Kā zināms – mūsu senci (pirmās dzīvās radības) sākotnēji dzīvojaun peldēja ūdenī. Pēc tam evolūcijas gaitā nonācām uz sauszemes un cilvēks iemācijās skriet. Vēlāk cilvēks izgudroja riteni un sāka braukt ar velosipēdu. Triatlonā ir apvienoti šie trīs evolūcijas posmi, nedaudz izmainot to secību. Triatlons ir peldēšanas, riteņbraukšanas, skriešanas apvienojums vienā sporta veidā. Arī triatlons ejot evolūcijas ceļu no dažādiem distacu garumiem 1980.gadā nonāca līdz IRONMAN distancei – 3.8km peldēšana, 180km riteņbraukšana un maratona (42.2km) skriešana. Līdzīgi arī es, šī raksta autors, pirms 10 gadiem startējot savā pirmajā triatlonā (mednieku sporta svētkos Piltenē) nezināju un nedomāju, ka mana hobija evolucija nonāks līdz startam IRONMAN triatlonā.

 Un tā 2012.gada 24.jūnijā, kopā ar vēl 2500 dalībniekiem stājos uz IRONMAN FRANCE starta līnījas. Sacensību vietu – Francijas pilsētu Nicu, Francijas rivjēras pērli, izvēlējos tādēļ, lai manas pirmais Ironman sacensības būtu ne tikai fizisko un garīgo spēju pārbaudījums trasē, bet arī estētiskis baudījums, jo, kā saka Mārtiņš Rītiņš – „kas var būt labaks par šo ?”. Peldēšana atklātā Vidusjurā ar skatu uz pilsētu krastā, riteņbraukšana pa piekrastes Alpu kalniem ar fantastiskām ainavām un skriešana pa palmu ieskauto Angļu promenādi – nu patiešām - „ kas var būt labāks par šo”.

Nicā, kopā ar sievu Zani un diviem vecākajiem bērniem, ieradāmies piektdienas 22.jūnija vakarā. Nica mūs sagaidīja ar sauli un zilām skaidrām debesīm un 30 grādu karstumu . Saprotot, ka šādā karstumā organisms nemanot nepartraukti zaudē šķidrumu, visu laiku nelielās devās dzēru ūdeni. Sestdien sacensību Expo nopirku magniju ampulās – līdzekli pret krampjiem. Sestdienas rītā aizeju uz kolektīvo peldēšanas treniņu ar galveno domu, lai aklimatizētos peldēšanai sāļaja Vidusjuras ūdenī , kurš salīdzinot ar Baltijas jūras ūdeni ir ļoti, ļoti sāļš. Pēc tam sacensību Expo piereģistrējos , izņemu numuru un suvenīrsomu, neliela tūre pa Expo veikaliņiem un dodos uz viesnīcu gatavoties sacensībām. Vēlāk pecpusdienā atkal dodos uz sacensību vietu, lai nodotu velosipēdu un riteņbraukšanas un skriešanas maisiņus ar sacensībām vajadzīgo ekipējumu. Vēl kopā ar gimeni pludmalē nopeldamies - bērniem tā ir lielakā dienas izprieca, mums ar Zani – patīkams atspirdzinajums pēc karstās dienas. Sarp citu, pludmale Nicā ir šaura akmeņaina oļiem noklāta josla. Uzreiz ir dziļš un pie paša krasta viļņi rausta iekšā-ārā gajējus. Līdz ar to nokļūšana ūdenī un izkļūsana no ūdens ir grūtākā un reizē arī jautrākā peldēšanās sastāvdaļa. Latvijā deg Līgo ugunskuri, muzikanti sāk spēlēt pirmās zaļumbaļļu dziesmas, bet mēs ejam gulēt, jo rīt priekšā gara diena.

Svetdien 24.jūnijā sacensību starts 6:30. Līdz ar to celšanās pirms pieciem. Nelielas brokastis, gājiens no viesnīcas uz starta vietu, velosipēda pārbaude un atvadījies no līdzi atnākušās ģimenes 6:00 uzvilcis hidrotērpu pamazām virzos iekšā lielajā 2500 dalībnieku pulī. Dalībnieki pulcējās starta zonā pie ūdens, kas sagrupēta pēc planotajiem peldēšanas laikiem – ātrākie pa vidu, lēnākie pa malām.

