Gada sākumā, iezīmējot savas sacensību sezonas kontūras un meklējot ar ko aizpildīt Latvijas kalendārā tukšo aprīli, kā vienmēr raudzījos Polijas virzienā, bet tad parādījās info par jaunu pusmaratonu Viļņā.
Nosaukums: 1.Viļņas pusmaratons, 21.aprīlī, Vingio parkā.
Pirms dažiem gadiem piedalījos pusmaratonā, kas bija kā otra distance Viļņas maratona ietvaros. Toreiz iespaids par sacensību organizāciju palika negatīvs. Bija slikti organizēta pirms starta zona un haotisku apļu veidota trase.
 

Bet gan sacensību tuvums un tas, ka vēl daži skrējēji izteica varbūtību savai dalībai, tad izlēmu braukt uz Lietuvas galvaspilsētu. Vēl es savā sacensību kalendārā ietvēru arī otras sacensības Lietuvā -3.Druskininku pusmaratonu 6.maijā. Svaru kausu Druskininku pusē nosvēra tas, ka tur biju domājis par skrējieniem Igaunijā (1.maijā skrējienam apkārt Vīlandes ezeram vai 13.maija Tartu 23 km skrējienam).
Tā kopumā Viļņas pusmaratonu veica 9 Latvijas skrējēji (bija arī pārstāvji 5 un 10 km distancēs), bet Druskininku pusmaratonu – 5 Latvijas skrējēji.
Braucienam uz Viļņu es izvēlējos ekonomiskāko variantu. Braucu ar Simple Expressnakts autobusu turp un nākošajā naktī atpakaļ. Standartcena vienā virzienā ir 7,70 LVL, bet Simple Express ir arī pastāvīga akcija. Pērkot biļetes ļoti savlaicīgi uz Tallinu vai Viļņu, pirmās piecas biļetes maksā tikai 2.10 LVL. Šo akciju bija izmantojis Dzintars, un viņam brauciens līdz Viļņai un atpakaļ sanāca lētāks nekā līdz Ventspilij vienā virzienā. Elektronisko pieteikumu nosūtīju savlaicīgi, bet tā kā viņiem nav iespēja apmaksāt dalības maksu on – line režīmā, apmaksu atliku uz sacensību dienu. Dalības maksa pat sacensību dienā ir tikai 40 liti (apmēram 8 lati). Salīdzinājumam Rīgas pusmaratonā – starta dienā 15 LVL. Viļņā katrs dalībnieks pusmaratonā saņem piemiņas medaļu finišējot un kvalitatīvu ADIDAS T-kreklu pirms starta, kamēr Rīgā un citur Latvijā tikai medaļa (krekli tiek tirgoti par papildus samaksu).
Dažas dienas pirms starta man pienāk e-pasts no orgkomitejas. Man pārjautā vai es piedalīšos un pēc mana apstiprinājuma man tiek rezervēts numurs un starta pakete.
Tā es piektdienas vakarā ar pēdējo trolejbusu dodos uz autoostu. Nakts autobuss, kurš kursē maršrutā Tallina – Viļņa, no Rīgas atiet 2.55. Pie autobusa satieku Dzintaru. Viņš ar skriešanu sācis nodarboties tikai pirms dažiem gadiem, bet viņa kontā jau ir vairāki pusmaratoni un arī Valmieras maratons. Bet šis viņam būs pirmais starts ārzemēs. Autobusā iznāk nedaudz pasnaust, bet zinot, ka būs jāstartē pēc nakts brauciena, biju speciāli izgulējies vakarā pirms brauciena. Tāpēc arī trasē nejutu nogurumu pēc nakts. Analogi 80-tajos gados braucām uz Tartu maratonu.
Lietuva mūs sagaida ar biezu miglu, bet nonākot Viļņā (ap septiņiem no rīta), laiks noskaidrojas un dienas vidū temperatūra jau sasniedz 20 grādu robežu.
