēlāk.
Pēdējos gados gandrīz katru gadu es braucu uz Skotiju, kur ciemojos pie drauga un nedaudz ceļoju pa apkārtni. Šogad es jau pavadīju Skotijā divas nedēļas augustā un tajā vizītē arī piedalījos lokālās sacensībās tajā pilsētā, kur dzīvo mans draugs. Tā ir Forfaras (Forfar) pilsēta, un pēc iedzīvotāju skaita tā ir līdzīga Saldum. Sacensības saucas Forfar 10 k, attiecīgi bija jāskrien 10 kilometru, kurus es veicu 38 minūtēs un 27 sekundēs, ierindojoties 10. vietā 236 dalībnieku konkurencē. Tajā vizītē es iepazinos ar vietējo skrējēju klubu, kas saucas Forfar Road Runners.

Klubā nav neviena profesionāla sportista, visi dalībnieki ir vienkārši skriešanas entuziasti. Kluba biedri tiekas 2–3 reizes nedēļā, parasti tikšanās vietā ir pie vietēja sporta centra (Leisure Center). Es piedalījos treniņu sesijās, kuras notika trešdienās. Tikšanas laiks un vieta ir nemainīgi. Visi ierodas jau pārģērbušies, es biju vienīgais, kurš izmantoja ģērbtuves un dušas treniņā. Cik sapratu, gandrīz vienmēr trešdienās kluba dalībnieki skrien 6 jūdzes, mainās tikai maršruts un skriešanas tips – vai tas ir skrējiens pa pilsētas ielām, vai trail-skrējiens pa pauguriem un bezceļiem, vai skriešana pa šoseju. Es izbaudīju visus minētos tipus. Jāpiemin, ka Forfarā var veikt dažādus treniņus dažādos maršrutos.

               

Un tas mani priecē, jo Liepājā, kur es dzīvoju, maršrutu izvēle nav liela. Tātad visi kluba dalībnieki treniņā skrien līdzīgu maršrutu, bet, tā kā atšķiras ātrumi, tad lēnākie sāk skriet ātrāk, un pēdējā, ātrākā grupiņa, kas parasti sastāvēja no 3–4 cilvēkiem un kurā biju arī es, sāka skriet vēlāk par visiem. Starp citu, pilsētā netālu no tās vietas, kur es dzīvoju, atrodas kāds kalns, uz kuru dažreiz arī skrēju. Tas ir ļoti labs treniņš, jo sākumā visu laiku jāskrien augšup pa ielām, un tad ir kāpums kalnā ar gradientu kādi 30–40 procenti, kuru es parasti veicu kādās 3 minūtēs. Varbūt tieši tie skrējieni pa kalniem man palīdzēja tik labi noskriet Siguldas 55 km, kur es ieņēmu 8. vietu?
Iepriekšējas vizītes laikā man arī izveidojās labs kontakts ar Forfaras kluba biedriem. It īpaši to ietekmēja barbekjū pēc Forfar 10k, kura laikā bija iespēja neformāli parunāties. Jāpiemin, ka sazināties ar skotiem nav tik vienkārši, jo viņi runā diezgan atšķirīgā valodā, aptuveni kā latgalieši pie mums. Bet savā starpā runājām, arī kad skrējām treniņos. Kad augusta beigās atgriezos mājās, sāku nopietnāk apsvērt domu par piedalīšanos Glen Clova pusmaratonā. Bet domāt vajadzēja ātri, jo pusmaratonam ir 300 dalībnieku limits, tāpēc es palūdzu, lai mani ieraksta rezerves listē. Starp citu, saraksts tika aizpildīts diezgan ātri, un vēlāk kluba mājaslapā bija rakstīts, lai cilvēki nemēģina izlūgt sev vietu. Jāpiemin, ka pusmaratonu organizē paši Forfaras kluba biedri, turklāt diezgan aktīvi – viņi paši arī reģistrēja cilvēkus, fiksēja laikus, bet daži vēl arī skrēja. Smieklīgi sanāca ar manu reģistrāciju, tādēļ ka cilvēks, kurš pierakstīja mani rezerves listē, zināja vienīgi manu vārdu, tādēļ tiku piereģistrēts kā Ruslans Latvian. Es kaut kā pēc finiša pat neprasīju, lai nomaina manu uzvārdu, skan jau ļoti skaisti, gandrīz vai kā Maķedonijas Aleksandrs!