Līdzjutēji un skatītaji pulcējās promenades malā. Sacensību komentētājs un dīdžejs, enerģiskai mūzikai skanot, viens otru pārkliegdami izklaidē un uzkurina publiku. Skatītāju pūlī pēkšņi pamanu vissvarīgākos līdzjutējus – savu ģimeni. Māju viņiem ar roku, pēc ilgāka brīža viņi mani pamana lielā puļa vidū un māj man pretī – un tas ir mans pirmais emocionālā saviļņojuma brīdis.
6:30 atskan starta šāviens un viss lielais dalībnieku bars vienlacīgi metās ūdenī un mana garā diena ir sākusies. Atrodoties 2500 peldētaju vidū sākotnējā sajūta ir dzīvnieciska – Tu esi kā roņu barā, kopā ar visiem un vienlaicīgi pats par sevi. Aptuveni pirmos 200m notiek nepartraukta grūstīšanās, saskare, kāds peld atrāk, kāds lenāk par baru, kāds novirzās no kursa un šķērso citiem ceļu. Pēc tam dalībnieki pamazām sāk retoties un nu jau var normāli papeldēt, tomēr laiku pa laikam atkal iznāk saskarties un pabakstīties ar citiem peldētajiem. Udens ir silts un sāļš. Peldēt bija viegli. Peldēšanas trase bija izveidota 2 apļos – 2.4km, izskrējiens krastā un 1.4km. 3.8km nopeldu 1:18, kas atbilst manam plānotajam rezultātam. Noskaloju seju dušā un skrienu uz tranzītzonu, lai pārģerbtos, paņemtu velosipēdu un dotos riteņbraukšanas posmā.

Reiz, kādā triatlona žurnālā lasīju, ka Ironman sacensibās nemēdz būt perfektu, ideālu sacensību. Daudzo stundu laikā, kuras sportists pavada distancē, jebkurā brīdī var notikt kāds sarežģījums. Un galvenais ir spēt (galvenokārt psihiski) parvarēt šos negaidītos sarežģījumus. Es ar to saskāros riteņbraukšanā.
Riteņbraukšanas trase ir veidota sekojoši – jāizbrauc ārā no pilsētas, tad līdz 70km jāuzbrauc augšā kalnos līdz 1km augstumam virs jūras līmeņa, tad samerā līdzens posms pa kalniem, pēc 120km vēl neliels kāpums un tad pēdējie 50km lejup no kalna uz pilsētu. Mierīgi un ar labu sajūtu uzsācis riteņbraukšanu sāku arī „pildīt ēšanas programmu” – ar pusstundas intervāliem - enerģijas batoniņš un sporta dzēriens. Pamazām sāka sāpēt galva, pēc tam sāka veidoties „slikta dūša”. Sajūta tāda, it kā man būtu paģiras . Sāp galva un gribas vemt. Saprotu, ka mana „ēšanas programma” nav piemērota šiem laika apstākļiem. Jo lielāks karstums un jo lielāka fiziskā slodze, jo mazāka ir organisma spēja pārstrādāt barību un saņemt enerģiju. Ap 30 grādu karstums un braukšana kalnā bija samazinajusi mana kuņģa spēju sagremot apēstos batoniņus un izdzerto sporta dzērienu. Tas viss krājās kuņģī izraisot sliktu dūšu un galvas sāpes. Ap 50km mans stāvoklis jau ir kļuvis tik slikts, ka normāli pabraukt vair nevaru un turpināt vair neredzu jēgu. Apstājos, piespiedu kārtā izvemjos iebāžot pirkstu mutē. Kļūst nedaudz vieglāk. Nedaudz atpūšos, eju pret kalnu stumjot velosipēdu. Sāku atkal braukt un palielinoties fiziskajai slodzei galvas sāpes atkal pastiprinās. Arī sliktā dūša nav zudusi. Atkal apstajos un stumjos arvien augstāk kalnos. Domās jau atvados no sava Ironman sapņa. Gribu izstāties, bet atrodos kalnos 50km attalumā no starta vietas, atpakaļ ceļu nezinu, trasi noslēdzošaias autobuss, kas savāc „akritējus” jagaida 2-3 stundas, vientulīgi sēdet ceļmala vairākas stundas negribās. Tā nu ejot un neuaudz pabraucot virzos ur priekšu. Tieku līdz dzeršanas punktam. Saku, ka gribu izstāties, un jautāju, vai kāds nevar aizvest mani atpakaļ uz starta viet. Darbinieks, ar kuru runāju, mani atrunā, sakot, ka tālāk būs vieglāka trase un brīnīšķīgas dabas ainavas. Mainu savu „ēšanas programmu” – paņemu enerģijas želeju un tīru ūdeni. Un turpinu lēnām braukt. Tomēr vēl vieglāk nekļūst, galva sāp, spēka nav. Bezspēka apstājos ceļa malā un īsu brīdi ar asarām acīs šņukstu kā bērns. Tomēr turpinu – sasniedzu trases augstāko punktu un kaut arī sākās nosacīti līdzens posms, tomēr vēl normāli pabraukt nav spēka. Domāju, ka vismaz aizbraukšu līdz galam, bet ja pašsajuta neuzlabosies,tad maratonu neskriešu.