Sacensību orgkomiteja ir tā pati, kura pēdējos gados ir pārņēmusi Viļņas starptautiskā maratona organizēšanu septembrī. Tikai trase šoreiz nav pa pilsētas ielām, bet Vingio parkā. Kā pilsētas atpūtas parks tas ir sākts veidots 1857.gadā. Tas atrodas blakus pilsētas centram, Neris upes ielokā. 1965.gadā parkā veikta rekonstrukcija un uzbūvēta estrāde. Šeit regulāri notiek koncerti un dažādi pasākumi. Organizatori, apzinoties trases ietilpību, regulē dalībnieku skaitu nosakot limitu (1000 skrējēju kopā visās distancēs). Starts tiek dots divos piegājienos. Vispirms tiek dots starts pusmaratonam un pusmaratona (4 dalībnieki) stafetei. Kontrollaiks – 3 stundas. Pēc tā beigām startē 5 un 10 km skrējiens (tajā piedalās vairāk nekā 500 skrējēju). Vēl pirms pusmaratona starta notiek UNICEF atbalstīts bērnu skrējiens estrādes teritorijā. Katrs mazais dalībnieks saņem T- kreklu ar UNICEF simboliku un pēc skrējiena sponsoru sarūpētu maisiņu ar gardumiem un rotatļlietu. Trase izveidota kā četri 5 km apļi plus 1,1 km mazais aplītis vispirms (kā Ozolniekos). No līdzjutēju un fotogrāfu viedokļa cīņa distancē labi pārskatāma, jo vairakkārt virzās gar estrādes abām pusēm. Trases platums apmēram kā Mežaparkā.
Mēs ar Dzintaru ierodamies ļoti agri. Organizatori vēl tikai gatavo nojumes numuru saņemšanai, bet dara to ātri un pēc tam neveidojas lielas rindas. Vēl pozitīvi ir tas, ka īso distanču skrējēji savus numurus var saņemt līdz 12.30 (kamēr pusmaratonisti atrodas distancē). Gaidot numuru saņemšanu, mēs ar Dzintaru izstaigājām daļu trases. Pirms starta dienās analizējot trasi internetā es ievēroju, ka trasē visu laiku ir vērojama neliela reljefa starpība (10 līdz 15 metru kāpumi un kritumi). Tomēr distancē tie ir pietiekoši lēzeni un nav pārāk izjūtami. Pirms starta satiekam arī citus atbraukušos Latvijas skrējējus. Tā kā šoreiz biju noskaņojies skriet uz rezultātu, tad veicu normālu iesildīšanos un centos starta zonā maksimāli pietuvoties startam (lai neiestigtu starta burzmā). Trasē ir daudz strauju līkumu, tāpēc visu laiku ir jāmanevrē.
Pirmie 5 km tiek pieveikti 23:30 (tas ar apmierinoši, jo pirms nedēļas 10 km stadionā biju veicis 46 minūtēs). Turpinājumā temps nedaudz krītas – nākošais piecnieks pa 24:45 (10 km – 48:15). Toties paskatoties hronometrā vēl pēc 5 km un ieraugot, ka tie tiek veikti pavisam lēni (25:30), neko vairs nespēj glābt pēdējie 5 km pa 24:25 un straujš finišs (pēdējais km iet lejup). Gala rezultātā kārtējai viduvējais rezultāts (1.42:53) manā karjerā. Pēc skrējiena man atliek brīvs vakars ko veltīt pilsētas apskatei.

Druskininku pusmaratons.