                           
Daudzi jautās, kas ir Glen Clova? Tā nav konkrēta pilsēta vai ciems, tā drīzāk ir kalnu ieleja, netālu no Forfaras. Tur dzīvo maz cilvēku, aitu noteikti ir vairāk nekā cilvēku, jo tur lielākoties dzīvo fermeri vien. Un, starp citu, tur pat nav zonas mobilajam telefonam! Par pusmaratona trasi bija parūpējusies pati daba, jo trasi veidoja viens aplis apkārt upei, kas bija appludināta. Starts un finišs bija pie mazas viesnīcas, blakus kurai bija arī mazā zāle, kas bija izmantojama kā ģērbtuve, vieta masāžai, reģistrācijai un numuru izsniegšanai. Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ ir dalībnieku limits. Otrs iemesls – šaurs ceļš, pa kuru bija jāskrien, bet toties visā tā garumā tas ir asfaltēts.
Sacensību diena (12. novembris) man sākās astoņos no rīta. Es uzēdu vieglas brokastis, un deviņos mēs ar draugu un kādu kluba biedru skotu devāmies ar mašīnu uz Glen Clova. Bija jābrauc vien kādas 35 minūtes, un izbraucot pilsētā spoži spīdēja saule, bet, tuvojoties kalniem, varējām redzēt, kā virs to galotnēm stāv mākoņi. Vēl pirms sacensībām skoti mani brīdināja, ka pusmaratona laikā varētu būt visi četri gadalaiki. Tuvojoties Glen Clova, mēs nobraucām arī daļu no sacensību trases, un, jāsaka godīgi, man, braucot mašīnā pa pauguriem visu laiku augšā lejā, mazliet palika slikti. Pat parādījās doma – un uz ko es parakstījos? Kad atbraucām uz sacensību vietu, līdz startam vēl bija palikušas divas stundas, un mēs ar draugu devāmies nedaudz pafotografēt apkārtni. Skati, protams, bija gana iespaidīgi – apkārt ielejai ir kalni, kuru virsotnes paslēpās mākoņos. Pirms starta es prātoju, kā labāk ģērbties skrējienam, un izvēlējos kreklu bez garām piedurknēm, par ko vēlāk biju priecīgs, jo burtiski tieši pirms starta mākoņi izklīda un parādījās saule.
Es startēju no pirmās rindas, izvēlējos savu tempu, bet bija jāņem vērā arī tas, ka trase bija kalnaina. Distances pirmā trešdaļa, iespējams, bija visgrūtākā, jo visu laiku bija jāskrien augšā un lejā, kaut arī metros tie nebija tik augsti pauguri. Trases specifikas dēļ es ātri vien sapratu, ka šodien ir jāaizmirst par rezultātu, bet, paraugoties uz kalniem, uz kuriem tieši spīdēja saule, nodomāju, ka šodien vienkārši skrējiens jābauda un par rezultātu nedomāšu – kā būs, tā būs. Nodomāju arī, ka bija vērts braukt šeit skriet kaut vai tikai dabas skatu dēļ. Man liekas, svarīgi bija noturēties pirmo trešdaļu pa amerikāņu vai skotu kalniņiem, kas man arī labi padevās, jo mani apsteidza tikai daži cilvēki. Kad bija noskrieta apmēram puse no distances, bija jāskrien pāri tiltam uz otru ielejas pusi un jāskrien atpakaļ uz viesnīcu, kur bija starts un finišs. Iespaidīgi bija redzēt, kā abās pusēs upei skrien cilvēki. Otrajā ielejas pusē trase nebija tik kalnaina, un pēkšņi man parādījās papildu spēks, par ko es biju diezgan izbrīnīts, ņemot vērā, ka distances pirmo pusi bija jāskrien pa kalniem. Man pat izdevās apskriet kādus 3 vai 4 cilvēkus. Starp citu, trase bija marķēta nevis kilometros, bet jūdzēs, kā jau pieņemts Lielbritānijā. Vēl pēc pirmās jūdzes es piefiksēju, ka jūdzi noskrēju aptuveni 6 minūtēs. Uz distances beigām atkal sāka parādīties mazie pauguri, kurus pievārēt kļuva arvien grūtāk. Bet, par laimi, to nebija tik daudz un man izdevās finišēt ar laiku 84 minūtes 24 sekundes, kā pieņemts fiksēt rezultātu Skotijā. Tas man bija diezgan pārsteidzoši, jo sākumā skrienot es nodomāju, ka būtu labi, ja izskrietu vismaz no 90 minūtēm. Kopvērtējumā es paliku 12. vietā 253 dalībnieku konkurencē, un tas mani iepriecināja, it īpaši ņemot vērā faktu, ka skoti diezgan regulāri trenējas šādās kalnainās trasēs.

                         
Tagad par dažām lietām, kas palikušas atmiņā pēc finiša. Pirmkārt, skoti pēc finiša nedeva medaļas, jo vēl reģistrācijas vietā katram dalībniekam izsniedza maisiņu, kurā bija našķi un arī krūze ar pusmaratona trasi. Otrkārt, pēc finiša daudzi dalībnieki, neskatoties uz saulaino, toties vējaino laiku, palika draudzīgi runājamies turpat finiša zonā pat īsajos tērpos, kuros bija skrējuši. Treškārt, vēl pirms starta es pamanīju, ka vīru konkurencē ir tikai daži jaunieši vecumā līdz 30 gadiem. Bet pirmajā astoņniekā tikai viens skrējējs bija no grupas M (no 20 līdz 40 gadiem), pārējie no grupas MV, kas skaitās veterāni (cik sapratu, no 40 līdz 60 gadiem). Vēl ir grupa MSV, kas nozīmē virs 60 gadiem. Diemžēl pēc finiša ilgi nevarēju uzkavēties sacensību norises vietā, jo skotam šoferim, kurš, starp citu, pusmaratonā palika piektais, bija jāsteidzas mājās. Bet vismaz pēc finiša man izdevās izbaudīt arī masāžu, tāpēc atpakaļ uz Forfaru es braucu sajūsmā ne tikai par saņemto masāžu, bet arī gandarīts ar savu panākumu Glen Clova pusmaratonā!