Nenoliedzami, ka gan Varšava, gan Poznaņa ar saviem mērogiem pieder pie lielo sacensību kategorijas. Tās ir lielas pilsētas ar lielām ambīcijām. Tagad nedaudz aprakstīšu citus savus skrējienus kuros esmu piedalījies. Lielo skrējienu kategorijā var ieskaitīt pusmaratonu Pēlā (neliela pilsēta, kura katru gadu organizē tradicionālu pusmaratonu jau vairāk kā 20 gadus), kas ir iekļauts IAAF starptautisko sacensību sarakstā, vienlaicīgi tiek izcīnīts Polijas čempionu tituls, ātra, sertificēta trase, bet no Latvijas tikai vienīgais tur esmu skrējis.
Otrs skrējiens kur esmu skrējis 2 reizes ir Vjazovnas pusmaratons februāra beigās (notiek vairāk kā 30 gadus). Notiek nelielā ciematiņā (apmēram kā Garciems), bet pēdējos divus gadus tur ir virs 1000 dalībniekiem. Šis pusmaratons izceļas ar plašu programmu – bērnu un skolēnu skrējienu. Šogad gan viņi baidoties, ka nespēs pienācīgi noorganizēt un noteikuši dalībnieku limitu – 750.

Tagad apskatīsim tā saucamās vidējās sacensības.
Živeca - pusmaratons apkārt ezeram. Fiziski ļoti smags un kalnains. Organizācija lieliska. Starts un finišs pilsētas centrā, apbalvošanā balvas pasniedz pilsētas mērs un novada priekšnieks.
Sobotka (sena pilsēta netālu no Vroclavas ar apmēram 4000 iedzīvotājiem). Rīkojot pusmaratonu pirmo reizi dalībnieku skaits ap 800. Starts pilsētas laukumā, bet finišs sporta zālē (tāpat kā Ventspilī).

                         

Krakovā 2009.gadā pirms braukšanas uz Prāgu atradu nelielas sacensības, kuras tradicionāli rīko vietējais skrējēju klubs – Bieg Marzanny (jeb pavasara sagaidīšana skrienot). Organizācija notiek nelielā skolā un trase līdzīga kā LSC Mežaparka skrējienos (neprasa papildus policijas nodrošinājumu). Dalībnieku skaits ap 460.
Katovices pusmaratons ir pietiekoši liels – ap 800 dalībniekiem, bet pēdējos gados sakarā ar to, ka Katovice mainoties Polijas ekonomiskajai situācijai ir daudz zaudējusi no savas varenības, bet viņi izmisīgi mēģina apliecināties un „ielekt aizejošā vilcienā”. Šogad Katovices pusmaratons pārcēlās uz satelītpilsētu Horžovu.
Kā īpašs pasākums ir jāatzīmē Radziminas pusmaratons. Tas katru gadu notiek augusta vidū un ir piesaistīts 1920.gada Radziminas kauju atcerei (tās ir ļoti nopietnas kaujas ne tikai Polijas, bet visas Eiropas 20gs. vēsturē). Tajās kaujās atjaunotā Polijas valsts armija Pilsudska vadībā cīnījās pret Padomju Krievijas armiju, kura vēlējās sociālisma idejas izplatīt tālāk pa visu Eiropu. Pēc tam kad pie Radziminas boļševiki cieta neveiksmi tika parakstīts Brestas miera līgums, kura rezultātā Krievija (un vēlāk attiecīgi PSRS ) atzina esošo neatkarīgo valstu robežas, kuras radušās pēc 1.Pasaules kara (arī Latvijas). Arī šajā pusmaratonā pēdējos gados ir ap 500 dalībniekiem. Vēl es 2011.gadā skrēju pusmaratonu Pabianicē (mazā pilsētiņā pie Lodzas). Skrējienu organizē vietējā skautu organizācija, dalībnieku skaits virs 500, kaut gan tajā dienā notiek vairāki citi lieli pasākumi.
Tagad tālāk par mazajiem skriešanas pasākumiem. Lomžas pusmaratons – ap 160 dalībniekiem. Sacensības ļoti atbalstītas no sponsoriem. Vecuma grupas pa 5 gadiem – apbalvo ar kausiem pirmos 5 plus loterija (100 balvas uz visiem dalībniekiem). Bialistokas pusmaratons – ap 60 dalībniekiem. Pēc finiša, kas atrodas ārpilsētā, gaidot apbalvošanu piknika tipa atmosfēra (alus un desiņas). Iespējams, ka tas bija saistīts ar tajā laikā gaidāmajām Eiroparlamenta vēlēšanām (viens no cilvēkiem, kurš bija uz pilsētā izlīmētajiem plakātiem, ļoti centās nofotografēties kopā ar mani, kad mani apbalvoja un es biju Latvijas kreklā).
Tornņa – vēlā rudenī rīko nelielu pusmaratonu un maratonu. Sacensības notiek pa meža takām (distance ir precīza, bet nesertificēta). Kopā ap 300 dalībniekiem.
Bidgošča. Te es esmu skrējis divreiz. Vienas sacensības ir ziemas seriāls. No novembra līdz martam, divas dienas pēc kārtas notiek sacensības, var noskriet divas distances - pusmaratonu un maratonu. Katru gadu ir apmēram 10 dalībnieki, kuri noskrien visus 10 maratonus. Es skrēju sestdien pusmaratonu, bet svētdien maratonu. Sacensības tiek organizētas katrā sporta klubā, nakšņošana uz vingrošanas matračiem, ir neliela ēdamzāle, virtuve, kur vakarā (ja nenāk miegs) var pie kafijas krūzes parunāties ar citiem skrējējiem. Otrs Bidgoščas skrējiens bija pusmaratons pilsētas centrā kuru organizē viena profskola, kurai ir laba jauniešu treniņgrupa. Vēl esmu skrējis maratonu nelielā pilsētā Jelz-Laskovice (ap 4000 iedzīvotāju). Šis skrējiens ir ievērojams ar to, ka tas ir organizēts Barbaras Šlaļetkas piemiņai (viņa savulaik ir uzstādījusi Eiropas rekordu 48 stundu skrējienā.) 2005.gadā viņa nomira ar vēzi un pilsēta kopš 2006.gada ikgadējo maratonu pārdēvēja – Memorial Barbary Sclachetki.

Secinājums – kopējais iespaids par Poliju ir jo mazāka pilsēta un sacensības, jo sirsnīgāka atmosfēra. Tā kā no Polijas nevajag baidīties!

Pārrakstīja Ilze V