Un tā starplaikā noskrienot Rīgas pusmaratonu (1.35;38), pēc divām nedēļām dodos uz Druskininkiem. Dalības maksu samaksāju Viļņas pusmaratona laikā. Autobusa biļetes līdz Viļņai un atpakaļ iegādājos jau savlaicīgi. Kaut arī organizatori piedāvā bezmaksas naktsmītni ģimnāzijas sporta zālē, nakti pirms starta izmantoju kempinga variantu. Tas tāpēc, ka sakarā ar to, ka, Latvijā bija trīs brīvdienas, nolēmu izmantot tās atpūtai un pilsētas apskatei. Kempings Druskininkos ir ērts un ar labu servisu un tas atrodas praktiski pilsētas centrā (400 metrus no autoostas un apmēram 1 km no pilsētas centra). Cenas kempingā ir ekonomiskas un tas darbojas vasaras periodā (no maija sākuma līdz septembra beigām). To varētu ieteikt tūristiem, kuri apceļo Lietuvas dienvidus (tuvu ir Baltkrievija). Druskininki ir neliela pilsēta, kas kopš 18.gs. pazīstama kā kūrorta un dziedniecisko iestāžu vieta. Pilsēta atrodas Nemunas krastos un tās apkaime ir bagāta ar mežiem. Pēc iekārtošanās kempingā 4.maija pēcpusdienā dodos nelielā treniņā, izskrienot daļu trases. Skrienot mežā satieku briedi, bet nepaspēju to nofotografēt. Kamēr es ņēmu fotoaparātu no mugursomas, briedim apnika gaidīt un tas devās savās gaitās, bet es turpināju savu treniņu.
Vakarā un naktī līst, bet nākamā un sacensību dienas ir siltas un saulainas. Pērkona lietus uznāk tikai svētdienas vakarā, kad jau esam noskrējuši. Sestdien no rīta aizskrienu līdz ģimnāzijai, kuras tuvumā ir starts, un dienu veltu pilsētas apskatei. Vakarā dodos saņemt numuru, PUMA T- kreklu un apmeklēju bezmaksas pasta party (makaroni ar mērci). Pārējie Latvijas skrējēji gan ierodas tikai sacensību dienā. Gan Dainis, gan Mārcis no Liepājas, gan Ilze un Arvīds no Ozolniekiem atbrauc ar personīgo transportu.
Trase ir izveidota no diviem apļiem. Šogad pusmaratona ietvaros tiek izcīnīti Lietuvas čempionu tituli. Starts tiek dots uz ielas blakus ģimnāzijai. Trases pirmais kilometrs tiek veikts pa platu ielu, kas ved ārā no pilsētas. Pēc tam trase nogriežas uz veloceliņu. Pa veloceliņu trase virzās apmēram 8 km, tad atgriežas atpakaļ uz tās pašas ielas un tad seko analogs otrais aplis. Trase nav pārāk kalnaina. Neskatoties uz silto laiku, veicot lielāko daļu pa mežu, to pārāk neizjūt. Trase ir marķēta ik pēc 1 km. Šoreiz izdodas pietiekoši labi uzsākt un pirmie 5 km – 22:15, otrie – 23:10 (10 km – 45:25). Otrajā aplī temps nedaudz nokrītas. Trešais piecnieks – 24:00, ceturtais – 23:20 un finišā rezultāts 1.37:37 (2 minūtes lēnāk kā Biķerniekos). Kopā tas deva 61.vietu, no 338 finišējušajiem un 5. vietu V-50 grupā. Dienas Otrajā pusē notiek skrējieni 5 km un 2 km distancēs.
Vakarā ar nakts autobusu no Viļņas atgriežos mājās.
Kopējais iespaids par abām Lietuvas sacensībām ir šāds. Sacensību organizācija ir samērā laba (sīkas nepilnības, kuras arī bija sastopamas, kuras var atrast jebkurās Latvijas sacensībās). Trases ir veidotas skaistās vietās (nav pilsētu ielu monotonitāte), bet tas arī ierobežo dalībnieku skaitu. Tā kā ņemot vērā pēdējo gadu skriešanas popularitātes pieaugumu, šīs sacensības droši vien nostiprināsies mazo sacensību nišā. Uzvarētāju rezultātu līmenis nav pārāk augsts, tā kā par balvām var pacīnīties arī mūsu vadošie amatieri skrējēji gan kopvērtējumā, gan vecuma grupās. Sacensību tuvums ļauj tās veikt arī īsajā brīvdienu brauciena variantā. Arī cenu ziņā tās nav dārgas, un, ja Latvijā tuvākajos gados neaktivizēsies citas pilsētas un neradīsies jaunas sacensības kalendārā, tad šīs sacensības var iekļaut mūsu skrējēju sacensību sarakstā, lai to dažādotu.

No Modra Ābrama.