Bet notiek „brīnums” - enerģijas želejas sāk iedarboties, spēki sāk atgriezties, galvas sāpes un „sliktā dūša” ir pazudušas un es pēdējos 90km braucu apdzenot daļu no tiem, kas mani bija aizbraukuši garām, kamēr es izcīniju savu lielo „Alpu kauju”. Biju pazaudējis aptuveni 1 stundu. Uztraucos par savu gimeni, kas mani gaidīja atgiežamies no riteņbraukšanas plānotajā laikā. Bet pateicoties manam triatlona kolēģim Raivim Grūbem, kurš sekoja manam startam on-line režīmā caur intenetu no Latvijas, mani līdzutēji tika informēti, ka viss ir kārtībā un es tuvojos riteņbraukšanas finišam. Velo posmu veicu 8:10 plānoto 7:00 vietā.
Es nebiju vienīgais kam, kalnos bija grūti, vēl vairāki dalībnieki stūmās augšup klanā. Kāds pusis bija apstājies ceļa malā nolicis velosipēdu, no vilcis ķiveri un gulēja. Es apstājos un uzsaucu viņam – „Vai viss ir kārtibā ?” Vinš paver acis un atbild, ka viņš tikai paguļot. „Vai varēsi turpināt ?” – es jautāju. Jā, jā, viss būs labi.
Mani mīļie sagaidīja mani pie riteņbraukšanas finiša. Sveicieni un uzmundrinajumi. Un es dodos skriešanas distancē. Un notiek nākamais „brīnums” – es varu paskriet ! No pārsteiguma un saviļnojuma skrienu un aizgutnēm raudu. Temps 4:35/km, domas – „Nu es jums visiem parādīšu”. Tomēr apvaldu emocijas, jo saprotu, ka šī nav īstā reize, kad kadam kaut kas japarāda. Priekšā tomēr ir maratons pēcpusdienas karstumā. Nomierinos, samazinu tempu uz 5:10-5:20/km. Un mierīgi skrienu. Katrā dzirdināšanas punktā padzeros udeni, katrā otrajā apēdu želeju. Organisma dzesēšanas nolūkos leju ūdeni uz skausta, pleciem – iznāk īsts „slapjais” skrējiens, jo viss kostīms un dažbrīd arī apavi ir pilnīgi slapji. Mana ģimene trases malā mani uzmundrina. Temps pamazām kritās. Pirmo pusmaratonu noskrienu pa 1:57. Pēc pirmā pusmaratona kāju muskuļi ir „sadzīti” un temps jau nokritis uz 6:40-7:00/km. Ir nedaudz grūti, ne ļoti, bet tā mēreni. Skrienu, cauri dzirdināšanas punktiem izeju. Un tā uz priekšu – uz IRONMAN finišu. Maratona laiks – 4:16
Ironman sacensību tradīcija ir, ka finiša pēdējos 100metros cauri fanu tribīnēm, pa paklāju ar sportistiem kopā skrien draugi, berni, sievas.

Un ari man parsteigumu sagādāja mietiņa Karlīna, kas mani sagaidīja finiša taisnes sākumā un uz finišu mēs skrējām kopā, smaidami rokās sadevušies, apdzīdami citus dalībniekus.

Finišs pulksten 20:30. Rezultats – 14:00. Es esmu IRONMAN.

P.S. Paldies manai sievai Zanei, manai ģimenei, maniem triatlona draugiem, visiem tiem, kas juta līdzi un atbalstīja. Paldies Ventspils olimpiskajam centram un Sporta parvaldei.

Māris Priedēns
03.07.2012.