Sacensības, sacensības, sacensības....... Sacensības un sajūtas pēc finišēšanas. Gatavošanās process, satraukums pirms starta, sajūtas skrienot, līdzjutēju saucieni, pēdējie metri un finiša līnija. Pēc vieglatlētikas sacensībām Ventspils manēžā, kurās piedalījās mūsu kluba trīs meitenes Santa, Marina un Sigita ir pagājusi gandrīz nedēļa. Kādas sajūtas, pārdomas, atziņas?

 

Santa: Šīs man nebija pirmās sacensības manēža. Pagājušogad jau piedalījos un skrēju gan Ventspils manēžā, gan Rīgas manēžā senioru/veterānu sacensībās. Kāpēc izdomāju piedalīties? Mans treneris Aigars ieteica pamēģināt un pati arī gribēju paskriet īsās distances. Rīgā skrēju 800m un 3km, bet Ventspilī 1.5km. Par sajūtām teikšu kā ir - kad skrēju Rīgā, tad bija tā, ka pirms paša starta pat mazliet galva sagriezās! Laikam no uztraukuma, un arī konkurence nopietnāka, un neziņa, kā īsti pareizi skriet (800m), pat mazliet sabijos, bet kad sāku skriet, viss bija labi. Ventspilī ir vieglāk (varbūt mājas sajūta). Skriešana pusmaratonā ir pavisam citāda, tur daudz cilvēku uz starta, ir svaigs gaiss, arī pati distance ir garāka un iespēja sagrupēt savus spēku ( kaut kur „pielikt” vai „pataupīties”). Bet tas satraukums pirms starta nekur nepazūd, vairāk vai mazāk tomēr ir un tas ir labi! Manēžā citreiz liekas, ka pietrūkst gaisa vai ir ļoti sauss gaiss, un ir grūti skriet, mazliet traucē arī virāžas, bet tas mazāk. Bet man patīk ziemā paskriet arī manēžā. Ir interesanti un savādāk. Es iesaku visiem pamēģināt. Tajos pašos veterānu mačos - lieliska iespēja izkustēties un kaut kur piedalīties arī ziemā. Atmosfēra un sportiskā gaisotne ļoti jauka! Noteikti piedalīšos arī turpmāk. Nākamais Latvijas čempionāts senioriem/veterāniem telpās notiks Rīgā 25.februārī, kur pārstāvēšu MARATONA KLUBU un aizstāvēšu savus titulus 800m un 3km.

Marina: Kas neriskē, tas nevinnē! Nekad neesmu skrējusi manēžā, arī jaunībā. Tikai pagājušajā gadā dažos treniņos, iesildoties. Uzrakstīju Aigaram, vai es savā vecuma grupā, kā Maratona Kluba dalībniece varētu kaut ko "parādīt". Viņš man deva zaļo gaismu 1500m skrējienam. Ar mani vienmēr notiek tā, kā tam, laikam jābūt. Es pat nevaru atbildēt, kā es varēju noskriet pirmo pusmaratonu. Ir griba, iekšēja apņemšanās, spīts. Tā ir mana uzvara pār gadiem!!! Gaidot startu, uztraucos, bet labi, ka nezināju, ka tas ir tik grūti. Man tas bija līdzīgi pusmaratonam, mute sausa, elpu pienācīgi nevar ievilkt. Skrēju ar rezervi, uzklausot Andra ieteikumus vēstulītē no Portugāles. Es vienmēr visos ieklausos, visvairāk sevī, lai nenodarītu pāri. Man ir prieks, ka es to izdarīju, pat ar sev iepriecinošu laiku. Jānim gan neļautu skriet. Redzēju, cik grūti daudziem gāja. Arī Ilze no Liepājas teica, ka viņa labāk skrienot pusmaratonu (arī 1.reizi skrēja manēžā). Jaunākajiem gan derētu izmēģināt. Secinu, ka laikam jau visus piedāvājumus esmu izmēģinājusi skriešanā, tagad atlasīšu - kur skriet, kur nē, kur pamēģināt!

Sigita: Nē, agrāk šāda veida sacensībās neesmu piedalījusies. Vienīgais ,ja var skaitīt skolas gadus, kad bija ieskaites :) Kāpēc izdomāju piedalīties? Aigars man piedāvāja (Paldies viņam). Pati arī gribēju izmēģināt vai es to varu :).. Varēju.....Sajūtas gaidot startu? Reāls stress.... nebiju pat gaidījusi, ka tā būs, jo gatavojoties uz garajām distancēm man nav tik liels stress :) un lielāks sagurums pēc sprinta. Vai ieteiktu citiem piedalīties ? Protams, ka iesaku piedalīties. Vajag izmēģināt, tas aizrauj :) un domāju ,ka nākamgad atkal varētu piedalīties, bet vajadzētu vairāk patrenēties......

Novēlam katram sasniegt savus mērķus un gūt baudu no tā, ka mūsu krosenes ir mums kājās nevis koridorā uz „nagliņas”!
„Kādreiz man sportā mērķu nebija vispār, bet tad sapratu, ka ir forši trenēties, gatavoties kaut kam, nevis tāpat. Tas uzliek atbildību. Sacensības uztveru kā svētkus, jo daudz grūtāks ir treniņu periods. Pēc finiša jūtos pacilāta un laimīga...” (Anete Midrijāne, Latvijas 1.Skriešanas dienasgrāmata).

Ar visiem sazinājās un Anetes Midrijānes teikto atrada Ilze V